Paula Gerharda tā sauktais „Testaments“ savam dēlam
Sastādīts 1676. gada agrā pavasarī
Kad nu šobrīd esmu sasniedzis savas dzīves 70. gadu un esmu pilns priecīgas cerības, ka mans mīļais un svētīgais Dievs drīz vien atpestīts mani no šīs pasaules un ievedīs mani labākā dzīvē, nekā tā man uz šīs zemes ir bijusi līdz šim, es pateicos vispirms Viņam par visu viņa labestību un gādību, ko viņš man parādījis pie miesas un dvēseles, sākot no mātes miesām līdz pat šai stundai, kā arī par visu, ko Viņš man ir devis.
Un vēl es lūdzu Viņam no visas savas sirds, lai Viņš, kad mana stunda būs pienākusi, man piešķir priecīgu atraisīšanos no šīs dzīves un ņem manu dvēseli savās gādīgajās Tēva rokās, un dāvā manai miesai saldu un mierīgu atdusu zemes klēpī, līdz kamēr nāks mīļā pastarā diena, kad es varēšu atkal sastapt visus savus tuvos, kuri ir bijuši pirms manis un kuri vēl būs nākuši pēc manis, un skatīt vaigu vaigā Jēzu Kristu, kuram līdz šim esmu ticējis, bet nekad vēl neesmu redzējis.
Savam vienīgajam dēlam no laicīgās mantas es atstāju visai maz, bet toties — krietnu vārdu, par ko viņam īpaši nevajadzēs krist kaunā. Mans dēls to zina, ka kopš pašām viņa vismazākajām dienām es esmu viņu pievedis Tam Kungam, manam Dievam, lai viņš varētu kļūt Viņa kalps un Viņa svētā Vārda sludinātājs. Pie tā viņam nu vajadzētu turēties un nenovērsties, kaut arī tas viņam nesola daudz labu dienu, tomēr vien Dievam pašam šeit ir zināms, kā vērst visas ar šo amatu saistītās ārējās grūtības un pārbaudījumus par iekšēju atveldzi sirdij un prieku garam.
Svēto teoloģiju, mans dēls, studē tajās skolās un universitātēs, kas Dieva vārdu māca tīri un nesagrozīti, un sargies no sinkrētiķiem, proti, tādiem, kas sajauc kopā reliģijas un konfesijas, meklē laicīgo labumu un nav uzticīgi ne Dievam, ne cilvēkiem. Savā dzīvē kopā ar citiem cilvēkiem vairies nonākt sliktas sabiedrības ietekmē (pavadā), bet gan seko tava Dieva gribai un pavēlēm. Bet īpaši liec vērā, pirmkārt, ka nedari neko ļaunu, cerēdams, ka tas paliks apslēpts, jo nekas nav tik mazs un niecīgs, kas vēlāk nenāktu gaismā. Otrkārt, ārpus sava amata pienākumiem neiekaisti dusmās. Ja tu tomēr nomani, ka dusmas ir tevi pārņēmušas, tad klusē un nesaki nevienu vārdu, pirms neesi beidzis lūgt, sakot desmit baušļus un kristīgās ticības apliecību. Treškārt, kaunies par miesas kārībām, un, ja tu kaut kad sasniegsi to vecumu, kad nu ir jāprecas, tad dari tā ar dievpalīgu un labu padomu, apņemdams sievu no dievbijīgiem, uzticamiem un prātīgiem ļaudīm. Ceturtkārt, dari cilvēkiem labu, ja arī viņi to tev uzreiz nevar atmaksāt vai vispār nevar atmaksāt to, tad atceries, ka Debess un Zemes Radītājs sen jau to ir atmaksājis – tevi radot, tev un visiem saviem mīļajiem dāvinot savu Dēlu, pieņemot tevi Svētajā Kristībā par savu bērnu un ieceļot par savu mantinieku. Piektkārt, no alkatības (mantkārības) bēdz kā no elles: lai tev pietiek ar to, ko esi ieguvis ar labu sirdsapziņu, pat arī ja tas nav nekas daudz. Ja mīļais Dievs tev piešķir ko vairāk, tad lūdz Viņu, lai Viņš tevi pasargā no laicīgās mantas nekrietnas lietošanas.
Nobeidzot: esi centīgs lūgšanās, studē godājamas lietas, dzīvo mierā, kalpo uzticīgi un ar atdevi, paliec noturīgs savā ticībā un tās apliecināšanā — tad arī tu, kad tev reiz pienāks laiks šķirties no šīs pasaules, varēsi to darīt padevīgi, ar priecīgu prātu un svētīgi. Āmen.
Tulkojis A. Dāboliņš