Lūgšana, kas ir svētās dienas darbs, ir daudz labāka un lielāka. Tā ir lūgšana par visu kristīgo draudzi, par visu cilvēku visām bēdām, visiem ienaidniekiem un draugiem — un īpaši katrā draudzē vai visā baznīcā.
Tā sv. Pāvils pavēlēja savam māceklim Timotejam, I. Tim. 2;1—3: “Es pamācu tevi vispirms turēt lūgšanas, pielūgšanas, aizlūgšanas, pateicības lūgšanas par visiem cilvēkiem. Par valdniekiem un visiem, kas ir augstā amatā, lai mēs dzīvotu mierīgu un klusu dzīvi visā dievbijībā un cienībā. Tas ir labi un tīkami Dieva, mūsu Pestītāja priekšā.”
Tāpat Jeremija 29:7 pavēlēja Israēla tautai: “Rūpējieties par tās pilsētas labklājību, kurp Es jūs liku aizvest, un pielūdziet par to To Kungu, jo tās labklājība ir arī jūsu labklājība.” Un Baruhs 1:12: “Lūdziet par Bābeles ķēniņu un par Viņa dēlu, tad mēs viņiem kalposim ilgu laiku un atradīsim žēlastību Viņu priekšā.”
Šī kopīgā lūgšana ir brīniškīga, tā ir pati spēcīgākā, tās dēļ arī nākam kopā. Tādēļ arī Baznīca tiek saukta par lūgšanu namu, Lk. 19:46, ka tur mums vienprātīgi jāatklāj Dieva priekšā mūsu un visu cilvēku trūkums un vajadzības, un jālūdz pēc Dieva žēlastības. Bet tam jānotiek sirds saviļņojumā un nopietnībā, ka visu cilvēku vajadzības ņemam pie sirds, patiesi viņiem līdzi ciešam un lūdzam īstā ticībā un paļāvībā. Un, kur misē nenotiek tāda lūgšana, tur labāk būtu šo misi pamest.
Jo kā gan tas var būt, ka miesīgi nākam kopā lūgšanu namā, tā parādīdami, ka kopā piesaucam un lūdzam Dievu par visu draudzi; tomēr mūsu lūgšanas izklīst un mēs tās sadalām tā, ka ikviens lūdz pats par sevi un negrib palīdzēt citiem, nerūpējas par citu vajadzībām.
Kā tāda lūgšana var būt laba, derīga, kopīga, Dievam tīkama jeb — saucama par svētās dienas darbu? Šādi rīkojas tie, kuri notur katrs savu lūgšanu — viens par šo, otrs par to; viņiem nav nekā vairāk, kā tikai savtīgas lūgšanas, kādas Dievs neieredz.
Luters