Tādējādi kristietis var viegli saprast, kā rīkoties šādā situācijā un attieksmē gan pret saviem draugiem, gan ienaidniekiem. Tiktāl, cik tas attiecas uz tuvākā personu, ir jāmīl un jānes svētība ikvienam. Taču, no otras puses, kas attiecas uz Dievu un Viņa vārdu, nav pieļaujamas nekādas atkāpes un pārkāpumi. Dieva vārds ir jāliek pāri visam, un viss pārējais tam jāpakļauj, neatkarīgi no personas, vai tas ir draugs vai ienaidnieks. Jo Dieva vārds nepieder ne mums, ne mūsu tuvākajam, bet Dievam, kuram mums jāpaklausa pāri par visu citu (Ap. d. 5:29).
Es varu sacīt savam ļaunākajiem ienaidniekiem: “Kad ir runa tikai par manu personu, tad esmu gatavs tev palīdzēt un darīt visu labu, ko vien spēju, kaut arī esi mans ienaidnieks un esi man tikai kaitējis. Bet, kad ir runa par Dieva vārdu, tad negaidi no manis draudzību vai mīlestību, ka es varētu rīkoties pret Dieva vārdu, pat ja esi mans tuvākais un dārgākais draugs.”
Bet, tā kā tu nespēji paciest Dieva vārdu, tad man jālūdz par tevi šāda lūgšana un svētība: “Lai Dievs tevi piespiež pie zemes! Es labprāt tev kalpošu, tomēr ne tāpēc, lai tu varētu atmest Dieva vārdu. šim mērķim tu nekad nespēsi pārliecināt tev dot pat glāzi ūdens.” Citiem vārdiem sakot, mūsu mīlestība un kalpošana ir domāta cilvēkiem.
Taču pāri visam tā ir domāta Dievam. Ja tā ir kavēta vai apdraudēta, tad mīlestībai un kalpošanai vairs nav vietas. Jo pavēle skan: “Mīli savu ienaidnieku un dari tam labu.” Bet Dieva ienaidniekiem arī es esmu ienaidnieks, lai es nekļūtu līdzdalībnieks šai pretestībā Dievam.
Luters