Tā gribas novērsties un aizbēgt no šīs vietas,
Kur tumst un slepus naida lietus līst.
Viss pārējais kur reizēm liekas šķitums,
Bet ienaids, ienaids vienmēr paliek īsts.
Kur, acis mānot, tā kā viltus pērles,
Ap šķīstiem pleciem smagas rotas sien.
Kur viss, it viss kā kārtīs likts uz spēles,
Un viltū iemiesotas čūskas apkārt lien.
Kur pretinieki tērpti brāļu maskās,
Aiz lišķiem smaidiem slepus plānus kaļ.
Kur ienaids iespiežas kā zīmogs vaskā,
Un neļauj labam atnākt atpakaļ.
Tā gribas aizbēgt. Paslēpties. Pat izzust.
Vienalga kur, tik naidā nepalikt.
Tad labāk tā kā vaskam saulē izkust,
Tik prom no pretiniekiem, prom no naida tikt.
Bet jāpaliek. Un jāpieņem. Un jāapstājas.
Jo patiesībā aizbēgt nav jau kur.
Uz zemes šīs ir mūsu /jūsu mājas,
Kur Dievs ar pievilkšanas spēku visus tur.
Ir jāpaliek. Un ne tik vien uz zemes,
Bet arī mīlestībā tad, kad plosās naids.
Vien labo meklējot un raisot pašam sevī,
Mums saruks pretinieku, pieaugs brāļu skaits.
Rudīte Losāne
(Pārpublicēts no literatūras mēnešraksta „Karogs”,
2006. g. augusts)