Sv. Vakarēdiena iedibināšana, Fra ANGELICO, 1446, Musée du Louvre, Paris, © Web Gallery of Art
Savas pārdomas par Altāra Sakramentu sāksim ar tēzes veida apgalvojumu: Mācība par Kristus miesas un asiņu patiesu klātbūtni Altāra Sakramenta maizē un vīnā arvien ir bijusi un būs dzīvības un nāves jautājums vienā, svētā, katoliskā baznīcā.
Ir pagājuši jau gandrīz divtūkstoš gadu kopš tā tālā vakara, kad kāda Jeruzālemes nama augšistabā Jēzus atstāja savai baznīcai Testamentu. Tajā Viņa ļaudis tiek pilnvaroti lietot Jēzus atstāto mantojumu – Viņa miesu un asinis – debesu ēdienu un dzērienu, kam jāuztur dzīva Viņa draudze ceļojumā pa šīs pasaules tuksnesi uz apsolītajām mājām.
Kopš tā brīža pasaules gājums arvien vairāk un vairāk tuvojas visu lietu noslēgumam, visa piepildījumam. Cauri laika gājumam Dieva tauta ir centusies sargāt savu mantoto dārgumu kā savu acuraugu, savukārt velns darījis visu iespējamo, lai baznīcai to nolaupītu. Te tūdaļ jāpiebilst, ka iepriekš sacītais nav reliģiska metafora, bet gan visskaudrākā realitāte – nežēlīgā velna cīņa pret Dieva baznīcu.
Tuvojoties laiku beigām, arvien skaidrāk un skaidrāk ir vērojama viena no raksturīgākajām pēdējo laiku zīmēm – atkrišana no kristīgās ticības. Tikai garīgi aklajam var palikt nepamanīts tas, ka baznīca atkal atrodas tādā situācijā, kur to sagaida daudz bēdu, piemeklējumu un, iespējams, arī vajāšanas.
Atkrišana no kristīgās ticības, maldu mācības un asie pasaules uzbrukumi rada aktīva garīga kara stāvokli, kur kristiešiem nepieciešams bruņoties ar visiem Gara ieročiem, lai varētu pastāvēt šajos laikos, kad pēc Kristus paredzējuma pat svētie un izredzētie taps pievilti.
Ņemot vērā šā laika nopietnību, maldīgi būtu domāt, ka dažādie naidīgie garīgie strāvojumi atstās neskartu konfesionāli luterisko kristiešu nometni. Ir paredzams, ka tieši pret mums velns vērsīsies ar īpašu nopietnību. Tādēļ mums ir vajadzīgs arī īpašs stiprinājums skaidrā mācības izpratnē un kristīgā dzīvē.
Šādā situācijā ar jaunu spēku atklājas Svētā Vakarēdiena svētīgā loma baznīcas dzīvē. Arvien skaidrāk un skaidrāk kļūst redzams, ka pareiza mācība par Altāra Sakramentu un nopietna tās īstenošana dzīvē ir visciešākajā veidā saistīta ar Kristus līgavas – Viņa baznīcas garīgo veselību un pasargāšanu ticībā.
Tas tādēļ, ka visur tur, kur Kristus baznīca likumīgā veidā svin Svēto Vakarēdienu, Dieva godībā paaugstinātais Kungs Jēzus Kristus – patiess Dievs un patiess cilvēks – veic īpašu brīnumu. Dieva Dēls mums tagad šeit laikā un telpā kopā ar svētītu maizi un vīnu dod ēst savu miesu un dzert savas asinis.
Tā kā šis brīnums ir cieši saistīts ar pašu mūsu Glābēja dievišķo personu, tad Altāra Sakraments izvirzās mūsu ticības dzīves centrā. Šajā Sakramentā tiek pagodināts godības Kungs un svētīti Viņa ļaudis. Pie Tā Kunga galda tiešāk un skaidrāk nekā jebkur citur parādās Dieva žēlastība un patiesība Kristū un Viņa baznīcas vienotība.
Tādēļ nav vajadzīga nedz liela iztēle, nedz sevišķa gudrība, lai secinātu, ka Svētais Vakarēdiens tāpat kā pats Kungs Jēzus nenovēršami kļūs „par zīmi, kam runā pretī” (Lk. 2:34). Kāds 19. gs. amerikāņu teologs Čarlzs Poterfīlds Krauss to raksturojis tā: „Tā Kunga krusta piedauzība tagad guļ uz Viņa galda”.
Protams, šī patiesība bija labi zināma gan senās baznīcas tēviem, gan doktoram Luteram un tā arvien ir palikusi nopietnu luterāņu teologu uzmanības lokā. Zviedru teologs Toms Hardts, kas 20. gs. daudz paveicis Altāra Sakramenta mācības pasargāšanā, mudina kristiešus nebīties no cīņas, kas noris ap altāri: „Kara saucieni, kurus joprojām dzirdam, pierāda, ka Kristus joprojām valda ar Savu Sakramentu un, ka Viņa ienaidnieki zina, ka Viņš tur ir klātesošs.”
Tas patiešām ir tā! Tāpat kā Kristus savas šīs zemes dzīves laikā tika noraidīts un aizliegts vai arī cilvēku prātos pārveidots par tiem piemērotu Mesiju, tā arī tam ir jānotiek ar Viņa Svēto Mielastu. Tādēļ mums nav jābēdājas un jānoskumst, redzot, kādas cīņas notiek ap Svēto galdu.
Drīzāk mums būtu jāuztraucas pretējā gadījumā, tas ir, ja ap Tā Kunga galdu valdītu miers un klusums, jo tas liecinātu par garīgu nāvi, proti, ka velns vairs neredz nekādu vajadzību uzbrukt Sakramentam.
Baznīcas vēsture liecina, ka šī cīņa praktiski nepārtraukti rit jau turpat divtūkstoš gadu. Ir pamācoši lasīt ar kādu nopietnību un uzticību agrīnie baznīcas tēvi izturējās pret mācību par Kristus miesas un asiņu klātbūtni Altāra Sakramentā, kuru tie parasti sauca par Eiharistiju.
Agrīno baznīctēvu laikā tā bija laicīgā Romas impērijas vara, kuru velns vērsa pret Altāra Sakramentu. Viena no apsūdzībām, ar kuru Romas imperatora vara vērsās pret kristiešiem, bija nepatiess apvainojums rituālās slepkavībās un kanibālismā.
Ilgu laiku kristieši šādus apvainojumus panesa klusēdami, tomēr beigu beigās kaut kas tiem pasaulei bija jāsaka, lai aizstāvētos pret šiem nepatiesajiem uzbrukumiem. Viņu izteikumi sniedz mums izdevību ieskatīties senbaznīcas attieksmē pret mācību par Kristus klātieni Svētajā Vakarēdienā.
Pašā 2. gs. sākumā kristieši par savu runas vīru bija izvēlējuši Ignāciju no Antiohijas. Šis vīrs necentās izmantot nedz daiļrunību, nedz vārdu spēles vai filoloģiskas vai filozofiskas spekulācijas, lai izskaidrotu mācību par Svēto Vakarēdienu pasaulei pieņemamā veidā. Tā vietā uzticīgais Antiohijas bīskaps, tuvodamies savai soda vietai Romas amfiteātrī, norāja tos, kas izvairās apliecināt, ka Eiharistijas mielasts ir mūsu pestītāja Jēzus Kristus miesa.
Pēc neilga laika 2. gs. vidū Justīna Mocekļa 1. apoloģija ļauj mums atkal ieraudzīt tā laika kristiešu attieksmi pret Kristus klātbūtni Svētā Vakarēdiena maizē un vīnā. Toreiz kristiešu vidū pastāvēja stingri norādījumi sargāt sakramentus no profanācijas. Pat katehūmenu acīm nebija ļauts skatīt svētos noslēpumus.
Justīns, cik vien atklāti iespējams, cenšas šīs svētās lietas skaidrot pagāniem adresētā aizstāvības rakstā. „Mēs šīs lietas nesaņemam kā parastu maizi vai dzērienu, bet tāpat kā mūsu Pestītājs Jēzus Kristus, iemiesodamies caur Dieva vārdu, mūsu pestīšanas dēļ pieņēma miesu un asinis, tā arī mums ir ticis mācīts, ka ar Viņa dotiem lūgšanas vārdiem svētīta barība.. ir šā miesā nākušā Jēzus miesa un asinis.” (1. Apol.)
Justīns necentās izmantot savas lielās filozofiskās zināšanas, lai kaut kā citādi izskaidrotu Kristus klātbūtni Svētajā Vakarēdienā, bet nepārprotami apliecinājis Tā Kunga miesas un asiņu klātbūtni, vienkāršā veidā centās paskaidrot, ka kristieši nav kanibāli, jo barība, kuru tie bauda nav parasta.
Pirmais baznīcas vēsturnieks Cēzarejas bīskaps Eisebijs stāsta par kādu kristiešu mocekli vārdā Biblija no Lionas 2. gs. beigās, kura, ciezdama nežēlīgas mocības, noraidīja kanibālismu un neatteicās no mācības par patiesu Kristus klātbūtni Altāra Sakramentā. Tas pats jāsaka par ievērojamo 2. gs. teologu Ireneju. Viņš, labi apzinādamies, ka pagāni centīsies viņa vārdus izskaidrot nepareizi, tomēr nevilcinājās apliecināt Kristus patieso klātbūtni Svētajā Mielastā.
Diemžēl jau diezgan ātri kristiešu vidū parādījās neskaidri izteikumi un uzskatu variācijas arī jautājumā par Kristus klātbūtni Altāra Sakramentā. Pārsvarā tie visi bija saistīti ar mēģinājumiem Sakramentu skaidrot un saprast ar grieķu filozofijas palīdzību. Tādēļ pret tēvu rakstiem mums tomēr jāizturas piesardzīgi.
Ar jaunu un neparastu spēku uzbrukumi Sakramentam atkārtojās reformācijas laikā. Pārsteidzoši, bet viens no lielākajiem Lutera pretiniekiem Šveices reformators Ulrihs Cvinglijs, izmantoja tos pašus argumentus, kurus pagāni savulaik vērsa pret kristiešiem. Viņš apsūdzēja Luteru un viņa piekritējus kanibālismā!
Nav šaubu, ka pagānu vainu kaut kādā mērā mīkstina viņu nezināšana. Bet ko lai saka par labi informēto Cvingliju? Protams, ka Cvinglija un viņa sekotāju apzinātais grēks ir daudz smagāks. Tāpat tas smagi gulstas uz filozofiski vēl smalkāko Žana Kalvina mēģinājumu noliegt Kristus klātieni Svētā Vakarēdiena maizē un vīnā, kā arī nemitīgajiem Kalvina sekotāju mēģinājumiem piespiest luterāņus atkāpties no saviem uzskatiem, ka atšķirības Svētā Vakarēdiena mācībā ir tādas, kas šķeļ baznīcu. Par to visu mēs vēlāk runāsim nedaudz vairāk, bet pašreiz vēl kaut daži vārdi jāsaka par modernās ekumeniskās kustībās ietekmi uz Svētā Vakarēdiena mācību un praksi.
Paši par sevi ekumeniskās kustības centieni pēc baznīcas vienotības ir visnotaļ cildināmi, taču to pašu mēs nevaram sacīt par līdzekļiem, ar kādiem šo mērķi ir mēģinājuši sasniegt modernie teologi. Vispirms ekumeniski noskaņotajās aprindās parādījās, tā saucamā, „eiharistiskā viesmīlība”, tas ir, atsevišķi cilvēki no baznīcām, kuru starpā nepastāvēja altāra un kanceles sadraudzība, tika uzaicināti piedalīties kopīgā Svētā Vakarēdiena svinēšanā.
Šāda rīcība jau pavisam drīz praktiski nojauca robežas vairāku konfesiju starpā. Pasaules luterāņu federācijas (PLF) teologi to attaisnoja, nosaucot par „samierināto dažādību”. Mūsdienās tas ir novedis pie tā, ka PLF, Anglikāņu baznīcas un Kalvinistu baznīcas kristieši var pilnīgi oficiāli kopīgi svinēt Svēto Vakarēdienu. Šāda mīlestības pilna viesmīlība šķiet slavējama un asociējas ar apustuļa Jāņa aicinājumu kristiešiem mīlēt citam citu.
Tomēr tas viss diemžēl nav noticis pēc apustuļa parauga, kurš arvien brīdināja no tā, lai mīlestības dēļ neciestu patiesība. Taisnību sakot, modernā ekumenisma pārstāvji ir bijuši gandrīz pilnīgi kurli pret apustuļa mudinājumiem uz patiesību. Ir izrādījies, ka ērtāk un atbilstīgāk mūsdienu baznīcu politikai ir ignorēt to, ka neviens cits kā pats apustulis Jānis savu šīszemes kalpošanu beidza, pasludinot anatēmas maldu mācītājiem un liedzot tiem baznīcas sadraudzību.
Jāņa nosodījumi ir spēkā joprojām, un pirmām kārtām tie vēršas tieši pret tām baznīcām, kas nav sargājušas savu mantojumu, bet gan atkritušas no evaņģēliskās ticības, noslēgdamas altāra sadraudzību ar tādām baznīcām, kuru mācība par Altāra Sakramentu nav luteriska un tātad nav arī katoliska.
Tādējādi tās, pirmkārt, ir pārkāpušas Tā Kunga Testamenta prasības, bet, otrkārt, parādījušas necieņu baznīcas doktoram, kura vārdu tās nes, jo Luters arvien uzstāja, ka nav un nevar būt tādu apstākļu, kuru dēļ varētu ignorēt atšķirības kristīgajā mācībā. Kad 16. gs. divdesmitajos gados luterāņu teologi politisku apsvērumu dēļ tika spiesti vienoties ar cvinglijiešu nometni, Luters uz to reaģēja šādi:
„Ja mums ir jāīsteno kristīga vienprātība ar viņiem un jāparāda tiem kristīga mīlestība, tad mums ir arī jāmīl un jābūt apmierinātiem jeb vismaz jāpacieš arī viņu mācība un uzvedība. Ja, kāds vēlas, lai viņš tā dara, bet ne es. Jo kristīga vienprātība pastāv Garā, kad mums ir viena ticība, viens prāts, viena sirds (Ef. 4).
To mēs ar prieku darīsim laicīgās lietās, tas ir, uzturēsim ārēju, laicīgu mieru. Turpretī garīgās lietās līdz pat pēdējam elpas vilcienam mēs esam apņēmušies vairīties no viņiem, nolādēt un nosodīt viņus kā elku kalpus, Dieva vārda samaitātājus, zaimotājus un meļus.
Pa to starpu mēs esam gatavi no viņiem kā ienaidniekiem saņemt un paciest vajāšanas un šķelšanos tik ilgi un tik tālu, cik Dievs to pieļaus, un lūgt par tiem un mudināt tos apstāties. Bet samierināties, klusēt par to vai piekrist viņu zaimiem – to mēs nedarīsim un nevaram darīt.”
Šie Lutera vārdi pietiekami skaidri runā paši par sevi. Lai kā modernā ekumenisma apoloģēti ir centušies grozīt un vērpt dižā reformatora vārdus, tomēr bez acīmredzamas varmācības pret tiem nav iespējams apgalvot, ka, pasludinot altāra sadraudzību ar miesīgas Kristus klātienes noliedzējiem Altāra Sakramentā, viņi ir rīkojušies kā luterāņi.
Diemžēl to, kas notiek daudzās jo daudzās mūsdienu baznīcās nevar nosaukt citādi kā par masveidīgu atkrišanu no apustuliskās mācības par Kristus klātbūtni Altāra sakramentā. Turklāt maldīgi būtu domāt, ka šī problēma attiecas tikai uz tā saucamajām protestantu baznīcām.
Kanādas luterāņu teologs Džons Stīvensons norāda uz kādu 1994. gadā veiktu telefona interviju ASV Romas katoļu baznīcai piederīgo starpā. Viņiem tika uzdots jautājums – vai jūs ticat, ka Misē maize un vīns tiek pārvērsti Kristus miesā un asinīs, vai arī domājat, ka maize un vīns ir tikai simboliska norāde uz Kristu? Tikai 34% aptaujāto apliecināja ticību reālai Kristus klātienei Misē, bet lielākā daļa – 66% to noliedza.
Tas, kas šajā ziņā īsti notiek kristīgajās baznīcās, īpaši skaidri parādās baznīcu dziesmu grāmatās. Savu dziesmu grāmatu mēs luterāņi tradicionāli uzskatām par pirmo mācības grāmatu pēc Konkordijas grāmatas. Ja mēs pāršķirstām pēdējo 1992. gadā izdoto latviešu luterāņu dziesmu grāmatu, tad tajā atrodam tikai 9 Svētā Vakarēdiena dziesmas.
Tajās ir tikai daži panti, kas atsijāti un atstāti no senāko dziesmu grāmatu versijām. Tikai vienā no deviņām dziesmām ir daudzmaz nepārprotami apliecināts, ka Svētajā Vakarēdienā mēs saņemam Kristus miesu un asinis. Kur palikusi luterāņiem reiz tik nozīmīgā mācība par Kristus klātieni Svētajā Vakarēdienā? Tā aizstāta ar šādu mācību: „Saules ceļš un ceļš no malda, abi ved pie Dieva galda; Sirdi sataisītu iesim tur, kur maizi sniedz ik viesim.” (313.dz.)
Protams, pat šos vārdus var censties izskaidrot kaut cik pozitīvi, taču mums jāatceras, ka dziesmu nolūks vienmēr ir bijis sniegt un mācīt kristīgo doktrīnu. Pat aklajam redzams, ka šāda mācība nav savienojama ne ar senās baznīcas, nedz arī ar luterāņu mācību par Kristus klātieni Altāra Sakramentā un no tā izrietošajām konsekvencēm, proti, ka Svētajā Vakarēdienā mēs nesaņemam tikai maizi vien, bet gan patiesu Kristus miesu un asinis, un tās netiek sniegtas katram viesim, bet gan tiem, kas ir mācīti, pārbaudīti un aicināti.
Salīdzinājuma pēc atšķirot 1926. gadā izdoto dziesmu grāmatu, redzam, ka tajā ir 15 Svētā Vakarēdiena dziesmas. Tās ir garākas un luteriskā mācība, ka Vakarēdiens ir Kristus miesa un asinis, tajās pausts daudz skaidrāk un noteiktāk. Vēl noteiktāk uz pēdējo dekāžu negatīvajām pārmaiņām norāda 19. izdotā Vidzemes dziesmu grāmata, kur ir jau 27 Svētā Vakarēdiena dziesmas, ko vēl papildina labs skaits iesvētības dziesmu.
Šo dziesmu teksti, protams, pelna dziļāku analīzi, bet, pat pavirši pārlasot tos, nav grūti pamanīt bērnišķīgas paļāvības pilnu ticību, kas slavē Kristus brīnumaino klātbūtni Altāra Sakramenta maizē un vīnā. Diemžēl līdzīgas lietas ir notikušas ar dziesmu grāmatām arī citur, un kā norāda Dž. Stīvensons arī samērā konservatīvajā luterāņu baznīcā Misūri Sinode. Tas viss liecina, ka baznīca arvien noteiktāk piekāpjas pasaulīgas domāšanas priekšā, atmetot visu, kas mūsdienu cilvēka varētu nepatikt.
Tas man atgādina kādu tikšanos pirms gadiem divdesmit Maskavā. Kāds no kristiešiem tur bija nodibinājis tādu inteliģentu kristiešu apvienību, kuri nespēja pieņemt tradicionālo baznīcas mācību. Kopā sanākuši, tie sēdēja rokās sadevušies ap galdu un svinēja kaut ko, ko viņi sauca par „garīgo eiharistiju”.
Savas pārliecības dēļ šīs kustības dibinātājs pat piedzīvoja smagas padomju varas represijas. Mēs diezgan ilgi runājām par šādu Svētā Vakarēdiena aizstāšanu. Mana sarunu biedra argumenti palika nemainīgi. Ko lai dara, ja šie cilvēki nespēj samierināties ar tradicionālu Svētā Vakarēdiena mācību pareizticīgajā baznīcā? Varbūt labāk taču vismaz kaut kas!
Diemžēl šāda loģika ir ārkārtīgi postoša, pat galēji destruktīva. Pēdējos gados mēs patiešām ļoti daudz dzirdam par pasaules ielaušanos baznīcā, par garīgās dzīves pagrimumu, par cilvēku nespēju ticēt tradicionālajām baznīcas dogmām un tamlīdzīgām lietām. Tiek izstrādātas dažādas programmas atsevišķām kristiešu grupām, mēģinot cilvēkus ieinteresēt un paturēt baznīcā. Tiek darīts viss, lai baznīcā viņi justos… kā pasaulē.
Tas viss ir, būs un paliks tikai veltīgas pūles. Tā vietā vienkārši vajadzētu no jauna apgūt, mācīt un izdziedāt dziesmās skaidro Mazā katehisma mācību par patieso Kristus miesas klātieni Sakramenta maizē un vīnā.
Mēs varam būt droši, ka gan jaunie, gan vecie, gan vīrieši, gan sievietes, gan augsti akadēmiski izglītotie, gan pavisam vienkāršie cilvēki, reiz mācīti un sapratuši to, ka Altāra Sakramentā tie satiek pašu Godības Kungu, kas tik pazemīgā veidā dāvina tiem pats savu miesu un asinis, arvien ilgosies atkal un atkal saņemt un piedzīvot to, ko senā baznīca bijīgi sauca par visu „noslēpumu noslēpumu” un ”zālēm pret nāvi”. Tādējādi vienīgā reālā baznīcas uzturēšanas programma ir atrodama paša Kunga vārdos: „To dariet Mani pieminēdami.”
Ilārs Plūme