Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 3 other subscribers

PAR KLB

Karogs

KONFESIONĀLI LUTERISKĀ BAZNĪCA

Augsburgas ticības apliecības luterāņu draudžu tapšanas vēsture

1999. gadā Latvijā deviņas neatkarīgas luterāņu draudzes apvienojās vienā baznīcā, kuru nosauca par Konfesionāli luterisko baznīcu (KLB). Mūsu baznīca vēl mazpazīstama, bet tiem, kas viesojas mūsu draudžu dievkalpojumos ir jāzin, kas mēs esam, un ar ko atšķiramies no Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB). Šīs brošūras uzdevums ir to paskaidrot.

Mūsu draudzes sāka veidoties 1996. gada rudenī, kad daļa Doles draudzes un gandrīz pilnībā Bulduru draudze pameta LELB. Iemesls tam bija atšķirīgi uzskati kristīgās mācības un prakses pamatjautājumos. LELB visumā ietur modernā ekumenisma virzienu, īpaši Romas katoļi baznīcas virzienā, turpretī KLB ir konfesionāla nostādne. Konfesionālais virziens luterismā uzsver, ka, iekams nav panākta vienprātība kristīgajā mācībā, baznīcu sadraudzība nav iespējama. Pirmkārt, to noteic Bībele, otrkārt, šāda sadraudzība rada neskaidrības, kuras apdraud ticību.

Līdzīgi domājošie luterāņi sāka pulcēties ap šīm draudzēm, kuru mācītājs toreiz bija Ilārs Plūme. Tika dibinātas un reģistrētas pirmās Augsburgas ticības apliecības luterāņu draudzes. Šai kopai pievienojās mācītāji Uldis Fandejevs un Kārlis Bušs. 1997. gada 27. maijā kopējā dievkalpojumā vienojās jau sešas daudzes un tika ordinēti vēl divi mācītāji, Gundars Bākulis un Uģis Sildegs.

Tajā dienā visu sešu draudžu pārstāvji parakstīja vienprātības dokumentu, apliecinot garīgo vienību un altāra sadraudzību savā starpā. Laikā no 1997. līdz 1999. gadam tika dibinātas vēl divas Augsburgas ticības apliecības luterāņu draudzes, līdz radās nepieciešamība šo draudžu darbu ciešāk koordinēt un vienot.

KLB izveidošana

1999. gada 27. maijā deviņas autonomās draudzes sasauca Koncilu, kurā nodibināja Konfesionāli luterisko baznīcu. Kādēļ tādi nosaukumi: Augsburgas ticības apliecības draudzes un Konfesionāli luteriskā baznīca? Vai šie nosaukumi liecinātu par jaunas reliģijas dibināšanu? Tā tas nav, jo mūsu baznīca savā mācībā un praksē ir tradicionāli luteriska. Šie nosaukumi toreiz radās saskaņā ar Latvijas Tieslietu ministrijas Reliģisko lietu departamenta prasību, ka neatkarīgo luterāņu nosaukumiem nepārprotami jāatšķiras no LELB nosaukumiem.

Tika nolemts mūsu neatkarīgās draudzes reģistrēt ar pirmā oficiālā luterāņu dogmatiskā dokumenta – Augsburgas ticības apliecības vārdu, jo tas ir simbolisks luterisma dokuments, kura nolasīšana Dienvidvācijas pilsētas Augsburgas Reihstāgā 1530. gada 25. jūnijā iezīmēja luteriskās baznīcas dzimšanu. Tādēļ sākumā Luteram un Reformācijai uzticīgo baznīcas daļu arī sauca par Augsburgas baznīcu.

Izvēloties baznīcas nosaukumu gribējām uzsvērt, ka mūsu galvenā iezīme, atšķirībā no citiem luterāņiem Latvijā, ir turēšanās pie luteriskās Vienprātības grāmatā noteiktās mācības un baznīcas dzīves, jeb ticības apliecināšanas veida. Ticības apliecināšanu latīņu valodā sauc par konfesiju (confessio). Tādēļ izvēlējāmies nosaukumu Konfesionāli luteriskā baznīca. Šis vārds mums likās vēl jo vairāk pieņemams tādēļ, ka pasaulē ir vairākas luteriskās baznīcas ar šādu nostādni un nosaukumu.

KLB tiesiskais statuss Latvijā

Lai arī KLB ir pilntiesīga baznīca garīgā un praktiskā ziņā, Latvijas Republikas Reliģisko organizāciju likuma īpatnību dēļ, tā nav juridiski atzīta par reliģisku organizāciju (juridisko personu). Tam pamatā ir LR Reliģisko organizāciju likumā iestrādātās normas par t.s. “jaunas reliģiskas kustības” statusu, kas tiek attiecināts uz visām reliģiskajām organizācijām, kas nepieder pie jau esošajiem reliģiskajiem centriem (baznīcām), darbojas autonomi un ir piereģistrētas pēc 1995.gada septembra.

Saskaņā ar šo likumu, lai valsts atzītu kādu jaunveidotu baznīcu par legālu reliģisko centru, ne mazāk kā desmit draudzēm desmit gadus ilgā periodā ikgadus no jauna jāpārreģistrējas līdz jaunākā no desmit draudzēm kļūs desmit gadus veca. Likumā arī noteikts, ka vienai konfesijai Latvijā var būt tikai viens reliģiskais centrs.

Kādēļ tāds likums? Domājams, ka pēc piecdesmit gadus ilga ateisma diktāta un naida kurināšanas pret reliģiju, daļā sabiedrības tādi jēdzieni, kā reliģija, ticība, ticības un apziņas brīvība šķiet aizdomīgi un pat bīstami. Daudziem varas gaiteņos toreiz (iespējams, vēl joprojām) īpaši bīstams šķita viss jaunais, no jau esošajām, kaut kā pieciestajām tradicionālajām reliģiskajām institūcijām neatkarīgais.

Reliģijas pārstāv absolūtas vērtības un patiesības, tādēļ ilgākā laikā tās var ietekmēt cilvēka apziņu un rīcību daudz spēcīgāk un pastāvīgāk nekā, teiksim, politiskās partijas. Diemžēl, Latvijas valodošās aprindas maz rēķinās ar tautas interesēm. Tādēļ tām vēlama paklausīga un neaktīva tauta, kam vāji attīstīts dzinulis uzzināt patiesību un vēl jo vairāk to apliecināt un par to pastāvēt. Daļa Latvijas sabiedrības baidās no tādām kristīgām baznīcām, kas savā pārvaldē ir neatkarīgas un mācībā vienotas.

Tādēļ arī līdz šim reliģisku organizāciju reģistrācija Latvijā (īpaši laikā, kad reģistrāciju veica Reliģisko lietu deparaments un vēlāk reliģisko lietu padome) drīzāk atgādināja reliģisku organizāciju (jo īpaši jauno) vajāšanu, nevis vienkārši vairāk vai mazāk attaisnojamu birokrātisku attieksmi pret nevalstiskām organizācijām. Nekādi pārreģistrēšanās cenzi gan neattiecas uz sabiedriskām organizācijām, SIA vai sabiedriskiem fondiem.

Protams, ka šis likums neatbilst mūsdienu demokrātijas normām cilvēka apziņas brīvības jomā. Tas daudzkārt kritizēts no dažādām starptautiskām reliģisko brīvību aizstāvošām organizācijām, piemēram, starptautiski labi zināmais Kestona Institūts (Lielbritānija), Forums 18 (Norvēģija), gan no rietumvalstu diplomātu puses. Pagaidām Latvijas likumu rakstītāji to, šķiet, arī lielo baznīcu spiediena ietekmē, kas nevēlas sev blakus neatkarīgus ”konkurentus”, nav gribējuši sadzirdēt.

KLB attiecības ar luteriskām baznīcām ārzemēs

KLB ir daudzu ārzemju luterāņu baznīcu atzīta. 2000. gadā tika noslēgta baznīcu sadraudzība starp KLB un Evaņģēliski luterisko sinodi (ELS) ASV, bet 2001. gadā ar Viskonsīnas evaņģēliski luterisko sinodi (VELS) ASV. 2002. gada aprīlī KLB tika uzņemta par pilntiesīgu starptautiskās Konfesionāli evaņģēliski luteriskās konferences (KELK) locekli.

Šī luterāņu organizācija ir alternatīva organizācija Pasaules luterāņu federācijai (PLF) un apvieno septiņpadsmit luterāņu baznīcas visā pasaulē. KELK baznīcu locekļu kopskaits gan nav ne tuvu tik liels kā PLF, tomēr apvieno aptuveni pusmiljonu kristiešu no visiem kontinentiem.

Kādēļ luterāņi vairs nav vienoti?

Kādas tad ir atšķirības starp KELK luterāņiem un tiem, kurus apvieno PLF, kurai pieder arī Latvijas lielākā luteriskā baznīca LELB. Galvenā atšķirība ir attieksmē pret vēsturiskajām luteriskajām ticības apliecībām.

Kaut gan luteriskās Vienprātības grāmatu kā Bībeles paskaidrojumus formāli pieņem gandrīz visas luteriskās baznīcas, tomēr praktiski pēc tām savas baznīcas mācību un kārtību vairs nevada.

Proti, jautājumā par to, vai Lutera Reformācijas oficiāli noformētās teoloģiskās atziņas ir vai nav saistošas šodienas luterāņiem, baznīcu viedokļi ir dažādi.

Daži luteriskās ticības apliecības uzskata par vēsturiski novecojušām, citi tās revidē un patur tikai daļēji, citi formāli tās atzīst, taču neatzīst par normatīvām baznīcas dzīvē un nedisciplinē tos, kas māca vai rīkojas aklāti pretēji Vienprātības grāmatai. Tāda nostādne valda LELB. Pierādījums tam ir, kaut vai pirms dažiem gadiem publicētās LELB mācītāju sprediķu grāmatas.

KLB un tās māsu baznīcas uzskata, ka Bībeles interpretācija Vienprātības grāmatas gaismā ir luteriskajai identitātei absolūti nepieciešama. Kur ir lietas būtība? To grūti paskaidrot, ja vispirms nenoskaidrojam ticības apliecināšanas jēdziena nozīmi.

Konfesionālais princips baznīcas dzīvē

Šodien kristīgā modernā ekumenisma un arī citās pasaules reliģijās valdošā universālisma (viens Dievs pie kā daudz atšķirīgu ceļu, piem., austrumu reliģijas, islams, budisms) ietekmē, lielā daļā kristietības doktrināli paziņojumi un dokumenti a priori tiek vērtēti negatīvi. Tādēļ arī doktrināli orientēta kredālisma viedoklis (t.i. ticības apliecinošu dokumentu augsts novērtējums no latīņu vārda credo – es ticu), netiek daudz uzklausīts. Dominē virspusējais sauklis, “ka Dievs taču visiem ir viens.”

Mūsdienu luterāņu teoloģiju pasaulē nosaka tieksme pēc pārprastas evaņģēliskas brīvības, kas doktrinālus jautājumus cenšas apiet. Domstarpības kristīgajā mācībā lielākā daļa luterāņu šodien nevēlas apspriest, kristīgās mācības jautājumu vietā īpaši akcentējot labdarību un baznīcu iesaistīšanos sociālajos un politiskajos procesos.

Ir mēģināumi koriģēt baušļus un radīt jaunus morāles likumus, kas būtībā noskatīti sekulārajā sabiedrībā. Daudzas modernās luterāņu baznīcas cenšas kopēt valstiskas un sabiedriskas institūcijas, kam ar ticības lietām labākajā gadījumā sakara nav, bet sliktākajā – tās ir pretrunā Bībeles mācībai.

Spilgtākie piemēri ir dažu PLF piederīgo baznīcu institūciju paziņojumi par Dieva un Kristus bezdzimuma vai pat sievišķo būtību, kas atbilstot mūsdienu sekulārajai izpratnei par dzimumu vienlīdzību. Ļoti populāri ir dažādi paziņojumi par to, ka bez baznīcas sociālās aprūpes darba, kas veltīts sabiedrībai, baznīcas esot nepilnīgas.

Lai veiktu efektīvu sociālo aprūpi, baznīcām, protams, jābūt pēc iespējas lielām. Tādēļ tiek atmests viss, kas varētu šķelt lielas un sabiedriski ietekmīgas baznīcas. Diemžēl, tiek atmesti arī Kristus vārdi un kristīgās patiesības noskaidrošana tiek uzskatīta par nevēlamu, jo var radīt nesamierināmas nometnes un šķelšanos.

Tādēļ vadošo PLF baznīcu vadītāji 1999. gadā Vācijā, Augsburgas pilsētā (cik ironiski) kopīgi ar Romas katoļu baznīcas pārstāvjiem nāca klajā ar paziņojumu par Reformācijas laika maldu mācību nosodošo luterisko ticības apliecību atsaukšanu.

Tā šis dokuments maldīgi, bet formāli atsauc arī galveno ticības artikulu (Konkordijas formula V artikuls) par ticības taisnību, kurā Dievs grēcinieku attaisno vienīgi Kristus nopelna, ne cilvēka centienu dēļ (1928. gadā izdotā LELB mācītāju rokasgrāmata, kuru LELB izmantoja vēl pirms pāris gadiem un KLB mūsdienīgā redakcijā izmanto vēl šodien, pavēl mācītājiem iesvētes laikā iesvētāmiem no altāra vaicāt, vai tie tic šiem vārdiem). Šis artikuls nepieļauj un nosoda ikvienu citu mācību cilvēka taisnošanas sakarībā.

Luters to uzskatīja par artikulu, uz kura baznīca un kristīga ticība vai nu pastāv, vai, to atmetot – krīt. Turpretī Romas baznīca savos kanonos vēl joprojām nolād Lutera mācību un tās vietā māca sinerģismu, jeb cilvēka līdzdarbošanos savu grēku izpirkšanā un Debesu valstības pelnīšanā.

Šāda attieksme Evaņģēlija vēsti pārvērš par bauslības likumu un baznīcu tās luteriskajā izpratnē no svēto kopības, “kurā skaidri māca Evaņģēliju un pareizi pārvalda sakramentus” (Augsburgas ticības apliecības VII artikuls), pārvērš par reliģiski administratīvu iestādi, kurā dominē likumu normas un bauslībai līdzīgi noteikumi (piemēram, par bīskapa varas nepieciešamību, lojalitātes zvēresti baznīcas administrācijai,  šīs administrācijas kooperēšanās ar valsti savas varas un ekskluzīvā stāvokļa nostiprināšanai valstī utml.).

KLB un citas konfesionāli luteriskās baznīcas stingri ievēro luterisko principu sludināšanā un baznīcas pārvaldē tā, lai Dieva prasības pret cilvēkiem (baušļi un likumi) tiktu skaidri saprotami un konsekventi izšķirti no Dieva dāvanas grēciniekiem – Evaņģēlija (piedošanas Kristus dēļ). No šiem diviem Evaņģēlijs ir pēdējais un augstākais Dieva Vārds. Un ticība cilvēkos rodas no Evaņģēlija uzkausīšanas, nevis no bauslības, kur nu vēl cilvēcisku reliģisku likumu un tradīciju uzklausīšanas un piekopšanas.

Atgriežoties pie modernās teoloģijas personas brīvības izpratnes, kur attīstības vārdā daudzi luterāņu teologi un baznīcas atsakās no sava brīnīšķīgā evaņģēliskās Reformācijas mantojuma, ir jāteic, ka, lai arī tas tiek darīts šķietamas personības brīvības veicināšanas vārdā, mums jāatceras vārdi 2. Pāvila vēstulē Korintiešiem 3:15-17, “Bet līdz šai dienai, kas lasa Mozu, apsegs paliek izklāts pār viņu sirdīm. Bet, līdzko atgriežas pie tā Kunga, tur sega tiek noņemta. Tas Kungs ir Gars. Kur tā Kunga Gars, tur ir brīvība.”

Ne noņemšanās ap Mozus baušļiem, ne cilvēku tradīcijas, likumi vai līdzdarbošanās savas pestīšanas lietās, bet vienīgi Dieva Evaņģēlijs rada to kristīgo brīvību un evaņģēlisko prieku, kuru dažādā nedabiskā veidā cenšas simulēt modernās reliģiskās kustības, kas nevēlas apliecināt vienu kristīgu patiesību, bet pieļauj pilnīgi pretrunīgu sludināšanu pat vienas baznīcas ietvaros.

KLB uzsvars ir kristīgā mācība

Uzmanīgs Bībeles lasītājs būs ievērojis, ka Svētajos Rakstos ir ļoti izteikts uzsvars tieši uz kristīgo mācību, jeb latīniskoti – doktrīnu. Pāvils Galatiešu vēstulē uzsvar, ka nav divu Evaņģēliju, tas ir, divu vai vairāku ceļu uz Debesīm, bet tikai viens: tāds kādu to apustuļi un visa kristīgā baznīca ir mācījusi un apliecinājusi no sākuma (Gal 1: 6-10).

Tieši šo apustuļa Pāvila principu atjaunoja luteriskā Reformācija XVI gadsimtā. Tādēļ arī KLB uzsver skaidras, Bībelē un Konkordijas grāmatā balstītas kristīgās mācības nepieciešamību. Šādu uzsvaru mums pavēl un māca Bībele, jo tāda ir Dieva Vārda izteiktā griba.

Šadā nozīmē apustulis Jānis Evaņģēlija mācību salīdzina ar jaunu un augstāku bausli, kas vēl jo vairāk jāsaglabā neizmainīts un jāliecina arī pasaulei, “Tomēr jaunu bausli es jums rakstu, un tas ir patiess Viņā (Kristū) un jūsos, jo tumsība zūd un īstā gaisma jau spīd.” (1. Jņ 2:7,8)

Kristus Evaņģēlijs ir jaunais bauslis arī tādā nozīmē, ka tas, gluži kā ikviens skaidri formulēts dogmāts, pieprasa arī Evaņģēlija apliecināšanu nesagrozītā un skaidri saprotamā veidā, jo tikai pareizi ticot, ka vecā bauslības raksta apsūdzības top atceltas vienīgi Kristus Upura dēļ, grēcīgs cilvēks iegūst Pestīšanu. Nekāda cilvēciska darbība šim mērķim neder. Un šī iemesla dēļ pat labi domāta rīcība, kas mīļā miera un saticības labad apklusina Dieva Vārda mācību, apdraud cilvēku pareizu ticību un līdz ar to – arī Pestīšanu.

Tādēļ augstāk par cilvēku veidotu vienotību ir jāvērtē vienotība Dieva Vārda izpratnē, mācībā un apliecināšanā. Dieva Vārda atklāsme ir viena un nemainīga visos laikmetos. Kristus un apustuļi nemāca, ka mums būtu jāmeklē kāds cits, laikmetam atbilstīgs Evaņģēlijs, bet daudzkārt uzsver, ka šie paši senie Bībeles vārdi paliks pat tad, kad debess un zeme zudīs.

Tādēļ arī pareiza Dieva Vārda izpratne, pareiza ticība un mācība ir savos pamatos viena un nemainīga. Ja piekrītam šai bībeliskai domai, tad jāatzīst, ka XVI gadsimta luterāņu ticības apliecības liecina par senu un nemainīgu Dieva patiesību cilvēkiem. Tādēļ, mūsuprāt, baznīcai draudžu cilvēki jāmāca skaidri un saprotami un baznīcā jāievēro konfesionālais, t.i. vienotas ticības apliecinošais princips.

Kas ir baznīca un baznīcas vienība?

Atbildē uz šo jautājumu KLB necenšas atrast jaunas definīcijas, bet pieturas pie vienkāršā un tiešā Augsburgas ticības 7. artikula vārdiem, “..ir viena svēta baznīca cauri laikiem pastāvoša. Baznīca ir svēto kopība, kurā skaidri māca Evaņģēliju un pareizi pārvalda sakramentus. Un patiesai baznīcas vienībai pietiek ar vienprātību par Evaņģēlija mācību un par sakramentu pārvaldīšanu. Nav nepieciešams, ka visur ir vienādas cilvēku tradīcijas jeb riti un ceremonijas, ko ir ieviesuši cilvēki. Kā Pāvils saka: “Viena ticība, viena Kristība, viens visu Dievs un Tēvs.” (Efez. 4:5-6)”

No šiem vārdiem saprotam, ka baznīcas pamatu un vienību luterisms rod  Kristus mācībā. Šādai baznīcai luteriskā izpratnē raksturīga arī vienota izpratne jautājumā par Dieva žēlastības dāvanām, jeb sakramentiem un to lietošanu baznīcā.

Mūsdienās daudzās luteriskās baznīcās (īpaši Skandināvijas valsts baznīcās) uzsvaru liek uz ārējo institucionālismu, baznīcu tradīcijām un rituāliem, paceļot vienotību šajās ārējās izpausmēs augstāk par tām, kas minētas Augsburgas ticības apliecības 7. artikulā.

Arī Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā (LELB) pēdējā laikā tiek īpaši uzsvērta mācība par vēsturisko apustulisko sukcesiju un bīskapa sēdekli kā patiesas un likumīgas baznīcas neatņemamu sastāvdaļu. Šāda ievirze neizbēgami līdzi nes luterismam svešas misticisma iezīmes liturģijā un sludināšanā, radot maldinošu iespaidu, ka blakus skaidrai Rakstu mācībai ir vēl kāda nepastarpināta Svētā Gara darbība, kas izpaužas caur baznīcas hierarhiju, īpaši caur bīskapiem.

Kā maldīga piedeva šādai nostādnei līdzi nāk oficiāli nenoformulēts pieņēmums par bīskapa amatam līdzi mantotu īpašu garīgu redzējumu, kas atgādina Romas baznīcas doktrīnai par pāvesta nemaldīgumam un pastāv paralēli, vai pat atsevišķi no kristīgās doktrīnas. Proti, konkrētam baznīcas amatam tiek piedēvēta gandrīz vai nemaldība un īpaša spēja lemt baznīcas likteņus. Šodien LELB tas izpaužas īpaši spilgti.

Līdz ar to vienīgā luteriskā patiesības noskaidrošanās kritērija – Bībeles autoritāte tiek mazināta. Augsburgas ticības apliecības 28. artikuls runā par bīskapu varu un saista to vienīgi ar pasludināto vārdu un sakramentiem, nosakot, ka tiem jābūt pamatotiem Bībelē, nevis kādā vēsturiski iedibinātā amatā pašā par sevi,

“Ir sākušies dīvaini strīdi par bauslības pārgrozīšanu, par Jaunās Derības ceremonijām, par sabata pārcelšanu, kas visi ir radušies no aplamās pārliecības, ka baznīcā kultam jābūt līdzīgam levītiskajam un ka Kristus uzdevis apustuļiem un bīskapiem izgudro jaunas ceremonijas, kas būtu nepieciešamas izglābšanai. Šie maldi izplatījušies baznīcā tādēļ, ka ticības taisnība nav mācīta pietiekami skaidri.” (ATA 28. artikuls)

Tieši to arī novērojam krietnā daļā luterisma šodien. Piemēram, augstās liturģijas mistiskajās rīcībās un kustībās, kur garīdznieku tērpiem, altāra trauku pārsegiem, to lietošanai, krustu mešanām un ūdens liešanai krusta veidā tiek piešķirta gandrīz vai sakramentu derīguma un patiesuma nozīme. Šīs mistiskās zināšanas un rīcība tiek saistīta ar vēsturisko bīskapa amatu, bīskapu konsekrāciju, caur kuru it kā tiekot nodota nepārtrauktā vēsturiskā apustuliskā sukcesija (pēctecība) un tai līdzi nākošā svētība.

Tai pašā laikā nav pietiekamas skaidrības bauslības un Evaņģēlija izšķiršanas lietās, kuru luteriskās ticības apliecības (Konkordijas formula, V, I) un pati Bībele (piem. Gal. 3:10-14; Rom 5:18-21 u.c) pavēl tieši un skaidri. Šādi izprastam luterismam ir arī tendence uz striktiem un autokrātiskiem baznīcas iekšējās kārtības likumiem, kas sniedz plašas pilnvaras bīskapiem un diacēzēm, bet atsevišķām draudzēm, mācītājiem un draudžu locekļiem pilnvaras krietni ierobežo.

Kā jau pieminēju iepriekš, šāda bīskapa amata izpratne bieži kalpo par attaisnojumu rīcībai, kas pretrunā Rakstiem un luteriskajām ticības apliecībām, piedēvējot bīskapiem kādus īpašus garīgus ieskatus, kurus tiem sniedzot bīskapa amats un bīskapu konsekrācija vēsturiskās sukcesijas (roku uzlikšanas pēctecības) garā.

Protams, izteikti voluntāra un centralizēta baznīcas pārvaldīšana pati par sevi var radīt problēmas, taču bīstamākais šajā gadījumā ir smaguma centra novirzīšanās no dievišķās Rakstu autoritātes cilvēciskas autoritātes virzienā. Bet jaunajā Evaņģēlija bauslī (lietojot apustuļa Jāņa terminoloģiju) vēl jo vairāk nekā Vecās Derības bauslībā, kā to uzsver Kristus,  pat nevismazākā rakstu zīme nedrīkst tikt neievērota vai atmesta.

Ar šo salīdzinājumu ir jāsaprot, ka Evaņģēlijs, tāpat arī baušļu prasības ir jāpasludina visā to pilnībā, skaidrībā un kopumā, skaidri un saprotami nošķirot bauslību no Evaņģēlija. Neviens, pat tas augstākais baznīcas amats, nedod tiesības patvaļīgi izskaidrot Rakstus pretēji baznīcas ticības apliecībām. 2. Pētera 1:20, “Pār visām lietām ievērojiet, ka neviens Rakstu pravietojums nav patvaļīgi iztulkojams.”

Tādēļ bībeliskā un luteriskā kristīgā cilvēka ticības taisnība ir jāmāca pietiekami skaidri. Jo bībeliska un skaidra baznīcas mācība, ne amati vai tradīcijas vai cilvēku iedibināta kārtība, ir tā, kas nosaka arī baznīcas vienību un baznīcas sadraudzības robežas. Savukārt tur, kur šādas mācības vienotības nav, nav arī patiesas baznīcas vienotības, lai arī cik spēcīgi būtu baznīcas administrācijas izdoti likumi un vara.

Tajās baznīcās, kur konfesionālais princips netiek piemērots, vienība ir vairāk vai mazāk ārēja, kas balstīta cilvēka prāta radītos ideālos. Taču baznīcas vienību rada Dievs ar savu Vārdu un sakramentiem. Mums atliek vienīgi konstatēt, kur šāda vienība ir, bet kur tā pārtraukusies.

Tādēļ luteriskais princips vienmēr ir bijis meklēt vienību ar tiem, ar kuriem mums kopīga mācība un ticība, bet vairīties no sadraudzībām, kas sev līdzi nes baznīcas mācības un prakses neskaidrību vai izkropļojumus.

Cilvēka racionālā prāta radīto maldīgo uzskatu par baznīcas un tās vienības pamatu labi raksturo Dr. Džons Millers savā “Kristīgajā Dogmatikā” (563.lpp.), “racionālisti definē baznīcu kā tādu cilvēku biedrību, kuri vēlas nodrošināt sev laimi šajā un nākamajā pasaulē, veicot reliģiozus pasākumus un citus labus darbus. Pēc viņu domām, Baznīca ir vienīgi “morāla vai ētiska biedrība”, kuras locekļi ir visi tie, kuri vēlas pildīt tās uzliktos pienākumus.”

Protams, no šāda mūsdienās tik izplatīta uzskatu par baznīcu izriet konsekvences tās dzīvē: pirmkārt, baznīca pati (t.i. cilvēki, kas to vada) nosaka gan savu mācību, gan rīcību, otrkārt, viss, kas grauj šādu institucionālu baznīcas darbību tiek nosodīts.

Tā nu ir, ka cilvēciskos sapņus par savām spējām un varenību galvenokārt grauj tieši Bībele (un luteriskās ticības apliecības kā mūsu izpratnē pareizs Bībeles skaidrojums), kas māca, ka Dieva Vārds un sakramenti ir vienīgie, kas pulcē, veido un uztur baznīcu, un ka Dieva Vārda, līdz ar to Svētā Gara klātbūtne ir tā, kas nosaka, vai patiesa baznīcas vienība ir, vai nav.

Šie argumenti rāda, cik atšķirīga un pat pretēja ir izpratne par baznīcu konfesionālajā luterismā un tajā luterisma daļā, kas seko modernā ekumenisma uzskatiem.

Tādēļ KLB tās veidošanās laikā un tagad stingri turas pie Bībeles mācības tās klasiski luteriskajā izpratnē. Un mēs ar nožēlu esam spiesti atzīt, ka starp mums un LELB nepastāv patiesa vienība kristīgajā mācībā un sakramentu lietošanā. LELB vadītāji pēdējā laikā ir publiski apliecinājuši, kas starp LELB un Romas katoļu baznīcas doktrīnām nav šķeļošu atšķirību un ka liederīgi šo vienību būtu īsenot arī baznīcas struktūru apvienošanā, proti pievienošanā Romas katoļu baznīcai.

Šī jautājuma sakarībā LELB gan pastāv domstarpības, taču pats fakts, ka šāda iespējama apvienošanās var tikt iztaikta, oficiāli apspriesta un pieciesta no vairākuma ir pats par sevi nozīmīgs trauksmes zvans par kristīgās mācības izpratni LELB vadībā un lielā daļā mācītāju. Ir dzirdēts, ka katoļu teologi neoficiālās sarunās nekautrējas norādīt, ka LELB ir vāja mācība, tādēļ tai kā patstāvīgai baznīcai neesot nākotnes.

Ne mēs, KLB dibinātāji un tai piederīgie, ko esam nojaukuši, ne arī mums tas atjaunojams. Šo atsvešināšanos no LELB nosaka atšķirīga attieksme pret Dieva Vārdu un tās ticību apliecinošajiem dokumentiem. Mēs, KLB, esam vienprātībā par to, ka mums jāpastāv atsevišķi no LELB un PLF baznīcām, jo pretējā gadījumā mēs neizpildītu to, ko no mums prasa Bībele un Konkordijas grāmata.

Ir dzirdēts, ka pretēju uzskatu luterāņi KLB sauc par separātistiem, shizmatiķiem un sektantiem, taču, kā to norāda luterāņu teologs Dr. Millers “Kristīgajā Dogmatikā”, “Nav pareizi attiecināt terminus separātists un shizmatiķis uz cilvēkiem, kuri nošķiras no maldu mācības mācošām baznīcām to nebībeliskās doktrīnas un prakses dēļ.” Arī apustulis Pāvils Romiešu vēstules 16:17 neaicina sekot pasaules garīgajām straumēm, bet brīdina, “Es lieku jums pie sirds brāļi, ņemiet vērā tos, kas rada šķelšanos un pretestību tai mācībai, ko esat mācījušies: vairieties no viņiem!”

Saskaņā ar šo principu pat vairākuma balss baznīcā nedrīkst noteikt izmaiņas mācībā pretēji Bībelei un ticības apliecībām. Vadoties no Pāvila vārdiem šķeltnieki nav vis tie, kas ir mazākumā vai vairākumā, bet tie, kas rada pretestību tai mācībai, ko baznīca (šajā gadījumā luteriskā baznīca) ir apliecinājusi.

Mums nopietni jāuzlūko Dieva Vārda prasības par mācības skaidrību, “Pārbaudiet paši sevi, vai stāvat ticībā, izmeklējiet paši sevi. Jeb, vai neesat pārliecināti, ka Jēzus Kristus ir jūsos? Citādi jūs esat nederīgi.” (2. Kor. 13:8); “Ja jūs paliekt manos vārdos, jūs patiesi esat mani mācekļi, un jūs atzīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jņ. 8:31,32).

Tādēļ mēs esam apvienojušies KLB, lai paliktu skaidri un patiesi apliecinātas Dieva Vārda patiesības. “Mīļie neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē.” (1. Jņ 4:1) KLB ir pārliecināta, ka esam šajā sakarībā pareizi sapratuši gan Bībeli, gan luteriskās Vienprātības grāmatu.

Luters raksta, “Ja kāds uzskata savu mācību, ticību un ticības apliecību par patiesu un drošu, tad viņš nevar atrasties vienā pulkā ar tiem, kuri māca vai atbalsta maldu mācības.” (Luthers Works, St.Louis edition, XVII, 1180)

KLB uzbūve un draudzes

KLB draudzes ir savā darbībā neatkarīgas un pašas nosaka savu garīgo un arī praktisko darbību, kā arī pašas pārvalda un atbild par saviem īpašumiem. Baznīcas pamatvienība ir vietējā draudze ar padomi un draudzes padomes priekšnieku priekšgalā. Mācītājus aicina un atceļ vietējā draudze, ievērojot KLB Virsvaldes padomus un slēdzienus. Baznīcas augstākās lēmējtiesības ir KLB Konciliem, kas notiek reizi gadā. Var tikt sasaukti arī ārkārtas Koncili.

Koncilā piedalās divi pārstāvji no katras draudzes. Viens no tiem parasti ir mācītājs. Koncils ievēl un reizi piecos gados apstiprina vai pārvēl Virsvaldi piecu cilvēku sastāvā un ievēl arī Virsmācītāju. Virsvalde un Virsmācītājs sasauc un organizē Koncilus un īsteno Koncilos pieņemtos lēmumus to starplaikos. Virsvalde un Virsmācītājs vietējai draudzei garīgu vai praktisku jautājumu risināšanā vai arī konfliktu situācijās ir padomdevēja statusā. KLB Virsvaldes padomus noraidot, par draudzes palikšanu KLB lemj Koncils.

Virsvalde un Virsmācītājs ir atbildīgi par KLB starpbaznīcu sakariem Latvijā un ārzemēs. Virsvalde plāno un nosaka arī baznīcas garīgo darbinieku izglītības un ordinācijas un instalācijas jautājumus. Virsvaldes lēmumi šajos jautājumos ir saistoši visām KLB draudzēm. Patreiz KLB ir septiņas draudzes un astoņi ordinēti mācītāji. KLB draudzes ir Rīgā, Jelgavā, Ozolniekos, Cēsīs, Limbažos, Alojā un Ķekavā.

Diemžēl, 2008. gadā trīs pārsteidzīgi pieņemti un ordinēti un Virsvaldes disciplinēti kādreizējie KLB mācītāji nebībelisku iemeslu dēļ pameta KLB, izveidoja savu neatkarīgu draudžu kopību, bet pēc nepilna gada pievienojās atpakaļ LELB, radot jukas un izpostot savas draudzes.

Lielākā daļa draudžu ir jaunas un tajās norit spraigs eveņģēlisma un kristīgās izglītības darbs. Neraugoties uz to, ka vienīgi trim no mūsu draudzēm ir pašām savi dievnami: Ķekavā, Jelgavā un Ozolniekos vairums mūsu draudžu pēdējo gadu laikā ir augušas skaitā. Rīgas draudze no 2000. gada septembra īrē dievkalpojuma telpas Anglikāņu baznīcā.

KLB Latvijā patreiz nav valstiski atzīta baznīca un mums nav izteiktas ārējās identitātes, kas ļautu mūsu draudzes sabiedrībā uzskatīt par lokālām baznīcām un to mācītājus par tā sauktajiem pastor loci (apgabala vai rajona mācītājiem). Tādēļ mūsu mācītājiem, salīdzinot ar lielo baznīcu mācītājiem sabiedrībā pieprasītās kazuālijas (laulības, izvadīšanas u.c.) pildīt nākas krietni retāk.

Neraugoties uz to, KLB draudžu locekļu skaita vidējais pieaugums no 2000. gada līdz 2008. gadam ir bijis aptuveni ap 7% gadā. Tas Latvijas apstākļos ir pat izcils rādītājs, jātic, ka to nosaka KLB uzsvars uz skaidru Evaņģēlija mācību un demokrātisku draudžu garīgās un praktiskās dzīves uzbūvi. Diemžēl, no rūgtas pieredzes esam mācījušies, ka ticības apliecības baznīcām neapdomīga tieksme pēc skaitliskas pieaugsmes var izrādīties bīstama. Mūsu centieni vērsti uz to, lai draudzes izaugtu garīgi stipras, saliedētas un stabilas, kā arī finansiāli patstāvīgas, ka spētu pašas nodrošināt sev dievkalpojuma vietas un atbilstoši atalgot savus mācītājus.

Kristīgā namturība, jeb ziedošana un ziedojumu taisnīga un skaidra pārvaldīšana ir Bībeliska mācība, kas Latvijas apstākļos vēl visumā maz saprasta gan objektīvu, gan subjektīvu iemeslu dēļ. Mēs uzskatām, ka lieli un nepelnīti īpašumi (mantoti, dāvināti utt.) nevis stiprina,  bet drīzāk posta draudzi. Visam jāaug saskaņā ar pašu iespējām, nevis centralizēti nosakot un valdot, bet uz autonomijas un kristīgās atziņas un apzinīguma pamata.

Vienīgi tādām stiprām un vienotām draudzēm ir droša nākotne un arī ietekme uz sabiedrību un sekmes kristīgās vēsts izplatīšanā. Mūsu mērķis ir sludināt Kristus krustu tā, lai daudzi izdzirdētu, ticētu un tiktu izglābti. Mūsu vēsts un mūsu kalpošanas autoritāte nāk no Kristus pavēles kristīt un mācīt, no praviešiem, apustuļiem, evaņģēlistiem, baznīctēviem un Lutera reformācijas atziņām, uz kurām ir balstīta KLB sludināšana.

Kristīgā vēsts darbojas šodien mūsu laikabiedros un Bībele apsola, ka patiesības Vārds neatgriezīsies tukšā, bet paveiks to, ko Dievs grib. Tā ir liela atbildība un svētība. Uz to lai Dievs mūs pats apgādā un pasargā! ĀMEN.

Virsmācītājs Gundars Bākulis