Bankovskis Pauls. Skola. – R.: Valters un Rapa, 2006. – 223 lpp.
Paula Bankovska jaunais stāstu krājums „Skola” iznāca tieši īstajā brīdī – uz izlaidumiem. Tā teikt, lai jaunajai paaudzei būtu kur pasmelties pēctecības sajūtu, kur pakāpties uz iepriekšējās paaudzes vai puspaaudzes pieredzes: nekas tāds jau ar jums, mīlīši, nenotiek, tas viss jau ir bijis, pat ja ir ticis pasniegts atšķirīgā mērcē. Nu ja, un tieši tajās Bankovska mērcītēs jau ir tas smeķis. Piemēram, sēņu. Lai gan sēņu izstādes skolās tiek rīkotas aizvien.
Nu, bet GDA normas gan jau kādu laiku ir eksotika. Lai gan – vai tad tāpēc daža laba normatīvos iespīlēta fiziskā aktivitāte vienam otram kuslākam bērnelim mūsdienās būtu mazāk traumatiska, ja tā nav vairs saistīta ar „gatavību darbam un aizsardzībai”? Vai arī jauneklīgā jutekliskuma trauksme – vai gan tā ir mazāk vai savādāk mulsinoša, ja meitenes fizkultūrā vairs nevalkā vingras, bet, kā savulaik teiktu, „firmas” drēbes?
Tie paši vēži, tās pašas sajūtas, tikai konteksts mežonīgā kapitālisma paaudzē skolotajiem ir atšķirīgs. Un tieši tas ir interesants – šis salīdzinājums, šī „saostīšanās”: kas tu, trīsdesmitgadniek, esi par kukaini? Aha, tāds pats vien esi. Nu, tad jau varēsim kaut kā saprasties un sadzīvot.
Gan jau tas autoram ir vēl priekšā vai padomā, bet stāstos, manuprāt, pietrūkst obligātās literatūras fenomenam veltīta stāsta, kā arī nav skolēnu vasaras darba nometnes „Lotoss” apraksts (tiesa, ir gana daudz runāts par ekskursijas pelnīšanu kolhoza biešu vagās).
Lai gan „Skola” (tāpat kā citi Bankovska darbi) ir brīnišķīgs stāstu krājums tieši to autobiogrāfisko motīvu dēļ, starp kuriem tikai ļoti pietuvināts zinātājs spētu pateikt, kur tur kaut kas ir pamainīts vai pievilkts. Un, ja gribam šo Bankovska šarmu saņemt tikpat tīrās devām arī turpmāk, tad atmiņu pasūtīšana diez vai ir adekvāta.
Šos stāstus lasīju apmēram vienā laikā ar izlaidumu kampaņu skolās. Izlaidums bija arī manas sievasmātes audzinātajai klasei. Viņai tobrīd nu galīgi nebija vaļas literatūrai: mīļā dzīve lieliem viļņiem gāzās pāri ar pienākumiem un darīšanām. Tā nu viņa bija atnākusi uz mūsu māju, lai ar datoru (lai būtu „smuki”) uzrakstītu dažādus dziļdomīgus pantiņus, ko ielikt apsveikumos pamatskolas beidzējiem. Tādā svarīgā darbā lieti noder tās dīvainās grāmatas, kurās ir apkopoti dažnedažādi no konteksta izrauti ievērojamu cilvēku prātojumi.
Nu, tādas zvaigznes, ziniet! Tādas tāles, ideāli un kaislības tur tiek vēlētas, mācītas un deklarētas, ka bail sametas iedomājoties, kas notiktu, ja daļa absolventu tiešām nopietni uztvertu tur rakstīto un mēģinātu pēc tā konstruēt savu ikdienu.
Starp aforismiem netrūkst ne vecu, vēsturē slavenu meitu ģēģeru prātulu par mīlestību, nedz arī ne mazāk vecu un slavenu ārprātīgo kaismīgu vāvuļojumu par trim soļiem ceļā uz ideālu sabiedrību. „Klau, kā tev patīk šis?” Un sievasmāte nolasa pāris žilbinošu Nīčes teikumu.
Šķiet, ka no „Antikrista”, bet tas citātā nav minēts – konteksts lielām idejām acīmredzot nav svarīgs. „Viņš nomira no nervu sabrukuma vai kaut kā tamlīdzīga,” ir vienīgais, ko es omītei šajā jautājumā varu komentēt. „Un šis?” (Seko sirdi plosoša atziņa par daili un tikumu.) „Bet viņš bez ievērojamiem panākumiem cīnījās ar sifilisu. Droši vien no tā arī viņa nieze un dedzība.”
Tādēļ es teikšu tā: „Valters un Rapa” sadarbībā ar Bankovski dara svētīgu darbu, saukdami lietas pašu lietu vārdos, nevis kādos iedomātos. Tuvāk pie zemes, mīlīši. Tur tad arī i lielā māksla, i dzīve, i cilvēcība.
Didzis Meļķis