Veca sieviņa lūdz, REMBRANDT Harmenszoon van Rijn, 1630, Residenzgalerie, Salzburg, © Web Gallery of Art
“Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsiet, klauvējiet, tad jums taps atvērts.”
Kurš gan ir tik cietsirdīgs un pārakmeņojies, ka šādi stipri vārdi nemudinātu viņu pilnīgā paļāvībā, priecīgi un labprātīgi lūgt? Bet cik daudz lūgšanu arī nāktos reformēt, ja gribētu — saskaņā ar šiem vārdiem — pareizi lūgt? Visas baznīcas un klosteri gan ir lūgšanu un dziedāšanas pārpilni.
Bet kā tad tas iespējams, ka no tā visa ir pavisam maz labuma, un kļūst jo dienas jo ļaunāk? Tam nav cita iemesla, kā tieši tas, kuru norāda Sv. Jēkabs, 4:3 sacīdams: “Jūs lūdzat un nedabūjat, tāpēc ka ar ļaunām sirdīm lūdzat.”
Jo, kur lūgšanā nav ticības un paļāvības, tur lūgšana ir nedzīva, tā nav nekas vairāk, kā vien smagas pūles un darbs, par kuru — ja vispār kas tiek dots — var saņemt tikai laicīgu labumu, bez kādas palīdzības un labuma dvēselei, jā, dvēselei par postu un mulsināšanu.
Tādā lūgšanā ar muti tiek daudz pļāpāts, neievērojot to, vai lūdzējs saņem, ko lūdzis, vai patiesi to vēlas, vai lūdz paļāvībā; un ļaudis paliek nocietināti šādā neticībā kā visļaunākajā ieradumā, pretēji ticības un lūgšanas dabai.
No tā secinām, ka īsts lūdzējs nekad nešaubās par to, ka viņa lūgšana ir Dievam tīkama un top uzklausīta, arī tad, ja viņam netiek dots tieši tas, ko lūdzis. Jo lūgšanā mums jāatklāj Dievam mūsu vajadzība, taču nav jānorāda Viņam veids, mērs, robežas vai vieta; bet gan — ja Viņš grib ko dot citādi vai labāk, nekā mēs iedomājamies, — tas jāatstāj Viņa ziņā.
Jo “mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā”, kā saka sv. Pāvils Rom. 8:26, un “Dievs, darbodamies mūsos ar savu brīnišķo varu, spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam”, kā viņš saka Efez. 3:20.
Tātad, nav šaubu attiecībā uz lūgšanu, ka tā ir Dievam tīkama un tiek uzklausīta, un tomēr — laiks, vieta, mērs un robežas jāatstāj Dieva ziņā, Viņš paveiks visu tā, kā tam jābūt.
Tie ir “īstie dievlūdzēji, kuri pielūdz Tēvu garā un patiesībā,” Jāņa 4:23. Jo tie, kuri netic, ka viņi tiks uzklausīti, grēko, atkāpdamies no šī baušļa uz kreiso pusi ar savu neticību. Bet tie, kuri Dievam nosaka mērķi un robežas, tie atkāpjas uz labo pusi, Dievu kārdinādami.
Tā nu Dievs aizliedzis abus šos grēkus, un pavēlējis nenovērsties no Viņa baušļa ne uz kreiso, ne labo pusi, tas ir — ne ar neticību, ne ar Dieva kārdināšanu, bet gan — vientiesīgā ticībā palikt uz pareizā ceļa, Viņam uzticēties, un nemēģināt Viņu ierobežot.
Tā mēs redzam, ka trešais bauslis, tāpat kā citi, nav nekas cits, kā pirmā baušļa —, tas ir, ticības, uzticības, paļāvības, cerības un mīlestības pret Dievu — lietošana un piepildīšana, ka pirmais bauslis ir kapteinis visos baušļos, ticība ir galvenais darbs un visu pārējo darbu dzīvība, bez kuras, kā jau sacīts, tie nevar būt labi.
Luters