Izdzīšanas no Ēdenes dārza, MASACCIO, 1427, Cappella Brancacci, Santa Maria del Carmine, Florence, © Web Gallery of Art
(1. Moz. 2:4-4:26)
Pirmās Mozos grāmatas 1. nodaļā mēs lasījām par brīnišķīgo pasauli, ko Dievs iesākumā radīja. Neviļus rodas vēlme salīdzināt sākotnēji radīto pasauli ar to, kurā dzīvojam mēs. Plašsaziņas līdzekļi mūs nemitīgi informē par ļauno un slikto: dabas katastrofām, teroristu uzbrukumiem, karu draudiem, slimībām utt. Pilnīgi dabiski rodas jautājums: “Kas notika ar Dieva pilnīgi labo pasauli? Kāpēc tā ir tapusi par posta, nevis nemitīgas svētības vietu?”
Mozus atbild uz šiem jautājumiem pirmajā no desmit “stāstiem” vai “vēsturēm”, kas kopā veido 1. Mozus grāmatu. 1. Moz. 2 nebūt nav kāda cita autora sarakstīts otrs Radīšanas stāsts. Lai sagatavotu mūs 1. Moz. 3, Mozus 2. nod. detalizētāk apraksta, piemēram, ēdenes dārzu, divus kokus, kā arī vīrieša un sievietes radīšanu.
Mozus mūs iepazīstina ar jaunu Dieva vārdu, kas ebreju valodā sastāv no četriem līdzskaņiem JHWH, ko sākotnēji, šķiet, izrunāja “Jahve”. Vecajā Derībā tas ir vārds, kas atšķir Israēla Dievu no pārējo tautu elkiem. Vecās Derības grieķiskajā variantā “Jahve” tiek tulkots “kyrios” (latviski: “Kungs”).
Diemžēl Bībeles tulkojumi latviešu valodā nepalīdz lasītājam izšķirt šo īpašo vārdu “Jahve” un citu Dieva Vārdu “Adonai”, kas arī tiek tulkots “Kungs”. Tas būtu pavisam vienkārši izdarāms, “Jahve” tulkojumu rakstot ar lielajiem burtiem (kā, piemēram, tulkojumos angļu valodā) – “KUNGS”.
“Jahve” nozīmi mēs jau pieminējām, runājot par Mozu. Tas KUNGS ir īpašs Israēla derības Dieva vārds – Dieva Pestītāja vārds Vecajā Derībā. Tas KUNGS atklājoties teica Mozum: “Es esmu, kas Es esmu.” Tādēļ šis vārds īpaši uzsver divas Dieva īpašības: Viņa pilnīgo pašpietiekamību (neatkarību) un Viņa pilnīgo pastāvību (nemainību).
Tas KUNGS ir brīvas un uzticamas mīlestības Dievs. Kad “Jahve” un “Elohīm” tiek lietoti kopā – Tas KUNGS Dievs (latviešu tulkojumos parasti Dievs Tas Kungs) -, tad vienlaicīgi tiek uzsvērta gan Dieva uzticamā žēlastība, gan Viņa bijību iedvesošā Radītāja un Visuvaldītāja vara.
Vispirms Mozus raksta, ka augi sākotnēji saņēma mitrumu no pazemes avotiem, kas “cēlās no zemes un apūdeņoja visu zemes virsu”. Mēs nezinām, cik ilgi turpinājās bezlietus periods, iespējams, ka līdz pat Plūdiem. Tālāk, papildinot 1. nodaļā teikto, Mozus saka: “Tas KUNGS Dievs izveidoja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli.”
Radītājs kā podnieks ar personīgu interesi un lielu rūpību izveidoja cilvēku – “radības kroni”. Cilvēkam ir gan miesa, gan dvēsele, taču tie ir vienoti, veidojot vienu personu – “dzīvu būtni”. Tādēļ arī nāve ir nevis kaut kas dabisks, bet gan grēka izraisīta miesas un dvēseles nošķiršana.
Tas KUNGS Dievs lika cilvēku izveidotajā ēdenes dārzā, kurā bija brīnišķīgi koki ar ļoti garšīgiem augļiem. Dārza vidū Dievs lika dzīvības koku un laba un ļauna atzīšanas koku. Kaut arī mēs neko daudz par dzīvības koku nezinām, šķiet, ka tas nekad nekalpoja savam mērķim.
Ja Ādams un Ieva būtu stāvējuši pretī Sātana kārdinājumam, tad dzīvības koka augļi, šķiet, uzturētu viņu fizisko dzīvību, līdz kamēr Dievs viņu miesu apskaidrotu un ņemtu Savā godībā; gluži tāpat kā Kristum ticīgajiem augšāmcelšanās dienā tiks dota apskaidrota miesa. Tad ticīgie būs Dieva Paradīzē, skatīs Dieva vaigu un ēdīs no dzīvības koka, turklāt nekas viņu mūžīgo laimi vairs nespēs pārtraukt.
Ēdenes dārzā bija četras lielas upes, kuras nāca vai nu no vienas pazemes straumes vai arī galvenā upe sadalījās četrās straumēs. Pišona plūda ap Havilas zemi (visdrīzāk Arābijas piekraste), kurā bija ļoti labs zelts, kā arī citas dārgas dabā atrodamas lietas. Gihona plūda apkārt visai Kuša zemei (ēģiptes dienvidu daļa, iespējams, mūsdienu Sudāna). Hidekela (Tigra) plūda austrumos no Asuras (Asīrija). Ceturtā upe bija Eifrata. Tā kā Plūdi izmainīja zemes virsu, tad Mozus minētos ģeogrāfiskos nosaukumus nevar izmantot, lai precīzi noteiktu ēdenes atrašanās vietu.
Dievs uzticēja cilvēkam ēdenes dārzu kopt un sargāt. Tādēļ darbs nav nepieciešams ļaunums un tas neienāca pasaulē grēkā krišanas dēļ. Paradīzē darbs Dievam par godu sniedza cilvēkiem apmierinājumu un prieku.
Tas KUNGS Dievs pavēlēja cilvēkam: “No visiem dārza kokiem ēzdams ēd, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” Tie kas zin, kā āĀdams un Ieva attiecās pret šo pavēli, gribot negribot jautā: “Kāpēc Dievam vispār vajadzēja šo koku ēdenē likt?” Skaidrs, ka Dievs nebija savtīgs, jo ļāva cilvēkiem ēst no visu pārējo dārza koku brīnišķīgajiem augļiem.
Kad Ādams saņēma Dieva pavēli, kas liedza baudīt laba un ļauna atzīšanas koka augļus, viņš bija vārda pilnā nozīmē dzīvs. Viņš bija saistīts ar Dievu, To mīlot un pilnībā paļaujoties uz Viņu. Bībelē šī saikne nozīmē būt “dzīvam”. Ja Ādams nepaklausītu Dievam, šī saite tiktu sarauta. Tā viņš sevi nošķirtu no Dieva.
Rakstu valodā šīs saiknes neesamība – Dieva nemīlēšana un nepaļaušanās uz Viņu – nozīmē būt “mirušam”. Fiziska nāve, miesas un dvēseles nošķiršana, būtu liecība tam, ka radības kronis ir sevi nošķīris no mīlošā Radītāja.
Tā kā šim kokam bija tik liktenīgas sekas Ādama un visas cilvēces dzīvē, kāpēc Dievs to tur lika? Viss, ko Dievs darīja, bija domāts, lai padarītu cilvēku laimīgu, un šis koks nebija izņēmums. Dievs neradīja cilvēkus kā lelles vai robotus, lai tos regulētu, paraujot auklas vai nospiežot pogas.
Dievs deva cilvēkiem iespēju no brīvas gribas paklausīt Viņa pavēlei. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ Dievs lika šo koku ēdenē. Atšķirībā no mums, Ādams bija bez grēka, tāpēc viņš spēja šai pavēlei paklausīt. Taču Dievs gribēja, lai paklausība būtu Ādama un Ievas pašu labprātīga izvēle. Tiekot kārdināti, viņi iepazītu ļaunumu. Taču noraidot ļaunumu, viņi paliktu ļaunuma neskarti.
Mārtiņš Luters uzskatīja, ka laba un ļauna atzīšanas koks bija Ādama baznīca, altāris un kancele. Šeit viņam bija jāizrāda paklausība Dievam, jāparāda atzinība Viņa vārdam un gribai, jāpateicas Dievam, jāpiesauc Dievs, lai Viņš palīdz kārdinājumos. Šis koks dārza vidū bija vieta, kur Ādams pielūdza Dievu, sludināja Ievai par Dieva labvēlību pret viņiem un ar prieku paklausīja Dieva pavēlei neēst no aizliegtā koka augļiem.
Laulības iedibināšana
Dieva nodoms nebija, ka Ādams dzīvotu viens pats. Tas Radītāja acīs nebija “labi”. Tas nenozīmē, ka Ādams būtu bijis nepilnīgs, ja Ieva netiktu radīta. Taču Dievs radīja Ādamu kā sabiedrisku būtni. Tādēļ Viņš iecerēja radīt Ādamam īpašu palīgu, “kas atbilstu viņam”. Šāda ir radīšanas kārtība: vīrietis tika iecerēts kā galva, sieviete – kā viņa palīgs.
Mūsdienu apjukušajā pasaulē, kad daudziem vairs nav skaidrības par dzimumu atšķirībām, der atcerēties ka vīrs nav radīts sievas dēļ, bet sieva vīra dēļ; ka vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus ir draudzes galva. Taču attiecībā uz pestīšanu ne dzimumam, ne sociālajam stāvoklim, ne tautībai, ne vecumam nav nozīmes – visi ir grēcīgi un ikviens var tikt pestīts ticībā grēku piedošanai Jēzus vārdā.
Pirms radīt sievieti, Dievs pieveda pie Ādama zvērus un putnus, lai viņš tiem dotu vārdus. Izvēloties piemērotus vārdus dzīvniekiem, Ādams pamanīja, ka katram no tiem ir pāris, taču “viņš neatrada palīga, kas viņam atbilstu”. Ādamam nebija neviena, ar ko dalīties priekā par dzīvi Paradīzē.
Tad Tas KUNGS lika cietam miegam nākt pār Ādamu. Dievs ņēma vienu no viņa ribām un aizpildīja vietu ar miesu. No šīs ribas Dievs izveidoja (burtiski – “uzcēla”, kā celtnieks ar lielu rūpību) sievieti un pieveda to pie cilvēka. Pirmie Ādama pierakstītie vārdi ir Ādama prieks par Dieva dāvanu, kas līdzīgi viņam tika radīta pēc Dieva tēla un līdzības: “Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Viņa sauksies par sievu, jo tā ir no vīra ņemta.”
Par to, ka Ādamam bija Dieva tēls liecina Ādama attieksme. Kaut arī Ādams bija gulējis, viņš saprata no kurienes sieviete ir nākusi un kāda ir tās saistība ar viņu. (Starp citu, ne filozofija, nedz zinātne nekad nespēs sasniegt atziņas un izpratnes līmeni par sevi pašiem un apkārtējo pasauli, kāds bija Ādamam un Ievai, kamēr tiem bija Dieva tēls.) Ādams priecājās par šo brīnišķīgo Dieva dāvanu un tādējādi piekrita Dievam, ka sieviete ir visādā ziņā viņam piemērots palīgs.
Tās bija pirmās laulības. Dievs izveidoja sievieti no Ādama ķermeņa daļas un pieveda to viņam. Ādams uzņēma viņu kā sievu, un Ieva labprāt vēlējās būt Ādama sieva. Tālāk Dievs caur Ādamu pasludināja, ka šī svētīgā vienošanās neattiecas tikai uz Ādamu un Ievu, bet tas ir vispārējs dievišķs iestādījums visai cilvēcei uz visiem laikiem: “Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu.”
Laulību attiecības iesākas, kad vīrietis un sieviete brīvi bez nosacījumiem sola viens otram uzticību līdz pat savas dzīves galam un apliecina to, saraujot ciešas ģimenes saites (ar saviem vecākiem), lai nodibinātu jaunu ģimeni. Šie divi cilvēki bauda fizisku kopību, kas ir veids, kādā Dievs dod dzīvību jaunai cilvēku paaudzei.
Dieva acīs seksuālas attiecības nekad nedrīkst būt nejauša lieta. Laulība nav cilvēcisks izkārtojums vai cilvēces progresa, vai sabiedrības attīstības rezultāts. Laulību iedibināja Dievs kā dāvanu radības kronim. Tādēļ cilvēkiem nav tiesību noteikt laulībai savus standartus, likumus, lai to pārtrauktu, vai arī izdomāt alternatīvu dzīves veidu.
Kādā sarunā ar farizejiem Jēzus uzsvēra, ka Dievs jau radīšanā iedibināja laulību un ka patiesībā Viņš ir Tas, kurš savieno vīrieti un sievieti laulībā, darot tos par vienu miesu. Jēzus arī māca, ka vienīgi netiklība vai ļaunprātīga sava dzīvesbiedra pamešana var būt par pamatu laulības šķiršanai, jo tad viens vai abi laulātie jau ir sarāvuši saiti, ar ko Dievs tos bija savienojis.
Ādamu un Ievu jaunās attiecības priecēja. Kaut arī viņi bija kaili, tie nekaunējās viens no otra, jo viņi pilnībā kontrolēja savas seksuālās tieksmes, kuras tie izrādīja pilnīgā mīlestībā pret Dievu un nesavtīgā mīlestībā viens pret otru.
Egons Mudulis