Ir arī sacīts, kas no savas sievas šķiras, tas lai tai dod šķiršanās rakstu. Bet es jums saku: ikviens, kas no savas sievas šķiras, izņemot nešķīstības gadījumu, tas viņu spiež laulību pārkāpt; un, ja kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību. (Mt. 5:31-32)
Šeit ir labi redzams, kā viņi izrīkojušies ar šo bausli, vēlēdamies dot pietiekami daudz iespēju un brīvības to pārkāpt, un neuzskatīt to par grēku. Galvenais, lai tas netiek darīts pārāk rupji un laulības pārkāpumi nebūtu pārāk atklāti. Ja kāds bija uz savu sievu dusmīgs vai labprāt gribēja no tās tikt vaļā un tam iepatikusies kāda cita, viņam bija iespējams no tās šķirties un tikt pie kādas citas, kas patiktu labāk.
Un kaut arī tai būtu vīrs, viņi viegli varēja izdarīt tā, lai šis vīrs savu sievu atlaistu, tajā pašā laikā izkārtojot tā, ka nevar pateikt, ka viņš bijis piespiests to darīt. Viņu vidū tas bija sīkums, ja kāds bija gulējis ar kādu citu un padarījis to par savu sievu, jo viņi taču gribēja, lai tiem būtu vairāk nekā viena sieva. Patiesībā, tie visu bija tiktāl noveduši, ka laulības un šķiršanās lietās viņi rīkojās, kā vien gribēja – bez kautrēšanās un sirdsapziņas pārmetumiem.
Tāpēc Kristus runā par šķiršanos. Viņš sāla un nosoda viņu nelietības un šķiršanās ļaunprātības, un Viņš pamāca cilvēka sirdsapziņu, kā būtu pareizi jārīkojas, lai nepārkāptu bausli. Tomēr tam Viņš šeit pieskaras tikai īsos vārdos; jo vēlāk (Mt. 19:3) Viņš to ir apskatījis sīkāk.
Kāda ir pareizā attieksme un izturēšanās laulības un šķiršanās lietās mūsdienās? Esmu sacījis, ka tas atstājams juristu ziņā, lai to pārzina laicīgā valdīšana. Jo laulība ir drīzāk laicīgs, ārējs izkārtojums, jo te ir darīšana ar sievu un bērniem, māju un saimniecību, citām lietām, kas attiecas uz namturības un pārvaldes sfēru, un tas viss ir pilnīgi pakļauts saprātam (1. Moz. 1:28).
Kristus šeit nedarbojas kā jurists vai valdības vīrs, lai dotu kādus noteikumus ārējai uzvedībai; bet Viņš darbojas kā Dieva vārda sludinātājs, lai pamācītu cilvēku sirdsapziņas, lai izmantotu šķiršanās likumus pareizi, nevis nelietīgi un patvaļīgi, pretēji Dieva bauslim.
Tāpēc šeit neiesim tālāk par šīs situācijas izpratni un pārdomāsim, kā būtu pareizi jārīkojas un jāizturas tiem, kas nes kristiešu vārdu. Par nekristiešiem mums nav daudz jālauza galva, jo tie nav jāvada ar Evaņģēliju, bet ar laicīgu likumu draudiem un sodiem. Tā mums jāpatur mūsu kalpošanas amats šķīsts un nav jātiecas pēc tiesībām, kādas nav mums dotas.
Luters