Kartēziešu mūki, Jacopo PONTORMO, 1525, British Museum, London, © Web Gallery of Art
Viltus svētie nedara nekādus darbus, lai kalpotu un palīdzētu savam tuvākajam, bet visu dara vienīgi pašlabuma dēļ. Tāpēc viņiem pilnīgi trūkst ticības, mīlestības un pacietības. Kristus saka, tie tiešām neko nedara – kaut arī dzird Viņa mācību, tā tos nesatver, jo viņu sirdis nav nekas cits kā smiltis.
Tomēr – kā esam sacījuši – viņu vidū ir daudz aktivitāšu un mācīšanas, pat vairāk nekā pie patiesiem sludinātājiem un citiem kristiešiem. Arī tas atstāj uz cilvēkiem aplamu iespaidu.
Ar savu askētisko un garīgo dzīvi, šķiet – mūks, vientuļnieks, paveic vairāk par Pāvilu vai jebkuru citu patiesu sludinātāju vai vienkāršu kristieti. Īpašo darbu un dievbijības ārējā maska ir tik apžilbinoša, ka parasta kristieša dzīve izskatās blāva, salīdzinot ar mūku. Viņiem netrūkst darbošanās, mācīšanas un ticēšanas.
“Atšķirība ir tāda,” saka Kristus, “ka viņi gan uzklausa Manu mācību, taču dara tikai visu to, ko paši gribējuši. Es nevaru tos paturēt tajos darbos, ko Es mācu.” Ja mēs, kristieši, būtu tikpat centīgi savos labajos darbos, kā viņi ir savējos, mēs nebūtu nekas cits kā svētie.
Taču neviena puse tā arī nekur netiek: mēs esam slinki un kūtri; viņi ir pārāk aktīvi, bet ne patiesu darbu darīšanā. Paldies Dievam, mums joprojām ir priekšrocība, ka esam sākuši kaut nedaudz ticēt un mīlēt un esam uz pareizā ceļa, lai cik arī vājas būtu mūsu sekmes.
Luters