Pēteris iet pa ūdens virsu, Lluis BORRASSA, 1413, Sant Pere, Terrasa, © Web Gallery of Art
Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?
(Mt. 8:26)
Kad Pēteris, kas Kristus spēkā gāja pa jūru, pamanīja stipro vēju, viņš kļuva ticībā vājš, pazaudējis Kristus vārdu, ko Viņš tam bija teicis, aicinādams viņu pie Sevis – Vārdu, kura spēkā Pēteris bija ielēcis jūrā; nu viņš vairs nepalika šajā Vārdā. Jo vējš, kuru māceklis sajuta, bija tik spēcīgs, ka cilvēka ausis vairs nedzirdēja Kristus saucienu: “Nāc pie manis!”
Un Pēteris vairs nedomāja par Vārdu, bet tikai par vēju, kas plosījās viņa acu priekšā. Tā mūsu acis arvien kaut kas traucē sadzirdēt Dieva vārdu – redzamās lietas nostājas priekšplānā, aizēnodamas mums Vārdu un neredzamās lietas. Kamēr Pēteris dzirdēja vārdus: “Nāc pie manis!” un neredzēja, kā jūra viņu nes, viņš gāja, un nekas slikts viņam nenotika.
Bet, kad māceklis sāka raudzīties uz vēja saceltajiem viļņiem, viņš vairs nedzirdēja Kristus aicinājuma Vārdu un sāka grimt. Tā arī notiek – kad Kristus iekāpj laivā, jūra nevar ilgi palikt mierīga; drīz vien sākas vētra un negaiss.
Jo, ja gribi būt kristietis, tev jāsagaida šādi negaisi un nemieri, kā Sv. Pāvils saka: kas grib dzīvot dievbijīgu dzīvi Kristū, tam jāpanes vajāšanas. Un, jo spēcīgāk atskan Dieva vārds, jo niknāk velns ar saviem sekotājiem stājas tam pretī.