ATMIŅAS UN ATSKATS

Alunans_Juris

Juris Alunāns (1832–1864)

Divas memuāru grāmatas

„Juris Alunāns bij mazāks kā viduvēja auguma, bet plecīgs, tumši dzeltaniem matiem un iesarkanu bārzdu, kuru viņš bij izaudzinājis tā saucamā „ciķeļa” formā. Pārlieku īsredzīgs būdams, viņš nēsāja brilles, un vispārīgi ņemot nevarēja viņa seju pieskaitīt pie daiļām. Atradu šai sejā līdzināšanos ar vācu humorista Safira portreju, tikai Juris Alunāns nebij tik nedaiļš kā Safirs. Alunāna sejā atradās pie visa nedaiļuma kas sevišķi pievelkošs, un tas sastāvēja viņa smaidos, kas bija pilni ironijas un satiras.” (18. lpp.)

Tā par savu radinieku rakstīja savulaik Ādolfs Alunāns (1848–1912). Mums šīs rindiņas ir nozīmīgas arī tāpēc, ka neviena Jura Alunāna (1832–1864) fotogrāfija tā arī nav saglabājusies. Vienīgais daudzmaz ticamais „noģīmis” ir izkadrējums no grupas attēla: ar izslēgšanas metodi izsecināts, ka starp attēlā redzamajiem jaunajiem cilvēkiem varētu būt Juris Alunāns.

Alunāna verbālais portrets lai paliek tāpat, ievadam. Kā neliels veltījums 150. gadskārtā kopš „Dziesmiņu” iznākšanas, kopš latviešu nacionālās literatūras sākotnes.

Šoreiz vairāk pakavēsimies pie divām pagājušā gadsimta memuāru grāmatām – Matīsa Kaudzītes (1848–1926) „Atmiņām no tautiskā laikmeta” un Jāņa Misiņa (1862–1945) „Atskata”. Iespējams, ka abu memuāristu garīgā radniecība ir tā, kas vedina viņu veikumus kopā aplūkot. Lai gan – Matīsa Kaudzītes literārais sniegums neapšaubāmi daudz pārāks.

Matīss Kaudzīte turpmākajām paaudzēm atstājis savā grāmatā „Atmiņas no tautiskā laikmeta” virkni savu laika biedru portretu. Autors tajā atklājas kā vērīgs prozaiķis, kuram līdzīgi kā ikvienam no mums mūsu cilvēcisko saskarsmju lokā ir gan tuvas, gan mazāk tīkamas personības. Bieži šai attieksmei pat nav racionāla izskaidrojuma.

„Atmiņas” ir aizraujošas ar savu godīgumu, tām nepiemīt komplimentārisms, nomelnošanas vai izrēķināšanās tieksme, tai pašā laikā – tā ir literatūra, kurā īpaši intriģējoši ir tieši šie visdažādākie attieksmju strāvojumi.

Aprakstāmo personu atlasi, – rakstīt tikai par tiem, kas miruši, šodienas cilvēki varētu arī nesaprast. Pietāte pret cilvēka dzīves privātumu 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs bija nesalīdzināmi lielāka. Lai gan, – liekas tieši ap to laiku, kad tapa Kaudzītes memuāri, varbūt dažus gadus vēlāk, arī latviešu presē lasītāju izgaršošanai arvien vairāk sāka piedāvāt labāko aprindu personiskās dzīves norises.

Kaudzīte centās rakstīt par būtisko, bet bieži viņa tēlojumos šī būtība atklājās ar darbības fona, dažkārt it kā nesvarīgu un ikdienišķu notikumu, smalku detaļu un nianšu palīdzību, vienlaikus nepārkāpjot to robežu, kur svešinieka acij cita cilvēka dzīvē nevajadzētu ielūkoties. Kaudzīte vairākus desmitus literātu un sabiedrisko darbinieku tā tika iemūžinājis.

225px-Janis_Rugens

“Neīstais” Jānis Ruģēns (1817–1876)

Viens no vecākajiem šajā plejādē ir Jānis Ruģēns (1817–1876). Arī viņam līdzīgi kā Jurim Alunānam līdz mūsdienām nav saglabājies neviens fotoattēls. Dažkārt, pat samērā jaunās mācību grāmatās tiek publicēts līdzinieka, ja pareizi atceros, kāda Vācijas pasta ministra attēls.

Pirmoreiz „neīstais Ruģēns” parādījās Matīsa Kaudzītes sastādītajā latviešu dzejas antoloģijā „Smaidi un asaras jeb dzejnieku labdienas” (Cēsīs, 1904). Pats Kaudzīte, kas dzejnieku tika arī dzīvē sastapis, šo izdevēja piemeklēto ikonu neatzina par īpaši līdzīgu. „Atmiņās” ir epizode, kurā rakstnieks atceras, kā viņš devies uz Valmieru, lai piedalītos bīskapa Ferdinanda Valtera bēru ceremonijā un tur bēru dievvārdus gaidot, kādā traktierī redzējis arī Ruģēnu.

„Bārdas un matu krāsa Ruģēnam tai laikā nebij ne īsti tumša, ne gaiša, bet tā kā vidū starp abām. Domājos atminot, ka sejā varēja nomanīt arī drusku kaut ko kā no baku rētām. Varbūt, ka man tas tā tikai ir izlicies. Galvā viņam bija vasaras „nadzene” pēc tā laika vēl lietojamās modes ar rievainu jeb drīvainu aploku ap galvu. Viņa augums pārsniedza krietnu tiesu visus apkārtējos stāvētājus, kas turējās ap viņu kā klausītāji. Runātājs viņu starpā bij laikam Ruģēns tikpat kā viens pats. .. Kāds no pulka bij laikam sirdījies par nāves nākšanu, un, uz to zīmēdamies, Ruģēns runāja: „Kad nāve nenāktu. Tad dzīvība cilvēkam paliktu tik par lielu krustu, kā mūžīgam žīdam, kam jāskraida nelaimīgam pa pasauli, un nezin, vai vēl tagad nav dzīvs? Dabā visām lietām ir vismaz divas puses, tāpat kā tev, labā un kreisā!”, to viņš zīmēja uz kādu priekšā būdamu vīru. „Kur tu derētu ar labo vai kreiso vien? Kas būtu diena vien bez nakts, kad tu gulēt nedabūtu? Tāpat, kas labums bez ļaunuma? Kas būtu nemirstība bez mirstības, kas neiznīcība bez iznīcības? Un, ja tev ar veceni nebūtu ik dienas naidu un ķildu, vai tu zinātu ilgoties pēc mīlestības un saderības?””

„.. Kapsētā ar visu lietaino laiku saradās milzums bērinieku. Visi glābās no lietus, kā varēdami: līda zem lietussargiem; sievietes, kam nebij lietussargu, sedzās ar segām, lakatiem vai kā katra.

Te nejauši kādā nomaļākā vietā ieraugu stāvam Ruģēnu. Viņš ir ja tikai ne vienīgais, kas par lietus gāšanos neliek nekā vērā. Kad ņem cepures nost tie, kas stāv zem lietussargiem, tad viņš noņem savu arī un stāv cēli cienīgs, lai lietus plūst no galvas gar bārdu lejup, – viena alga, viņš neies piešķirt tam nekāda svara…”

Savukārt pašam Kaudzītes Matīsam ir veltīta lappuse Jāņa Misiņa memuāros. Šīs, Misiņa dzīves beigu posmā, kara gados, tapušās atmiņu grāmatas, literāro pierakstu veicis literatūrzinātnieks Kārlis Dziļleja (1891–1963). Iespējams, sekojot Kaudzītes paraugam, arī Misiņš pievēršas tikai tiem, kas jau aizsaulē. Ar brāļiem Kaudzītēm viņu savulaik saistījusi ilgu gadu pazīšanās, arī interese par literatūru un grāmatniecību.

„Reinis bija zemnieciski vienkāršs un lēns, bet ne bez piebaldzēnu viltības, un reizēm parādījās arī viņa sarkastiskā ironija.

Matīsu turpretīm aizvienam redzēju it kā spēlējot smalka kunga lomu: gan viņš ģērbās pēc jaunākās pilsētas modes, gan piekravāja ar smalkām mēbelēm savu zāli Kaibēnos. .. Matīsa izrunai piemita zināms patoss. Tajā arī bija samanāma zināma rutīna, tāpat kā viņa ārienē un gaumē. Kaudzītes Matīsu kā dzejnieku biju ļoti iemīļojis un iecienījis jau no sava skolas laika, kad tikko bija iznākusi viņa dziesmiņu pirmā daļa (1882. gadā – I.K.). Vairākkārt tās tiku norakstījis un maz vien ko no galvas nezināju. Mīļas tās man vēl arī tagad.

Mīlēdams un cienīdams Kaudzītes Matīsu kā krietnu rakstnieku, es tomēr nekad nevarēju samierināties ar dažiem it kā neīstiem toņiem viņa raksturā. Tuvāk viņu iepazīdams, sāku saprast, kā tas nācis, ka viņš it sevišķi savā tuvā apkārtnē, no daudziem nav bijis ieredzēts.”

misins.janis

Jānis Misiņš (1862–1945), foto: http://lgdb.lnb.lv/

Raksturojot savus „laikmeta modros” (tā Misiņš nodēvējis biogrāfiju nodaļu savā manuskriptā), pazīstamais bibliogrāfs atklāj arī cilvēku pretrunīgās rakstura šķautnes, atšķirīgo, kas dažkārt bijis arī nesapratnes iemesls. Lielais latviešu romānu meistars Jēkabs Janševskis (1865–1931) nebija vienīgais, kura raksturojumu „Atskatā” lasītājam nākas izsvērt un salīdzināt ar paša atziņām, domāt par to, ka personības vēriens pilnībā nosakāms tikai no attāluma (te es domāju laika kategorijās).

„Viņam laikam nebija neviena īsta drauga, jo viņam pašam nebija sirsnības, stāsta Misiņš. Allaž pret visiem rezervēts un mazliet iepūties, tāds viņš gāja savu ceļu. Pāri pusmūžam palicis gluži nenozīmīgs rakstnieks un žurnālists. Ilgus gadu desmitus pavadījis seklā sabiedrībā, kur nekādas problēmas necilā, pats tikpat kā ignorēdams mūsu kultūrdzīves spilgtākās un aktuālākās parādības, viņš varbūt neapzinīgi bija uzkrājis sevī Kursas dzīves vērojumus un iejuties tās senatnē. Un tā pēkšņi kā no vaļā patapušas mucas, sāka gāzties viņa episko darbu straume. Redzēdams, ka publikai patīk viņa garie romāni, viņš turpināja tos rakstīt lielā steigā, jau tīrā peļņas nolūkā. Ir rakstnieki, kas savus vēsturiskos tēlojumus rakstījuši uz rūpīgu avotu un pat dokumentu studiju pamata.

Janševska darbos tāda nopietna priekšsagatavošanās nav saskatāma, vēsturi viņš tvēris tīri intuitīvi, un viņa romānos mudž anahronismi un visādas aplamības līdz ar nemotivēti iekabinātiem anekdotiem un izdomātiem dēkainiem sarežģījumiem. Būtu viņš lēnāk un ar paškritiku strādājis, būtu kaut vai trīsreiz mazāk uzrakstījis, tad viņa darbiem arī būtu citāda, daudz nopietnāka vērtība. .. Un taču – viņš bija liels īpatnis. Arī tādam, kāds viņš bija, es sekoju ar lielu interesi.”

Ne viss, kas rakstīts memuāru grāmatās uzlūkojams par baltu patiesību, taču tur var uzdurties uz jaukām smalkām lietiņām ar ļoti augstu ticamības iespēju, ko nevienā uzziņu izdevumā neatrast: „Alunāna sejā atradās pie visa nedaiļuma kas sevišķi pievelkošs, un tas sastāvēja viņa smaidos, kas bija pilni ironijas un satiras.”

Ināra Klekere

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.