BAZNĪCAS TEOLOĢISKĀ ATBILDĪBA

956ab5c297f99b31698045f8a5d1e2af

Slenska Reinhards. Baznīcas teoloģiskā atbildība: Pamati, Kritēriji, Robežas. – [R: Luterisma mantojuma fonds, 2004.] – 352. lpp.

Teoloģijas doktora Reinharda Slenskas vārds latviešu lasītājiem nav svešs. Latviešu valodā jau agrāk tikusi izdota viņa apcere par Kalna sprediķi, un viņa raksti publicēti arī laikrakstā Latvijas Luterānis.  Luterisma mantojuma fonds apgādā klajā nākusi apjomīga grāmata „Baznīcas teoloģiskā atbildība: Pamati, Kritēriji, Robežas”. Grāmatai ir četras lielākas daļas, kuras mēģināsim pavisam īsi ieskicēt un apspriest.

Pirmā daļa Pamati stāsta par dzīvā Dieva Dēlu Jēzu Kristu, kas “nav tikai kāds formulējums vai princips, vai kāda galvenā mācība – Viņš ir dzīvais Kungs, kurš ar savu Garu ik brīdi ir klātesošs” (22. lpp.). Dieva klātesamība draudzē ir nesaraujami saistīta ar Svētajiem Rakstiem, kas „izslēdz visas citas autoritātes, tas ir pilnīgs, ne ar ko nav papildināms, tas ir skaidri saprotams, un tam piemīt pestīšanas spēks” (47. lpp.).

Tālāk autors analizē liberālo kritiķu un fundamentālistu racionālistiskos maldus, uzsverot Dieva vārdam piemītošo vareno spēku: „Fakts, ka Svētie Raksti ir trīsvienīgā Dieva vārds, nozīmē Dieva sastapšanos ar cilvēku un cilvēka sastapšanos ar Dievu. Klausoties Svēto Rakstu Dieva vārdu, īstenojas Dieva un cilvēka sadraudzība.” (49.lpp)

Tādēļ teologa uzdevums ir ticēt šā Vārda spēkam, nevis aizrauties ar mēģinājumiem darīt to saprotamu mūsdienu cilvēkam vai pamatot Dieva vārdu ar vēsturiskās izpētes palīdzību. R. Slenska patiešām izcilā veidā atklāj Svēto Rakstu nozīmi, jēgu un autoritāti, noraidot visdažādāko jūsmotāju centienus atdalīt Rakstu burtu no Gara.

Ne mazāk izcila ir grāmatas otrā daļa, kurā iztirzāts jautājums par teoloģisko spriedumu. Tajā autors izskaidro dogmas nozīmi baznīcā, aprādot, ka dogmatisma noliedzēju pieeja arī balstās dogmatismā.

„Dogma un tās būtība nekādā ziņā neaprobežojas ar teoloģiju, baznīcu un kristīgo ticību. Runa šeit ir par cilvēces fenomeniem vispār, kas darbojas visās dzīves sfērās, arī visās dabaszinātnēs, nemaz nerunājot par dažādām reliģijām, pasaules uzskatiem un ideoloģijām.” (80. lpp.) Dogma arvien ir cieši saistīta ar ticību un ir dziļākās cilvēka pārliecības izpausme, kas gan neizslēdz to, ka pastāv „patiesas un nepatiesas, svētīgas un nesvētīgas dogmas” (89. lpp.).

Tālāk tiek aplūkots dažādo dogmu konflikts, kuru labi raksturo autora formulējums šīs daļas beigās: „Mēs teoloģijā atrodamies izvēles priekšā – vai mēs par normu izvirzām cilvēka apziņas gadījuma raksturu un mainīgumu tās vēsturiskajā pašapceres un pašapliecināšanās gaitā, vai arī mēs balstāmies uz to, kas ir Dievs un ko Viņš dara, Viņš, kurš sevi atklāj savā vārdā.” (115. lpp.)

Šajā grāmatas daļā autors demonstrē labas zināšanas filozofijā un mūsdienu intelektuālā klimata izpratni. Te vērojama arī nedaudz skumja ironija un pat sarkasms pret mūsdienās valdošo virspusējību. Piemēram – “viduslaiki top jo tumšāki un apgaismība jo gaišāka, jo mazākas ir zināšanas par šiem abiem laikmetiem”(161. lpp).

Turpat nedaudz tālāk izskan retorisks jautājums: „Vai cilvēku domāšanu vajadzētu ietekmēt kādam vēl joprojām slavenam filozofam, ja viņa rakstus lasījuši visai nedaudzi un vēl mazāk tos pa īstam sapratuši?” (162.lpp.)

Šis jautājums gribot negribot raisa smaidu, taču atziņa, kas tajā izskan, ļoti trāpīgi norāda uz traģisko virspusēja pozitīvisma un eksistenciālisma gultni, kurā plūst mūsdienu intelektuālā doma. Pilnīgi pamatots ir autora novērojums, ka „pietiek ar to, ka šķērso kāda kultūras loka robežas – tās var būt, piemēram, izglītības slāņu robežas –, lai pieredzētu, ka jaunlaiku apziņas balsti sabrūk kā kāršu namiņš” (163. lpp.).

Grāmatas trešā daļa – Draudzes celsme sākas ar trāpīgu formulējumu, ka „ticība nav iespējamība, ko cilvēks var izvēlēties, bet gan īstenība, kurā viņš atrodas” (178. lpp.). Tālāk autors runā par ticības rašanos no sludinātā Vārda uzklausīšanas.

Viņš kritizē reliģiska pārdzīvojuma un cilvēciskas patikas meklētājus un norāda, ka „Gara atdalīšana no ārēja vārda un papildināšana ar iekšējo pārdzīvojumu ir jūsmotāju fanātisma iezīme” (180. lpp.). Šajā nodaļā ikviens mācītājs atradīs daudz kā tāda, kas varētu palīdzēt viņam kļūt par patiesi evaņģēlisku sludinātāju.

Slenczka_Reinhard

Reinhards Slenska

Būtiski nozīmīga ir nodaļa, kurā apskatīta mācība par iedzimto grēku. R. Slenska pamatoti norāda uz bībelisko mācību par iedzimto grēku, kas nav vis cilvēka sliktie darbi, bet gan drīzāk viņa dabas samaitātība, kas rada nepareizas attiecības ar Dievu.

Mēs darām sliktus darbus tādēļ, ka paši esam slikti, nevis kļūstam slikti tādēļ, ka darām sliktus darbus. Tādēļ patiesa atgriešanās un grēknožēla rodas nevis no pašanalīzes un labošanās mēģinājumiem, bet gan no atziņas, ka Dieva Dēls ir miris par mūsu grēkiem un augšāmcēlies grēku piedošanai.

„Grēkatziņa ir aplama, pat nekristīga, ja tā nav pamatota Rakstos, ja tā nav saistīta ar Kristu, ar grēku nožēlošanu, ar piedošanas apsolījumu un atdzimšanas dāvanu” (203. lpp.).

8. nodaļā No kā dzīvo draudze tiek runāts par dievkalpojumu, sprediķi, Svēto Kristību un Vakarēdienu.

Attiecībā uz dievkalpojuma izpratni, sprediķošanu un Svēto Kristību te atrodamas dziļas un evaņģēliskas domas. Nedaudz virspusīgi aplūkots Svētais Vakarēdiens. Diemžēl praktiski nekas netiek sacīts par Absolūciju. Vispārīgo Absolūcijas formu, kas minēta 220. lpp. varētu pamatoti nosaukt par īsu, bet sliktu sprediķi. Te trūkst Absolūcijas sakramentālā nozīmē, kāda tā mācīta Lutera katehismos un citos luterāņu ticības apliecību rakstos.

Ceturtā grāmatas daļa Baznīcas robežas skaidrības un izpratnes ziņā atpaliek no iepriekšējām trim. Te blakus labām un pareizām atziņām vērojama arī zināma svārstīšanās un neskaidrība.

Praktiski netiek runāts par Luteriskās baznīcas ticības apliecībām un to nozīmi baznīcas robežu nošķiršanā. Ir grūti saprotams, kā luterāņu baznīcas doktors var iztirzāt jautājumu par baznīcas robežām, nepieskaroties Augsburgas ticības apliecības 7. un 8. artikulam. (Diemžēl grāmatā netiek izvērsti runāts par luterāņu ticības apliecībām un to autoritāti.)

Tā vietā autors šeit pozitīvā nozīmē daudz citē Bārmenes deklarāciju un Apliecinošo baznīcu, kas vērsās pret tā saucamo Vācu kristiešu centieniem pakļaut Kristus baznīcu nacistu ideoloģijai. Lai gan jāatzīst, ka šajā deklarācijā patiešām ir daudz kā pozitīva, tomēr savādi šķiet, ka autors tikai garāmejot piemin, ka ar to bijušas saistītas arī zināmas problēmas (313. lpp.).

Šīs problēmas, par kurām netiek runāts, vispirms saistās ar vienu no galvenajiem deklarācijas autoriem – reformātu teologu Karlu Bārtu. Bārmenes sinode reformētajiem raksturīgā veidā centās ne tikai apvienoties kopīgā nostājā pret vācu nacistu ideoloģiju, bet arī ignorēt reformēto un luterāņu atšķirības kristīgās mācības jautājumos. Šā iemesla dēļ luterāņu teologs Hermanis Zasse pārtrauca savu līdzdalību šajā pasākumā. Tādējādi ar savu nostāju viņš skaidri parādīja, kur atrodas baznīcas robežas.

Savādi šķiet arī autora mēģinājumi patiesas un neīstas baznīcas nošķiršanu pielīdzināt vecā un jaunā cilvēka, gara un miesas atšķiršanai. Šāda nošķiršana bija vērojama senbaznīcā pie donātistiem, nevis katoliskajā baznīcā. Augsburgas ticības apliecība to noraida.

Baznīcas robežas arvien iezīmē atšķirības baznīcas ticības apliecībā, nevis garīgā nepilnībā vai atšķirībā starp baznīcas ideālumu un garīgo realitāti, kā apgalvo R. Slenska (308. lpp). Turpat tālāk autors gan atzīst, ka patiesu baznīcu veido nevis trūkumu novēršana, bet gan „tīri sludināts Vārds un pareizi pārvaldīti sakramenti” (309. lpp.), tomēr šķiet, ka tas, kas izriet no šāda izteikuma, netiek pareizi secināts.

Baznīcas robežu sakarībā pavisam savāds izklausās autora apgalvojums, ka, atšķirot Labo Ganu no derētā gana, kristieši gan vadās vienīgi pēc gana balss, bet balss „nav pielīdzināma runātajiem vārdiem – tā attiecināma uz skaņu, kas var būt atšķirīga, runājot vienus un tos pašus vārdus.. turklāt nepavisam nav vajadzīgs kaut ko analizēt vai pamatot” (310. lpp.)

Pavisam pozitīvi mēģinot attiekties pret šiem vārdiem, var nojaust autora domu, bet šāds izteikums slēpj sevī acīmredzamas briesmas, burtiska tā uztvere novestu pie neparedzamām jukām, neskaidrības un pilnīga kritēriju trūkuma.

Visi šie iebildumi (iespējams, ka to ir vairāk nekā tiku minējis), kas vērsti pret šo grāmatas daļu, gan norāda uz atsevišķiem trūkumiem, taču grāmata ir un, es domāju, uz ilgu laiku paliks, nozīmīgs ieguldījums mūsu teoloģiskās domas apritē.

Ceru, ka tā veicinās teoloģiskas diskusijas un domu apmaiņu, un esmu pilnīgi pārliecināts, ka daudzi lasītāji no šīs grāmatas lappusēm gūs patiesu prieku un dziļāku evaņģēlisku kristīgās ticības izpratni. Domāju, ka latviešu teologi man neiebildīs, ja viņu visu vārdā teikšu lielu un sirsnīgu paldies Reinhardam Slenskam par šo grāmatu.

Ilārs Plūme

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.