Kristus mācīto vidū, Albrecht DÜRER, 1506, Museo Thyssen-Bornemisza, Madrid, © Web Gallery of Art
Kādēļ tad Kristus saka, ka ir aplami iekārot sievieti un sirdī turēt dusmas? Atbilde ir vienkārša: Viņš šeit aizliedz iekārot sievieti, kas nav tev Dieva dota, un aizliedz dusmas, kas netiek no tevis prasītas. Bet gadījumā, kad tās tev tiek prasītas, tās vairs nav tavas dusmas, bet Dieva dusmas, un tā vairs nav tava iekāre, bet gan vēlēšanās, kas ir Dieva dota un iekārtota.
Jo šajos gadījumos tev ir dots Dieva vārds, ka tev ir jāmīl savs laulātais draugs un nav jāvēlas neviens cits. Tas pats attiecas arī uz zvērēšanu. Arī zvērēšanas gadījumā galvenais ir izšķirt, vai pie konkrētā zvēresta ir klāt Dieva vārds un pavēle.
Kristus lielais uzsvars uz aizliegumu ir jāuzlūko saistībā ar pretošanos maldu mācītājiem, kuri sludināja, ka tas nav nekāds grēks, ja cilvēks dod nevajadzīgu zvērestu un zvēr bez Dieva vārda pamatojuma. Kristus šeit rāda, ka viņi bija izveidojuši izšķirību starp derīgiem un nederīgiem zvērestiem, ļaujot cilvēkiem zvērēt pēc sirds patikas.
Piemēram, ja kāds gribētu zvērēt pie Debesīm vai Jeruzālemes, vai savas galvas, tad tie būtu nesvarīgi zvēresti – ne tik saistoši, proti, ja vien tajos nav piesaukts Dieva Vārds. Viņi bija tiktāl aizgājuši, ka vienkāršs “jā” un “nē” vairs neko nenozīmēja, un viņi uzskatīja, ka tam nav lielas nozīmes, ja kādreiz viņi nespēj izpildīt zvērēto.
Luters