MĪLESTĪBA UN VARA

Foto: www.neredzigobiblioteka.lv

Mīlestība un vara – Mārtiņa Zīverta drāmu pamatproblēma

Kad Mārtiņam Zīvertam 1953. gadā apritēja pusgadsimta jubileja, ievērojamā teātra kritiķe Paula Jēgere-Freimane ASV iznākošajā latviešu laikrakstā “Laiks” publicēja rakstu ar virsrakstu “Latviešu Šekspīrs”. Tikko kā janvāra sākumā atzīmējām mūsu izcilā drāmas meistara simtgadi, un varētu sacīt tāpat, kā toreiz teica Paula Jēgere-Freimane – latviešu Šekspīrs, tik atšķirība tā, ka Šekspīra darbi pārgājuši pāri Anglijas robežām un tos pazīst gan tuvas, gan tālas tautas pasaulē, bet Mārtiņa Zīverta lugas diemžēl citās valodās maz tulkotas, bet arī viņš bija plašu vispārcilvēcisku problēmu risinātājs drāmās, kam piemīt mūžības elpa.

Vienai no Mārtiņa Zīverta lugām likts vienkāršs virsraksts “Cilvēks grib dzīvot”. Liekas, ļoti vienkārši un reizē tik sarežģīti. Lai dzīvotu, cilvēkam vajadzīgs gaiss, ūdens un maize. Vajadzīga veselība. Ar šo problēmu rakstnieks vairākkārt bija sastapies pats, jo viņu vajāja slimība, un šo pašu problēmu risina viņa lugas “Cilvēks grib dzīvot” varonis Moriss Mersjē, taču vārdā “dzīvot” rakstnieks ietver visai plašu jēgu, un Moriss atzīstas: “Kad es augšā savu dzīvību jau biju atkarojis, es sāku saprast, cik mazvērtīga lieta ir dzīvība. Tā vēl nav dzīve. Cilvēks grib dzīvot, jā, bet tas nozīmē, ka viņš grib kam derēt, viņš grib darboties un strādāt.”

Dzīvot – tas nenozīmē tikai elpot un eksistēt, dzīvot nozīmē – kaut ko paveikt, palīdzēt otram, darīt cilvēkiem labu, tas nozīmē mīlēt un saņemt pretmīlestību.
Lai šo dzīvi nodzīvotu, cilvēkam jāsastopas ar visdažādākajiem spēkiem, un viens no būtiski svarīgākajiem ir – vara. Kādā no intervijām Mārtiņš Zīverts tieši tā arī uzsvēris: “Katrā manā lugā ir varas problēma.”

Varas jēdzienu savās lugās Mārtiņš Zīverts izvērsis un dažādo un nekādā ziņā to neidentificē tikai ar iebrucēju varu vien, vara viņa izpratnē ir visai sarežģīts jēdziens. Janelis lugā “Cenzūra” to raksturo šādi: “Vara ir tikai viena. Bet dažādi ir veidi, kādos tā parādās. Ir valsts vara, naudas vara, likuma vara, aizspriedumu vara, bet visniknākā no tām ir uzvarētāju tumsības vara.”

Varas problēmu Mārtiņš Zīverts risina drāmās “Cilvēks grib dzīvot”, “Nauda”, “Tvans”, “Rūda”, “Rīga dimd”, “Cenzūra” – varētu saukt vēl un vēl, bet visraksturīgākais piemērs ir traģēdija “Vara”. Šai darbā Zīverts parāda varas problēmas dialektiku un tieši šajā apstāklī slēpjas viņa mākslas pievilcība – Mārtiņš Zīverts necenšas sludināt gatavas receptes, viņš neko neuztiepj – dramatiķis tikai paceļ problēmu, tās risinājumu atstādams pašiem skatītājiem. Rakstnieks nevar dot atbildes uz visiem radikālajiem pasaules mēroga jautājumiem, viņš var tikai ierosināt skatītājus domāt.

Traģēdija “Vara” skatītājus aizved uz 13. gadsimta Lietuvu, kur valda varens un nežēlīgs valdnieks Mindaugs. Viņa sapnis un ideāls ir liela un spēcīga Lietuvas valsts, bet, lai tādu izveidotu, viņam nācies lietot varu, vēl vairāk – viņam nācies nogalināt gan brāļus, gan draugus. Mindaugam nepieciešama vara, lai no viņa bītos gan leišu ciltis, gan svešzemnieki.

Taču vara izraisa  pretdarbību, un paradoksālākais ir tas, ka arī Mindaugam pašam vara riebj. Novadu kungi pret Mindaugu saceļas un viņu nodur – taču īstā – traģēdija nu tikai sākas – novadu kungu starpā iesākas neganta cīņa par varu, bet savstarpēji sanaidotos un sašķeltos kungus viegli var uzveikt ārējie ienaidnieki, un traģēdijas beigās skan drūms vēstījums: “Vai, leišu vīri, – tur sadeg jūsu valsts.”

Problēma paliek, dilemma nav atrisināta. Ko darīt? Mindauga vara bija barga un nežēlīga, bet bija valsts. Ar viņu bija slikti, bet bez viņa? Mārtiņš Zīverts atbildi nedod.

Mārtiņa Zīverta mūžs pagāja, sūri grūti strādājot, kādu laiku viņš tiešām skaitīja naudu, bet tā nebija viņa nauda, jo viņa darba vieta bija Tramvaju pārvaldes nakts kase, un rakstnieka uzdevums bija saskaitīt tramvaju konduktoru atnesto naudu. Viņš pats pret naudu palika vienaldzīgs, taču vairākās lugās rāda, kāda vara piemīt naudai.

Raksturīgs piemērs ir drāma “Nauda”. Tās centrā ir par vientiesi uzlūkots klaidonis Piķurgs, kas nejauši atrod divu noziedznieku nomesto svārku kabatā ievīstītu, nolaupītu  naudas žūksni. Piķurgam pašam naudas nekad nav bijis, viņš staigājis no mājas uz māju un sētas bērniem stāstījis jaukas pasakas par teiksmainiem braucieniem, bet nu uzreiz, ar vienu rāvienu Piķurgs kļūst bagāts, un viņā pēkšņi parādās alka – citus pazemot; viņš restorānā liek smalkiem viesiem kā suņukiem lēkt pāri savai nūjai.

Kālab tā? – Lai izjustu pavēlēšanas prieku un gandarījumu par citu cilvēku pazemošanu. šī man liekas būtiski svarīga un joprojām aktuāla luga. Mārtiņš Zīverts nevērsās pret naudu kā tādu, bet pret mantas iedarbi uz cilvēka psihi. Piķurgs lugas tālākajā gaitā pats spiests atzīt: “Tā šodien esmu kļuvis vēl nabagāks nekā biju līdz šim. Vakar es vēl varēju gaidīt savu lielo brīdi, šodien tas ir jau garām. Un tā, redzi, nauda ir tā, kas cilvēku dara par pēdējo ubagu – kā to, kam tās nav, tā arī to, kam tā ir…”

Vai ir kāds spēks, kas var stāties pretī varai? Atriebība, kā to redzam no traģēdijas “Vara” izraisa jaunu naidu, Mārtiņa Zīverta atbilde ir vienkārša, šodien gan daudziem nepieņemama, taču mūžīga. Un varai pretī rakstnieks liek jēdzienus mīlestība, piedošana, pašuzupurēšanās.

Nav tā, ka visi cilvēki būtu vienlīdz nespēcīgi naudas varas priekšā, tāds ir Antijs lugā “Kurrpurrū”. Arī viņš atrod naudas žūksni, tas notiek Austrālijā kādā pamestā mājā, taču viņu nauda neinteresē, viņa izpratnē vienīgā vērtība – franču filozofa Renē Dekarta grāmatai “Dvēseles kaislības”. Antijs atvieglo mūža pēdējos brīžus Austrālijā dzīvojošajai meitenei Abigailai, un, kad tā mirusi, Antijs aiziet tuksnesī un skaita zvaigznes. Ir tādi cilvēki: drāmā “Kurrpurrū” to sauc par Antiju, drāmā “Totems” par Antu, drāmā “Cenzūra” par Janeli. Pirmo divu vārdu izcelsme  ir skaidra – tie nāk no vārda – Antiņš.

Tā iznāk, ka cilvēkus, kas noraida mantas varu un kam ir cita garīgo vērtību skala – Mārtiņa Zīverta tēlotajā pasaulē un tāpat tas ir mūsu šodienā – dēvē par Antiņiem. Tādam cilvēkam naudas nav, mantas arī ne, un tomēr viņš nav bezspēcīgs šai pasaulē, jo viņam piemīt kāds cits spēks un vara – spēja palīdzēt otram. Mūsdienās tas liekas neaktuāli un nevajadzīgi, Mārtiņam Zīvertam tā šķita viena no visbūtiskākajām vērtībām.

Janelis, rakstot anonīmas vēstules Izai, drāmā “Cenzūra” pārvērš šīs jaunās sievietes dzīvi, un lugas beigās saka: “Atceries tikai vienu – ka tu biji laimīga, kaut arī iedomā, un nāks laiks, kad tu sapratīsi, ka tā ir vienīgā īstā laime, ko cilvēks var sasniegt šai nabaga pasaulē.” Antijs atdod prieku Abigailai drāmā “Kurrpurrū”.

Spēja palīdzēt citam – tā ir viena no Antiņa būtības izpausmēm. Vēl cita – uzupurēšanās otra cilvēka labā, atsacīšanās. Arī šie jēdzieni mūsdienās liekas neaktuāli, bet Mārtiņa Zīverta varoņiem ir svēti. Moriss  Mersjē  drāmā “Cilvēks grib dzīvot” atsakās no Māras, ko viņš klusi mīlējis, jo neuzdrīkstas izjaukt jaunās sievietes attiecības ar līgavaini Jāni Auzarāju. Zīra drāmā “Kāds, kura nav” atsakās no vieglām dienām, kādas viņai būtu gaidāmas kopdzīvē ar Iraidu un paliek kopā ar savu karā sakropļoto, atmiņu zaudējušo vīru, un Elīze Mārtiņa Zīverta pēdējā lugā “Teātris”  aizbrauc no Ekselences – tas ir J.V. Gētes – jo uzlūko, ka nedrīkst izjaukt viņa mājas mieru un harmoniju.

Mārtiņš Zīverts bija cilvēks ar ļoti stingriem ētiskajiem principiem. Viņa drāmā “Rīga dimd” Katre saka tā: “Esmu augusi Gīzes mājā, un tur mani mācīja, ka tas, kas solīts, ir vairāk nekā iekalts akmenī.” Ja dots vārds – tas jātur, ja kas solīts – šāds solījums ir svēts. Tādi bija paša Mārtiņa Zīverta ētiskie pamatprincipi.

Mārtiņa Zīverta lugas izaugušas no laikmeta, kad tās rakstītas. Taču rakstnieka spēks ir tas, ka viņš nerisināja šauras vienas dienas problēmas, katrā lugā no sava laika izaugušu problēmu rakstnieks prata pacelt filozofiska vispārinājuma līmenī, un tāpēc viņa lugas nenoveco.

Viktors Hausmanis