Siltā sega
Kopš tām dienām purva malā,
Dūksnājā kur bērzi kalst –
Vienumēr man bail no sala,
Visu mūžu sirdij salst.
Citiem bērniem acis dega
Zelta brīnumputnu gūt
Man bija ilgas – silta sega,
Vienreiz gaišās mājās būt.
Mūža ziemas dimdēdamas
Baltā virknē nāk un iet–
Tālu vai līdz priežu namam,
Kuram krāsnī šķilas zied?
Tālu. Sirdij salst pa vecam.
Neuzcelts mans gaišais nams–
Laikam būs vien jāapsedzas
Svešas zemes velēnām…
Gaismas monologs
Pa logu zvaigžņu gaisma nāk,
Pie manas gultas stājas:
– Draugs, pamosties, ja skumīgāks:
Mums šonakt jārunājas!
Mirdz tumsa senā spogulī,
Pat viņai gaismas gribas.
Tev nebūs dzīvi nogulēt:
Es esmu Mīlestība!
Daudz gaismas gadu nākusi
No aizmūžības saltas,
No Dieva smaida sākusies,
No vēja šalkas saldas.
Tev rokas pretī jāpaceļ
Un jānāk, kur es saukšu!
Ikvienu kādreiz Putnu Ceļš
Ar spārniem ceļ uz augšu.