Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 3 other subscribers

KAINS UN ĀBELS

cain2

Kains nogalina Ābelu, 1524, Lucas van LEYDEN, Metropolitan Museum of Art, New York, © Web Gallery of Art

(1.Moz. 4)

Daudziem cilvēkiem Ādama un Ievas grēks ēdenes dārzā nešķiet īpaši nopietns. Taču ja palūkojamies uz viņu rīcības sekām, mēs tomēr esam spiesti atzīt grēka nopietnību.

1. Mozus grāmatas 4. nodaļas sākumā Mozus raksta, ka Ādams “atzina Ievu, savu sievu, un tā tapa grūta un dzemdēja Kainu”. Gan Vecās Derības, gan Jaunās Derības autori lieto vārdu “zināt” kā delikātu eifēmismu seksuālajām attiecībām. šis darbības vārds nozīmē zināšanu no pieredzes. Ādams atzina Ievas īpašo dabu un funkcijas. Dievs svētīja viņu kopību ar bērnu.

Piedzimstot Kainam (“Iegūtais”, “Radītais”), Ieva teica nozīmīgus vārdus, kurus var tulkot divējādi. Luters saprata, ka Ieva saka: “Es esmu ieguvusi vīru, To KUNGU.” Saskaņā ar šo tulkojumu, Ieva maldīgi domāja, ka viņas mazais dēls bija Pestītājs, apsolītais Dzimums (Kristus), kas sadragās čūskas galvu.

Iespējams, ka vēlāk Ādams un Ieva domāja, ka no Kaina kā pirmdzimtā celsies Pestītājs, taču viņiem nācās rūgti pievilties, jo ne Kains, nedz viņa pēcteči nebija tie, caur ko cilvēki var atgūt zaudēto Dieva bērnu godību.

Alternatīvs Ievas vārdu tulkojums ir: “Kopā ar To KUNGU (ar Tā KUNGA palīdzību) es esmu radījusi vīru.” Ja Ievas vārdus ir jāsaprot šādi, tad viņa bija pārsteigta un pateicās par notikušo brīnumu: pirmo cilvēka piedzimšanu.

Dievs patiesībā bija viņai atļāvis piedalīties Savā radošajā darbā! Dodot Ievai dēlu, Tas KUNGS apstiprināja, ka Viņš neļaus cilvēcei izmirt. Ieva priecājās, ka viņas ģimenē būs pēcteči, no kuriem piemērotā laikā piedzims Pestītājs.

Sagatavojot mūs 4. nodaļas traģiskajam vēstījumam, Mozus piemin arī otra Ādama un Ievas dēla – Ābela – piedzimšanu. Mēs uzzinām, ka Kains kļuva par zemkopi un Ābels par ganu. Ādamam un Ievai bija citi dēli un meitas, bet, izņemot Setu, mēs nezinām viņu vārdus. Kaut arī Ābela vārda nozīme Bībelē netiek izskaidrota, tas tiek rakstīts tāpat, kā ebreju vārds “dvesma”, “niecība”, tādējādi, iespējams, pravietiski norādot uz viņa īso mūžu, kā arī to, ka ar viņu nekādas cerības netika saistītas.

Pēc kāda laika gan Kains, gan Ābels pienesa upuri Tam KUNGAM. Dievbijīgie vecāki bija mācījuši saviem bērniem pielūgt Dievu. Kaina pienestais upuris bija zemes augļi no viņa lauka ražas, bet Ābela upuris – avis no viņa ganāmpulka labākiem pirmdzimušiem. Mozus nesaka, vai Dievs bija pavēlējis šādu pielūgsmes veidu. Taču ir maz ticams, ka tā bija pašizdomāta, jo pašizdomāta pielūgšana Dievam nav pieņemama.

Bībele min vairākus pielūgšanas veidus, kas radās grēcīgā cilvēka prātā un ir ļoti šausmīgi. Cilvēki pielūdza dažādus debesu ķermeņus. Vecāki upurēja savus bērnus kā dzīvus upurus pašizdomātiem dieviem, lai iegūtu viņu labvēlību. Senajā Kānaānā vīrieši un sievietes nodarbojās ar tempļa prostitūciju, lai iegūtu savu dievu svētību.

Kaina un Ābela upuri tika nesti Tam KUNGAM. Ādams un Ieva mācīja saviem bērniem pazīt un mīlēt Dievu – Pestītāju – nepelnītas un uzticamas žēlastības Dievu. Upuru simbolisms varētu būt tāds pats, kā mūsu ziedojumiem: mēs liekam uz Tā Kunga altāra daļu no mūsu īpašuma, apliecinot, ka mēs vispirms esam veltījuši sevi visu Viņam.

Luters uzskata, ka Dievs iedibināja upurēšanu par zīmi Ādamam un viņa pēcnācējiem, ka Viņš tiem ir žēlīgs un par tiem rūpējas. Dievs deva šādas zīmes arī vēlāk: Noasam – varavīksni, ābrahāmam – apgraizīšanu u. c.

“Un Tas KUNGS labvēlīgi uzlūkoja Ābelu un viņa upuri. Bet Kainu un viņa upuri Dievs labvēlīgi neuzlūkoja.” Jaunā Derība mums paskaidro, kāpēc Ābela upuris bija Dievam pieņemams, bet Kaina – nebija: “Ticībā Ābels ir nesis Dievam labāku upuri nekā Kains; tās dēļ par viņu ir liecināts, ka viņš ir taisns, kā Dievs par viņa dāvanām ir liecinājis.” (Bībele klusē par to, vai Ābela upuris – nokautais jērs – simbolizēja “Dieva Jēru, kas nes pasaules grēku”, bet Kaina pienestie zemes augļi – grēcīgā cilvēka darbus.)

“Tad Kains ļoti iedegās dusmās.” Kains dusmojās, kad viņa upuris netika pieņemts, tādējādi parādot, ka viņš pienesa upuri paštaisnības motivēts. (Kā Dievs bija uzdrīkstējies noraidīt viņa upuri!) Tātad ne visi Ādama un Ievas bērni ticēja uz apsolīto Pestītāju, kā ticēja viņu vecāki. Kaina upuris nebija Dievam tīkams, tāpēc ka Dievs to uzskatīja par neticības paraugu. “Bez ticības Dievam patikt nevar.” Luters norāda, ka pat paša Dieva pavēlēti darbi nav Viņam patīkami, ja netiek darīti ticībā – paļāvībā uz Dieva žēlastību Kristū.

No senākajām pasaules vēstures dienām līdz šodienai vienmēr ir bijušas divas cilvēku grupas – ticīgie un neticīgie. Luters uzsver, ka tieši šeit baznīca sāk dalīties divās baznīcās. Kains un viņa pēcteči tikai piesavinās baznīcas vārdu, bet īstenībā ir liekulīgu un asinskāru ļaužu grupa. Savukārt Ābela baznīca ir bez jebkādas ietekmes pasaulē, aizmirsta, pakļauta ciešanām un krustam, turklāt pasaules un liekulīgās baznīcas priekšā patiesā baznīca ir niecība un nekas.

Arī šodien kristiešiem būtu jāpatur prātā, ka nevis dievnami vai iespaidīgas un ietekmīgas baznīcas pārvaldes struktūras (Ābelam tādu nebija; iespējams, ka Kainam bija), bet skaidra Dieva vārda mācība parāda, kur ir patiesā baznīca, kaut arī pasaule un Kaina baznīca to dēvētu par sektu vai jaunu reliģisku kustību.

Jāuzsver, ka Tā KUNGA labvēlība attiecās gan uz Ābelu, gan viņa upuri. Caur ticību Dieva apsolījumam Ābels bija Dievam pieņemams. Dievs uzlūkoja viņu kā Savu dārgo bērnu. Tāpēc ka Ābela upuris tika pienests ticībā, tas bija Dievam tīkams. Arī neticība Kaina sirdī nevarēja palikt apslēpta no Dieva.

Kaut arī Kains bija Ādama un Ievas ģimenes loceklis un pat piedalījās kopējos ģimenes dievkalpojumos, viņš bija ārpus Dieva ģimenes. Ārēji Kains nesa savas dāvanas patiesajam Dievam, bet viņa motivācija bija nešķīsta. Viņš ārēji pielūdza Dievu, bet viņa motīvi bija savtīgi un egoistiski.

Dievs darīja Kainam zināmu, ka viņa sirds attieksme nav Viņam tīkama un ka viņa upuris ir nepieņemams. Kains to apzinājās un ņēma ļaunā. Kad Kains viltus pielūgšanas grēkam pievienoja dusmošanās grēku, Tas KUNGS, Dievs-Pestītājs, runāja ar viņu. Viņš teica Kainam: “Kāpēc tu esi iededzies dusmās?” Dievs prasīja Kainam, kāpēc viņa seja ir “nokritusi”. Vai nu Kaina “vaigs raudzījās ninkni” vai arī viņš bija nodūris seju, mēģinot savu neapmierinātību slēpt.

Tas KUNGS teica Kainam: “Vai nav tā: ja tu dari labu – paaugstināšana [ticībā tu būtu Dievam tīkams], bet, ja tu nedari labu, tad grēks ir durvju priekšā un tīko pēc tevis. Bet tev būs valdīt pār to!” Dievs viņu brīdināja: “Kain, tev nav tiesību dusmoties ne uz Mani, nedz uz savu brāli! Grēks, kā briesmīgs zvērs, ložņā pie tavas sirds durvīm, bet ar Manu palīdzību tu spēj tam pretoties.”

Kains noraidīja Tā KUNGA brīdinājumu un Viņa laipno piedāvājumu. Viņš pretojās Dieva Gara lēnprātīgajiem centieniem. Tā vietā viņš uzaicināja savu brāli tīrumā, kur nebija liecinieku. “Un notika, kad viņi bija tīrumā, Kains cēlās pret savu brāli Ābelu un viņu nokāva.”

Kains aukstasinīgi noslepkavoja savu brāli. Bija skaidrs, ka Ievas dzimums bija kļuvis par sātana dzimumu. Tagad Ādama un Ievas grēka sekas kļuva acīmredzamas: pēc grēkā krišanas vairs nav nekā tāda, uz ko grēcīgais cilvēks nebūtu spējīgs.

Tas KUNGS atkal parādījās Kainam, taču šoreiz nevis ar palīdzības piedāvājumu, bet ar satriecošu bauslības vēsti pārdrošajam grēciniekam: “Kur ir Ābels, tavs brālis?” Kains atbildēja: “Es nezinu; vai tad es esmu sava brāļa sargs?” Kains domāja, ka viņš uz visiem laikiem ir apklusinājis sava brāļa balsi, bet nu viņš uzzināja, ka Ābela izlietās asinis nemitīgi sauca uz Dievu pēc atriebības. Tas KUNGS teica Kainam: “Ko tu esi darījis? Tava brāļa asinis brēc uz Mani no zemes.”

Luters uzsver, ka šie ir mierinājuma vārdi kristiešiem un tie ir vērsti pret slepkavām un baznīcas ienaidniekiem. Kristiešu piemeklējumi, asinis un nāve piepilda Debesis ar saviem kliedzieniem, un Dievs tos uzklausa. Turklāt tas, ka Ābela asinis brēc, kaut arī viņš ir miris, norāda uz mūžīgo dzīvošanu, jo Ābels ir ņemts Dieva klēpī un ir dzīvs viņa priekšā.

Lai pamodinātu Kaina sirdsapziņu un mudinātu viņu nožēlot šausmīgo grēku, Dievs pasludināja lāstu pār viņu: “Un tagad tu būsi nolādēts zemes virsū, kura atvēra savu muti, lai no tavām rokām saņemtu tava brāļa asinis. Kad tu zemi apstrādāsi, tā tev vairs nedos savu spēku; tekulis un bēgulis tu būsi virs zemes!”

Jāpiebilst, ka tas nebija mūžīgās pazudināšanas lāsts. Kainam netika liegta iespēja nožēlot savu grēku un saņemt Dieva piedošanu. Taču zemkopis Kains vairs neapmetīsies apstrādātajā zemes daļā, bet viņš tik tikko savilks galus kopā ar vislielākajām grūtībām. Turklāt viņš būs spiests pavadīt dzīvi kā nemitīgs klejotājs.

Pēc šiem nopietnajiem Dieva vārdiem Kaina bezkaunība bija galā. Nu viņš sacīja Tam KUNGAM: “Mans noziegums ir (par lielu, lai to piedotu) tik liels, ka es to nespēju panest. Lūk, Tu šodien mani esi padzinis no zemes virsus, un Tavu acu priekšā es slēpšos; tekulis un bēgulis es virs zemes esmu kļuvis, un katrs, kas mani atradīs, mani nokaus.”

Pārdrošo grēcinieku Dieva teiktais izbiedēja, bet viņa atbildē nebija nekādu grēknožēlas pazīmju. Viņš uztraucās nevis par padarīto grēku, bet par grēka sekām – Dieva piespriesto sodu. (Kopš tā laika vienīgais, par ko daudzi noziedznieki žēlojas, ir uzliktais sods.) Visvairāk Kains baidījās par savu dzīvību, jo kāds no Ābela radiniekiem varētu veikt asinsatriebību pret viņu. (Slepkavas baidās, ka viņi paši varētu tikt noslepkavoti.)

Taču Tas Kungs nevēlējās, ka Kains taptu noslepkavots, un sacīja: “Ne tā! Ikvienam, kas Kainu nokauj, tiks septiņkārt atriebts.” Lai atturētu cilvēkus no atriebības, Tas KUNGS “pielika Kainam zīmi, lai tas, kas viņu sastaptu, to nenokautu”. Mozus nepaskaidro, kādēļ Tas KUNGS taupīja Kaina dzīvību, jo vēlāk – pēc grēku plūdiem – Dievs teica: “Kas izlej cilvēka asinis, tā asinis caur cilvēkiem tiks izlietas,” tādējādi pieļaujot nāvessodu.

Tad “Kains aizgāja no Tā KUNGA vaiga un dzīvoja Noda (klaiņošanas) zemē, austrumos no ēdenes.” šis nožēlojamais vīrs – padzīts no zemes, kur Tas KUNGS bija izvēlējies atklāties cilvēkiem un dot tiem Savas dāvanas, būdams bez mājas, vienmēr ceļā un spējīgs izdzīvot vienīgi ar vislielākajām grūtībām – bija brīdinājums ikvienam, kas vēlas atdarināt Kaina attieksmi un uzvedību.

Kaina aiziešana no Tā KUNGA “vaiga”, “sejas” vai “priekšas” māca kristiešiem vēl kādu būtisku patiesību. Luters norāda, ka Bībelē ar Tā KUNGA “vaigu” tiek apzīmētas lietas, ar kurām Dievs parāda, ka Viņš ir ar mums. (Jaunajā Derībā Evaņģēlijs un sakramenti ne tikai apliecina Dieva želastību, bet to arī sniedz.) Kains tika nošķirts no šādām lietām. Luters paskaidro, ka Ādams un patiesā baznīca ekskomunicēja jeb izslēdza Kainu no baznīcas, no savas sadraudzības, līdz viņš atgrieztos – nožēlotu grēkus un meklētu grēku piedošanu.

Tātad jau no pašiem baznīcas iesākumiem, balstoties Dieva vārdā, patiesā baznīca nav pacietusi savā vidū tos, “kas citādi māca un dzīvo, nekā Dieva vārds māca”, un kas nevēlas atgriezties. Un nav svarīgi, vai tas būtu kāds ietekmīgs draudzes loceklis, mācītājs vai pat bīskaps, jo tāds cilvēks “Dieva vārdu zaimo mūsu vidū”. Aiz mīlestības pret Dievu, pret ticības brāļiem un māsām un jo īpaši pret grēkā kritušo brāli, viņam ir jātiek nošķirtam no “Tā KUNGA vaiga”, lai mudinātu viņu atgriezties no grēkiem, tā ka viņš neietu pazušanā.

Vēl tikai jāpiebilst, ka, paciešot savā vidū Dieva vārda zaimotājus vai arī nenošķiroties no Kaina liekulīgās, mantkārīgās un asinskārās baznīcas, mēs atbalstām “ļaunu nodomu un gribu” un dodam vaļu tiem, “kas mums Dieva vārdu neļauj turēt svētu”, un tiem, kas neļauj “Dieva valstībai nākt, proti, velnam, pasaulei un miesai”. Mēs lūdzam, ka nebūtu līdzdalīgi šādā grēkā – “no tā pasargā mūs, Debesu Tēvs!”

Tiem, kas šādu kristīgu rīcību uzskata par mīlestības trūkumu, šķeltniecību un reliģiska naida kurināšanu, līdz ar Pēteri ir jāuzklausa un jāņem nopietni sava Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus teiktais: “Atkāpies no Manis, sātan, tu Man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk.” Kam jūs gribat vairāk klausīt – Dievam vai cilvēkiem? Stāv rakstīts: “To Kungu, savu Dievu, tev nebūs kārdināt.”

Egons Mudulis

Leave a Reply