Izceļošana latvju tautas vēsturē allaž ir saistījusies ar lieliem politiskiem satricinājumiem. Tā ir bijusi gan masveida parādība, gan arī balstījusies uz individuālām iniciatīvām, sākot jau ar 19. gadsimtu. Piemēram, divsimt tūkstošu latviešu luterāņu pāriešana ķeizara ticībā, lai pretendētu uz viņa apsolītajiem melnzemes apgabaliem, ir viena spilgta liecība par latviešu gatavību pamest savu dzimto krastu un […]
KLB Ķekavas baznīca. Konfesionāli luteriskā baznīca Latvijā kā reliģijpētniecisku pārdomu tēma. Reizēm manu prātu nodarbina āķīgs jautājums: kādēļ pat liela daļa Latvijas teoloģiski izglītotās sabiedrības, nemaz nerunājot par plašsaziņas līdzekļiem, neinteresējas par dažu reliģiju zinātnes terminu saturu, tajā pašā laikā turpinot tos lietot? Turklāt, runa nav par īpaši sarežģītām lietām un jēdzieniem. Manuprāt, to varētu […]
Kristietība un tās liktenis “vecajā pasaulē” Vecā gada nogale un jaunā gada sākums parasti ir pārdomu laiks, kad mēs izvērtējam pagātni un spriežam par nākotni. Kristiešiem šādas pārdomas parasti saistās ar kristīgās ticības likteni šajā pasaulē – kāda ir bijusi attieksme pret baznīcu; vai tā tikusi atzīta vai vajāta; un kas gaidāms tuvākajā nākotnē? Šoreiz […]
Ticību nosaka gēni – tā savā grāmatā apgalvo amerikāņu zinātnieks Dr. Dīns Hāmers. Salīdzinot vairāk nekā 2000 DNS paraugus un uzdodot brīvprātīgajiem 226 jautājumus par viņu garīgajām izjūtām, zinātnieks secinājis, ka cilvēka spēja ticēt ir tieši saistīta ar gēnu, kas regulē garastāvokļa maiņas noteicējas vielas cilvēka smadzenēs. Jo cilvēki reliģiskāki, jo ir lielāka iespējamība, ka […]
Iepriekšējā rakstā “Par “estētiski noplicināto” un “jēdzieniski tukšo””, mēģinot saprast, kā kristietim lūkoties uz mākslu, pieķēros domai, ka visupirms katrs pats ir atbildīgs par to, kas viņā “ieiet”, un ka galvenokārt ir jāraugās, lai tā iespaidā nesamaitātos tas, kas “iziet” (Mk. 7:1–23). Tā ir ļaunākā situācija, kurai jābūt gatavam – ka mākslinieks neuzņemas nekādu […]
Novērtējot reliģisko situāciju Krētas salā, apustulis Pāvils varētu krētiešiem veltīt tos pašus vārdus, ar kuriem viņš vērsās pie atēniešiem: “Atēnieši, es redzu, ka jūs visās lietās esat ļoti dievbijīgi.” (Ap.d. 17:22) Protams, šie Pāvila vārdi ir gan gudrs ievads stāstam par grieķiem nepazīstamo Dievu Jēzu Kristu, gan ironija par daudzajiem grieķu dieviem. Tā kā vairākus […]
Ja arī Rakstos atrodams kaut kas līdzīgs mākslas teorijai, ko varētu attiecināt uz mākslinieka atbildību (par to nākamreiz), tur nav nekā par to, ko iesākt mākslas patērētājiem, īpaši apmulsušiem “modernajos” un “postmodernajos” laikos, par kuru sākumu var uzskatīt 19. gadsimta beigas, teiksim, brīdi, kad Oskars Vailds, atbildot pārmetumiem par viņa “Doriana Greja ģīmetnes” amoralitāti, norādīja, […]
(Nobeigums) Kristīgais un sekulārais Dž. K. Roulingas darbos Pēdējā laika fantāzijas žanra attīstību gadsimtu mijā iezīmē postmoderna eklektika. Izplūdušas kategorijas, tēlu eklektika un realitāšu sajaukums atspoguļojas arī fantāzijas literatūrā. Tā kā literatūra vairs nenosaka uzvedības modeļus, tās uzdevums no lasītāju audzināšanas pārbīdās uz viņu iesaistīšanu pašā sekundārajā radīšanā (sub-creation itself). Tāpat ir nenoliedzami, ka pēdējo […]
Džons Ronalds Ruēls Tolkīns Stāstā parādās arī virkne biblisku simbolu. Visuzskatāmākais ir pats stāsta vadmotīvs – koks: “Tikai viena pati glezna aizņēma viņa prātu. Tā aizsākās ar kādu vēja pluinītu lapu un izvērtās par koku; un šis koks auga un auga, izplezdams neskaitāmus zarus un dzīdams patiesi brīnumainas saknes.”” Koks ir universāls mitoloģisks simbols debesu […]
Par vienu no rietumu civilizācijas būves stūrakmeņiem var tikt uzskatīta Bībeles plašā un daudzveidīgā ietekme, un tieši literatūrā tā ir sevišķi nozīmīga. Tā kā kristietība ir caurvijusi lielāko daļu no mūsu dzīves jomām, Bībele – tās tēlu kopas, vērtību kodekss un vispārējie simboli – ir saplūduši ar tautu vietējām kultūrām un radījuši fenomenu, ko saucam […]