Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

KO TAS VISS NOZĪMĒ?

12ecentr

Hieronymus BOSCH, 1500-502, Monasterio de San Lorenzo, El Escorial, © Web Gallery of Art

Tā kā pirms radīšanas nav nekā cita kā tikai Dievs, tad Dievam var pastāvēt attiecības tikai pašam ar sevi. Tādēļ arī atklādamies Mozum, Dievs sevi apraksta nevis negatīvās teoloģijas veidā kā to, kas viņš nav, bet kā to, kas viņš ir, vienkārši tādēļ, ka viņš ir tas, kas viņš ir. Atklājot savu svēto vārdu Jahve (tāda visticamāk ir svētās tetragrammas JHVH izruna), Dievs sevi atklāj vispirms kā esamības esamību, kura pielūdzama un godājama, nevis kā mūžīgo un visvareno, kas būtu kontrastējoši termini laicīgajam un ierobežotajam.

„Citiem vārdiem, tas ko Tas Kungs dara un saka drīzāk veido Dieva izpratni Rakstos, nekā Dieva jēdzienu par to, kas vai kurš uzskatāms par dievišķu.” (R.Reno) Tā ir cilvēku filozofija, metafizika, kas sāk ar Dieva īpašībām kontrastējot tās cilvēciskajām. Mācība par radīšanu „no nekā” uzsver Dieva unikalitāti, vienreizīgumu, nevis viņa atšķirīgumu vai pārākumu.

Mēs nevaram spriest par Dievu izejot no mūsu ierobežotās realitātes, veidojot savas Dieva idejas un hipotēzes un beigu beigās iegūstot veselu panteonu dievību, kā tas vērojams pasaules reliģijās. Pieņemot tradicionāli metafizisko ideju par Dievu, nonākam tās pašas metafizikas gūstā, cīnoties ar tādām metafiziskām dualitātēm kā laicīgs/mūžīgs, galējs/bezgalīgs, nemainīgs/mainīgs.

Mācība par radīšanu „no nekā” ļauj izbēgt no šāda prāta gūsta, no dabiskās reliģijas radītajām ilūzijām. Metafiziskā dihotomija ļauj cilvēka prātam redzēt atšķirību starp Dievu un radību, bet tā neļauj prātam aptvert Dieva vienreizīgumu un neatkārtojamību. Tā kā Dievs nav līdzīgs „nekam”, tad viņš nav arī „nekam” nelīdzīgs. Mēs nevaram viņu salīdzināt ne ar ko. Saprotot, ka tādā gadījumā vispār par Dievu nebūs iespējams pasacīt praktiski neko, luteriskās ortodoksijas teologi vairījās šos jautājumus risināt līdz konsekvencēm, piesardzīgi klusējot.

Šeit atliek atzīt, ka par Dieva būtību, viņa mūžīgo esamību patiesi nevaram pasacīt neko daudz vairāk, kā – viņš ir tas, kas ir – ESOŠAIS. Savukārt tad, kad šī patiesība par Dieva pārpasaulīgo unikalitāti un atšķirību no radības un visa, ko cilvēks spētu savā prātā iedomāties ir iedibināta no paša Dieva vārda, mēs varam runāt par Dieva īpašībām, kā tās atklājas radībā, vienmēr apzinoties, ka tā būs ierobežota un nepilnīga Dieva izpratne. Šāds skatījums atbrīvo no metafizikas gūsta un ļauj pavisam citādi ieraudzīt cilvēka dzīvi, tās jēgu un piepildījumu.

Rietumu pasaulē cilvēka izpratne par sevi un savu dzīvi lielā mērā ir bijusi metafiziskā duālisma noteikta, kas vērojams pat tad, kad cilvēki ir zaudējuši ticību Dievam. Cilvēce kā lielāko problēmu, ar kuru tā cīnās, joprojām redz savu ierobežotību – pakļautību laikam, pārmaiņām un nebeidzamajai kompleksitātei jeb savstarpēji saistītai sarežģītībai.

No šejienes, no metafiziskā gūsta rodas visas atbrīvošanās cīņas un revolūcijas, cenšoties atbrīvoties, izrauties no ierobežotības cilvēcībā un sasniegt dievišķo brīvību un pilnību. Tomēr tas nav pareizs lietu redzējums un uzstādījums. Mūsu nelaime nav vis mūsu ierobežotība, bet gan grēks, kas rada atšķirtību no Dieva. Dzīves jēga rodama nevis cilvēcības ierobežojumu, bet gan morālā ļaunuma pārvarēšanā. Tādējādi mācība par radīšanu „no nekā” viscaur Svētajiem Rakstiem, no radīšanas stāsta līdz pat Atklāsmes grāmatā aprakstītajai mūžīgajai godībai, virza Dieva tautu uz Dieva pielūgšanu un atjaunoto paklausību Radītājam Kristū, tādējādi atjaunojot patiesu cilvēcību.

Mūsdienu modernajai un postmodernajai domāšanai tas nepatīk un tā to nespēj saprast. Tādēļ mūsdienu kultūrā piedzīvojam arvien lielāku un lielāku cilvēka dehumanizāciju, proti, zaudējam savu patieso cilvēcību, radot paši no sevis Dievu imitējošu elku – nedzīvu skaitļojamo mašīnu. No šejienes arī mehānistiskais un naturālistiskais pasaules redzējums, kurā pazaudējot dzīvo Dievu, zaudējam dzīvību, jēgu, prieku, laimi un dzīves piepildījumu. Datorizētais mākslīgais intelekts, kas kļuvis par augstāko mūsdienu cilvēka ideālu ir baismīga cilvēka karikatūra, kurā atspoguļojas apslēptā tieksme pēc dievišķības, kas tiek piepildīta upurējot savu patieso cilvēcību. Mācība par radīšanu „no nekā” mudina atgriezties pie zaudētās cilvēcības un dzīvības.

Aprakstot Ābrahāma dzīvi, Pāvils saka, ka viņš ir visu ticīgo cilvēku tēvs, jo viņš ticēja Dievam, „kas mirušos dara dzīvus un sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu.” (Rom. 4:17) Visas pārējās lietas, jebkurus cilvēka labos darbus ieskaitot, ir mirušas kā Sāras klēpis (Rom. 4:19). Vienīgi Dievam pieder dzīvība un spēja radīt no jauna. Pāvila lietotie vārdi sasaucas ar Vecās Derības polemiku pret elkdievību. Cilvēks nevar paļauties uz pasaules varām – nedz uz paša spēkiem, nedz arī uz iedomāto elku varenību. Vienīgi Kristus spēj atjaunot cilvēku, Svētajā Kristībā dzemdējot no jauna morāli pilnīgai, taisnai un mūžīgai dzīvei.

Ilārs Plūme

Leave a Reply