Rowling J.K. Harry Potter and the Half-Blood Prince. – London: Bloombury, 2005. – 607 pp.
Vēl mazliet par pārvērtībām. Par burvīgām pārvērtībām. No Joannes Ketlīnas Roulingas domnīcas izmakarētais un caur lielākajām pasaules izdevniecībām tautu atzinību guvušais briļļainais burvju puisēns atkal ir klāt. Jau sesto reizi. Latvijā gan tas notiks apmēram piecus mēnešus vēlāk nekā citur, un arī šīs rindas (līdzīgi kā grāmatu apskata sākumā) es rakstu, paļaujoties uz izdevniecības – šajā gadījumā „Jumavas” – solījumu, ka „Harijs Poters un pusasiņu princis” lasītājiem būs pieejams jau šogad. Tad nu ejiet un prasiet!
Šķiet, ka tuvākajos gados nav paredzams gals strīdiem par Potera (Roulingas) grāmatām un to it kā proponēto maģiju. Paredzot dažu sašutumu un citu vairīšanos un aizstāvēšanos, vēlos ar jaunās grāmatas palīdzību vēlreiz bilst kaut ko Roulingas un viņas tēlu aizstāvībai.
Par maģiju. Sevišķi jaunajā grāmatā man šķiet uzsvērts, ka tas pat iedomātajā burvju pasaulē, kā saka, ir koks ar diviem galiem. Kā to apraksta apskatnieki, ar katru grāmatu (un filmu) Roulingas burvju pasaule un tās maģija kļūst tumšāka. Un par to nav jābrīnās, jo gan Harijs, gan viņa draugi, gan ienaidnieki kļūst lielāki, pieaugušāki, un līdz ar to arī skatījums uz pasauli iegūst aizvien asāku konturējumu.
Jaunajā grāmatā burtiski lielāks nenovēršami kļūst arī Tumsas kungs Voldemorts, Harija un vispār visa labā sensenais ienaidnieks. Viņa kalpi nāvēži zaudē jebkādu bijāšanu, un maģija tās ļaunākajās izpausmēs aizvien vairāk no burvju pasaules ielaužas arī tai mūsu, vientiešu, pasaulē, kas citkārt tika stingri kontrolēts un novērsts.
Lūk, ja drīkst vēlreiz norādīt, šis Roulingas un visas Burvestību ministrijas cimperlīgums ar maģiju. Tas nav vis kaut kāds tehnoloģiskais imperatīvs, pēc kura vadās ne mazums mūsu pašu pasaules it kā gaišāko prātu: es varu, tādēļ es to izdarīšu.
Nē, Roulingas tēlu pasaulē atbildība ir pāri par visu. Maģija tur – teiksmainā pasaulē –vienkārši ir tikpat dabiska kā tie spēki, kurus mēs saucam par savu dabu. Un pret to ir jābūt atbildīgam. Maģija tur nav mērķis, un faktiski tā nav arī līdzeklis. Protams, ar to tiek veikts šis un tas, tomēr kas vienmēr tiek uzsvērts? – Nodoms, sirds stāvoklis. Faktiski – atbildīgums.
Mūsdienās bērni no mazām dienām kā savas dzīves vides pašsaprotamas un dabiskas sastāvdaļas uztver lietas, kas pirms dažiem gadsimtiem tiktu uzskatītas par tīrāko burvestību. Un vai gan tas tiešām nav brīnumaini – mūsu pašreizējās spējas sazināties, pārvietoties, sadzīves komforts, fascinējošās izklaides iespējas un tamlīdzīgi? Jautājums vien, ar kādu sirds stāvokli, ar kādu attieksmi tu to visu lieto? Lūk, atkal jau velk uz Salamana mācītāja morāli… Jā, un uz Roulingas arī.
Piemēram, vientiešu (mums zināmās Anglijas) premjers, kuram ne bez pūlēm beidzot ir pielēcis, ka pastāv kāda paralēla burvju pasaule, kas nepatīkami sāk ielauzties mūsējā, Burvestību ministram izmisis jautā, kādēļ gan viņš visas tās nebūšanas nenovērš ar zižļa mājienu? Uz to Fadžs viņam sērīgi atbild: „Liksta, premjerministr, ir tāda, ka tā otra puse arī prot burties.” Lūk, un tad, kad tie pasakas labie un sliktie viens pret otru pavērš savus burvju zižļus, tas patiesi maģiskais spēks ir viņu sirdīs. Tā teikt, bruņojumam vairs nav nozīmes.
Atkal jāsaka, gluži kā mūsdienās, kad bruņojuma ir krietni vairāk nekā vajadzīgs, lai uzlaistu gaisā pasauli. Lai tas nenotiktu, ir vajadzīgs cita veida spēks un pārspēks, kas ir rodams tādās it kā pavisam neburvīgās īpašībās kā uzticība, draudzība, taisnīgums, uzupurēšanās. Ne jau maģija ko izšķir, tā ir tikai fons, tikai izteiksmes veids, lai piesaistītu un vedinātu ieraudzīt galveno. Zinātāji man piekritīs: Roulingas pasaules tēliem ir, ko šajā ziņā rādīt.
Pārlēkšu sižetā no Anglijas premjerministra kabineta Londonā uz Cūkkārpas lazareti pašās grāmatas beigās, kur pēc cīņas ar Voldemorta nāvēžiem atkopjas arī šausmīgi sakropļotais Rona brālis Bils. Neteikšu vairāk, kas un kā, bet viņa stāvoklis ir drausmīgs, atlikusī dzīve – ļauns murgs. Šādā stāvoklī pie slimnīcas gultas viņu apraud mamma, Vīzlija kundze, tai skaitā pie briesmīgajiem zudumiem pieminot arī to, ka Bils tieši nupat kā bija taisījies precēties. (Ar brīnumskaisto Flēru Delakūru, protams, kura aizvien centīgi mācās runāt angliski, bet sanāk tas viņai ar briesmīgu franču akcentu.) Šīs scēnas vidū uzrodas arī Flēra un ir sašutusi par nākamās vīramātes pieņēmumu, ka sakropļojumu dēļ viņa vairs negribēs Bilu precēt.
„Jūs domājāt, ka es negribēšu viņu precēt? Vai varbūt jūs uz to cerējāt?” teica Flēra ar ieplestām nāsīm. „Kāda man daļa, kā viņš izskatās? Es tā domāju, ka es esmu pietiekami izskatīga par mums abiem! Un visas šīs rētas tikai rāda, ka mans vīrs ir drosmīgs!”
Tik paklausieties – kas tai jaunkundzei ir par pašpārliecinātību! Lūk, tiešām atdarināšanas vērts piemērs meitenēm: skaistums, kas pārklāj pat drausmīgas rētas un nomāc ļaunuma varu. Un tas nav tikai nimfai līdzīgās Flēras miesīgais skaistums, no kura Ronam un citiem puikām paliek mīkstas kājas. Tas ir sirds skaistums. „Kristīgiem” moralizētājiem (kuri pārsvarā Roulingu nemaz nav lasījuši, toties viņiem „ir viedoklis”) vien piebildīšu, ka Bārbija ar Kenu, salīdzinot ar Roulingas Flēru un Bilu, ir tīra amoralitāte.
Protams, aizvien nozīmīgs J. K. Roulingas devums ir tas, ka labprāt lasīt ir sākuši tādi bērni, kas līdz tam to nedarīja ne lūdzami. Un kā gan viņi mācīsies atzīt skaidro, patieso un labo vai pat saistīt to ar skaisto, ja ne no bērna kājas caur labām, interesantām pasakām? Protams, ne tikai, tomēr šo iespēju nevajag novērtēt par zemu.
Didzis Meļķis