Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 3 other subscribers

KRISTUS KLĀTBŪTNE SAKRAMENTĀ

 Ne transsubstanciācija, ne konsubstanciācija, bet sakramentāla vienība.

Luteriskās baznīcas izpratne par Svēto Vakarēdienu īsā veidā ir formulēta Augsburgas ticības apliecības (ATA) X artikulā: “Par Tā Kunga Mielastu baznīca māca, ka Kristus miesa un asinis ir patiesi klātesošas un tiek pasniegtas Tā Kunga Mielastā maizē un vīnā tiem, kas to bauda, un tā nosoda tos, kas māca citādi.” Veids, kā luteriskie reformatori šeit ir apliecinājuši mācību par Svēto Vakarēdienu, liecina, ka viņi to saprot gan kā patiesu Bībeles mācību, gan, protams, kā patiesu kristīgās baznīcas mācību par Altāra Sakramentu. Romas katoļu teologi šo īsi formulēto luterāņu ticības artikulu atzina par pieņemamu. ATA apoloģijā tiek vēlreiz uzvērts, “ka mēs aizstāvam visā baznīcā pieņemto mācību, ka Tā Kunga Mielastā Kristus miesa un asinis ir patiesi un substanciāli klātesošas un patiesi tiek pasniegtas ar redzamām lietām – maizi un vīnu. Un mēs runājam par dzīvā Kristus klātbūtni, jo zinām, ka nāve pār Viņu vairs nevalda (Rom. 6:9)”. Tomēr starp Romas baznīcu un luterāņu izpratni pastāv atšķirīgi uzskati par to, kādā veidā Kristus ir klātesošs Vakarēdiena maizē un vīnā.

Transsubstanciācijas mācība
1215. gadā IV Laterāna koncilā par Romas katoļu baznīcas dogmu tika pieņemta transsubstanciācijas mācība, proti, ka Svētajā Vakarēdienā vīns un maize pārvēršas (transsubstanciējas) par Kristus miesu un asinīm. Tas nozīmē, ka maize un vīns zaudē savu substanci un paliek vien maizes un vīna izskats, bet ne maizes un vīna būtība, kas pārvērtusies par Kristus miesu un asinīm. Luters Šmalkaldes artikulos šo mācību nosauc par “viltīgu sofistiku”, norādot, ka “.. pilnīgā saskaņā ar Svētajiem Rakstiem maize Vakarēdienā ir un paliek maize, kā to saka Sv. Pāvils: “Maize, ko laužam..” (1.Kor. 10:16) Un: “..un tā lai viņš ēd no šīs maizes.” (1.Kor. 11:28)”
Lai gan līdz pat 1215. gadam senajā baznīcā nepastāvēja transsubstanciācijas mācība un arī pēc Laterāna koncila netika nosodīti teologi, kas Kristus klātbūtni izprata citādi, ignorējot arī luterāņu iebildumus, Tridentas koncilā tika nolemts: “Tā kā Kristus, mūsu Pestītājs, sacījis, ka tas, ko Viņš upurēja zem maizes zīmes, patiesi ir Viņa Miesa, tad Baznīcā vienmēr ir valdījusi šī pārliecība, kuru svētais Koncils pasludina no jauna: konsekrējot maizi un vīnu, visa maizes substance pārvēršas par mūsu Kunga Kristus Miesas substanci, bet visa vīna substance – par Viņa Asiņu substanci. Svētā katoliskā Baznīca šo pārvēršanu pienācīgi un tieši ir nosaukusi par transsubstanciāciju. ” Tridentas koncils neapmierinājās tikai ar šo apgalvojumu, bet arī pasludināja: “Ja kāds saka, ka vissvētākajā Eiharistijas Sakramentā maizes un vīna substance paliek kopā ar mūsu Kunga Jēzus Kristus miesu un asinīm un noliedz brīnumaino un unikālo visas maizes substances pārvēršanos miesā un visas vīna substances pārvēršanos asinīs tā, ka paliek vienīgi maizes un vīna izskats, šo pārvēršanos, kuru katoliskā baznīca trāpīgi sauc par transsubstanciāciju, lai tas ir nolādēts.”
Spriežot pēc Katoļu enciklopēdijas, Romas baznīca ļoti lepojas ar savu ieguldījumu transsubstanciācijas mācības izveidē un uzskata to par mācību, kas sargā dogmu par patiesu Kristus klātbūtni Altāra Sakramentā. Turpretī luterāņu teologs Dž. Stīvensons norāda, ka “patiesais lietu stāvoklis ir tāds, ka veids, kā Romas maģistrāts pasludina un tās teologi skaidro transsubstanciācijas mācību, patiesībā tiecas mazināt reālās klātbūtnes nozīmi”.
Tādēļ, lai gan mēs it kā varētu nestrīdēties par šiem jautājumiem, jo maize taču nebūt nav tas svarīgākais, ko saņemam Vakarēdienā, mums tomēr par šo mācību jārunā, jo filozofisku spekulāciju rezultātā, pazaudējot maizi, var tikt pazaudēta arī Kristus miesa Altāra Sakramentā. Tiesa Lutera kritika pret transsubstanciācijas mācību bija mērena. Ir labi zināmi viņa izteikumi, ka viņš labprātāk paliktu tikai ar Kristus miesu un asinīm kopā ar Romas baznīcu nekā tikai ar maizi un vīnu kopā ar jūsmotājiem. Luters arī baidījās, ka filozofiski sarežģītā argumentācija, kas saistīta ar Romas baznīcas mācību, varētu samulsināt vienkāršo kristiešu prātus, tādēļ iebilda pret šo jautājumu apskatīšanu laju auditorijas priekšā. Arī Konkordijas formula (gan runājot par citu jautājumu – iedzimto grēku) brīdina no mēģinājumiem skaidrot sprediķos filozofiskos latīņu valodas terminus substantia un accidens, bez kuriem nav iespējams runāt arī par transsubstanciācijas mācību.
Ar transsubstanciācijas mācību saistītā terminoloģija patiešām ir ļoti sarežģīta. Piemēram, mūsdienu dabas zinātnēs vārdu substance lieto, lai apzīmētu kādu fizisku realitāti, bet viduslaiku filozofiskajā terminoloģijā vārds substance apzīmē maņu orgāniem netveramu pārpasaulīgu būtību. Kā norāda Dž. Stīvensons, pēdējie divi Romas baznīcas pāvesti Jānis Pāvils II un Benedikts XVI ir studējuši gan viduslaiku, gan moderno filozofiju un viņiem termina substance lietošana ir labi saprotama. Tomēr to pašu nevar teikt par vidusmēra Romas baznīcas bīskapu, priesteri, semināra studentu vai vienkāršu draudzes locekli, kas parasti šīs atšķirības neizprot. Tas pats būtu sakāms par vidusmēra luterāni. Tā nu tas ir, ka mūsdienās šie jautājumi parasti ir izprotami gandrīz tikai filozofiski augsti izglītotai akadēmiskai elitei. Tomēr arguments, ka šīs lietas ir grūti saprotamas vidusmēra cilvēkam, neļauj mums likt šiem jautājumiem nogrimt aizmirstībā. Beigu beigās liberālie kritiķi to pašu taču saka arī par baznīcas terminoloģiju, kas tiek lietota Trīsvienības mācībā. Dž. Stīvensons iesaka iepazīties ar transsubstanciācijas mācību un darīt to, studējot Akvīnas Toma ieguldījumu šīs mācības izveidē. Piedāvāju konspektīvi iepazīties ar zviedru teologa Toma Hardta pētījumu šajā sakarībā.

Akvīnas Toms un transsubstanciācijas mācība
Iemesli, kas lika izveidot transsubstanciācijas mācību nav bibliski, bet tie sakņojas antīkajā filozofijā. Platona filozofiskās domas sekotāji uzskatīja, ka materiālā pasaule attiecībā pret neredzamo, ideālo lietu pasauli ir tikai ēnu pasaule. Baznīctēvs Augustīns lika lietā šo filozofisko ideju, lai skaidrotu Kristus klātieni Altāra Sakramenta elementos. Viņš uzskatīja, ka klātesoša Vakarēdienā ir Kristus miesas ideja, kas pastāv gandrīz neatkarīgi no Kristus fiziskās miesas debesīs.
Viduslaiku teoloģijā vārds substance bieži tika lietots līdzīgā nozīmē, kā to lietoja Augustīns. Īpaši Akvīnas Toms un viņa sekotāji izmantoja šo filozofisko jēdzienu, lai apzīmētu lietu neredzamo būtību. Tādējādi Altāra Sakramentā klātesošā Kristus miesa tiek aizstāta ar Kristus miesas substanci. Šādā veidā tika atrisināta cilvēka prātam grūti pieņemamā patiesība, ka Altāra Sakramenta maizē ir klātesoša visa Kristus miesa, turklāt ne tikai katrā mazajā maizes gabaliņā, bet arī pat visniecīgākajā drupatiņā. Ar šo Platona filozofijā balstīto pieņēmumu, cilvēka prātam tika atvieglota Kristus klātienes izpratne, bet cena, kas tika par to maksāta, bija liela. Tika pazaudēta Kristus miesas fiziskā realitāte, kas tika aizvietota ar Viņa miesas substanci. Ko tas nozīmē?
Substance tika uzskatīta par kaut ko tādu, kas neaizņem vietu telpā, piemēram, viena un tā pati gaisa substance ir gan vienā mazā elpas vilcienā, gan visā atmosfērā kopumā. Līdzīgā veidā telpā neierobežotā un neredzamā Kristus miesas substance var atrasties visur. Tādējādi Akvīnas Toma transsubstanciācijas mācība negribot paver durvis ļoti plašām, pat pretrunīgām interpretācijas iespējām. Redzamās maizes neredzamā substance, kas nepastāv telpā, tiek aizstāta ar tikpat neredzamu un vietu telpā neaizņemošu Kristus miesas daļu, kas tiek saukta par substanci. Tā kā runa te ir par garīgām realitātēm, kas atrodas ārpus telpas, tad maizes substances aizstāšana ar Kristus miesas substanci nebūt nenozīmē, ka Kristus miesa ir piesaistīta kādai konkrētai vietai. Pēc tam, kad notikusi transsubstanciācija, maizes ārējās pazīmes tikai norāda uz kādu vietu telpā, kamēr pati vieta netiek skaidri noteikta. Ja pēc transsubstanciācijas Vakarēdiena maizes ārējās īpašības pazustu, tad vairs nebūtu iespējams runāt par Kristus miesas substances klātesamību. Tā pastāvētu visur kur, bet tikai ne pati par sevi noteiktā vietā telpā. Tā pastāvētu kā substance bez telpas nosacījumiem. Ja maize pārstāj pastāvēt, kā to apgalvo Romas baznīcas dogma, tad līdz ar to Kristus miesa Vakarēdienā zaudē vienīgo saistošo elementu ar telpu. Turklāt substances, būdamas idejas, ir pieejamas tikai cilvēka intelektam.
Akvīnas Toms mēģināja rast risinājumu šīm problēmām. Beigu beigās viņš pieņēma, ka Sakraments reāli pastāv vienīgi ideālajā domu pasaulē. Šādā veidā filozofisku spekulāciju rezultātā Kristus miesa ir izkūpējusi kaut kur gaisā. Sakraments vairs nav plīvurs, kas sedz patieso Kristus miesu. Tas sniedz tikai ēnu tēlus, ārpus laika un realitātes klejojošam intelektam. Tādēļ H. Zasse pamatoti uzskatīja Akvīnas Tomu par kalvinisma priekšteci. H. Zasse kādā vēstulē rakstīja T. Hardtam, ka pamatā tās bija Toma idejas, kas Šveices reformatoriem ļāva pilnībā iznīcināt Bībeles mācību par Altāra Sakramentu. Taisnības labad gan jāsaka, ka Akvīnas Toma attieksme pret Vakarēdienu bija daudz vienkāršāka un reālistiskāka, nekā to varētu sagaidīt. Viņš ir sarakstījis brīnišķīgu dziesmu par Vakarēdienu Pange lingua, kur vienkārši bez kādām filozofiskām spekulācijām izdzied Bībeles mācību par Vakarēdienu. Akvīnas Toms arī baudīja Vakarēdienu kā patiesu Kristus miesu un asinis. Tomēr viņa idejas ienesa Romas baznīcas mācībā filozofiskus priekšstatus, kas nopietni apdraud mācību par patieso Kristus klātbūtni Sakramenta maizē un vīnā.

Viduslaiku teoloģiskā alternatīva
Blakus Akvīnas Toma mācībai viduslaiku baznīcā pastāvēja vēl kāda cita teoloģiskā skola, ko sauc par nominālismu jeb Okamismu (pēc Viljama Okama vārda).
Okamisms jeb nominālisms ir daudz kritizēts pat tiktāl, ka ticis nosaukts par Eiropas filozofiskās domas un kultūras vēzi. Arī latviešu teologs Guntis Kalme savā nesen publicētā rakstā “M. Lutera Svētā Vakarēdiena mācības attīstība” nominālisma ietekmi uz Lutera Vakarēdiena izpratni vērtē negatīvi. Te varētu piekrist, ka taisnošanas mācības kontekstā, tā patiešām bija negatīva, bet ne izpratnē par Kristus klātbūtni Vakarēdienā. G. Kalme šo svarīgo faktu atstāj bez ievērības.
Mūsu apskatāmajā jautājumā par Kristus klātbūtni Altāra sakramentā, nominālisti noraidīja Toma ideju par substancēm. Lai gan, pakļaujoties baznīcai, tie formāli pieņēma transsubstanciācijas mācību, tomēr Vakarēdienā klātesošā Kristus miesa tika uzskatīta par patiesu realitāti, kas pastāv pati par sevi. T. Hardta vārdiem sakot: “Patiesībā nominālisms jautājumā par Kristus miesu Sakramentā iestājas nevis par spekulatīvu vai filozofisku, bet gan par konkrētu biblisku pielūgsmi.. Jēzus savā Sakramentā var parādīties kā patiess cilvēks.”
Filozofiskajā substanču jautājumā Luters noteikti pievienojās nominālistu kritiskajai attieksmei pret Akvīnas Toma mācību. Te nevajadzētu domāt, ka Lutera prāts atradās kādas jaunas filozofiskās mācības gūstā. Viņš kopā ar Okama sekotājiem vienkārši noraidīja seno mācību par realitāti kā patiesās garīgās realitātes jeb ideālu ēnu. Tas ļāva Luteram apliecināt, ka Vakarēdienā klātesošā Kristus patiesā miesa ir tikpat liela, plata, bieza un gara kā tā, kas atradās pie Krusta. “No piedauzības, ko Kristus patiesā klātbūtne rada cilvēka prātam, nekad nedrīkst atbrīvoties, pārvēršot Kristus miesu un asinis par kaut ko citu nekā patiesu Kristus miesu un asinīm. Valodniecisko izteiksmes līdzekļu sabotāža nedrīkst tik lietota, lai glābtu mūs no grūtībām, ko rada bibliskais izteiksmes veids. Tādējādi neapgāžams fakts ir tas, ka Jēzus paaugstināšana neatņem Viņa cilvēka dabu. Pār šo pasauli valda Dievs ar cilvēka seju: pašā esamības vidū valda cilvēks ar miesu un locekļiem, kas ir līdzīgi mūsējiem. Šis Dievs–Cilvēks rada brīnumu, kas ļauj vienkāršajiem Sakramenta elementiem ietvert Viņa miesu un asinis.” Tā Lutera mācību raksturo T. Hardts.


Luterāņu mācība par sakramentālo vienību
Mūsdienu Katoļu enciklopēdijas autori, runājot par transsubstanciācijas mācību nemin ne Akvīnas Tomu, ne Viljamu Okamu, bet mēģina pamatot transsubstanciācijas mācību ar Sakramenta iedibināšanas vārdiem un citu seno rietumu baznīcas tēvu mācību. Tiek apgalvots, ka Jēzus vārdi: “Tā ir mana miesa,” nepārprotami liecinot, ka maizes vairs nav, bet palikusi tikai Kristus miesa, kas tiek sniegta mācekļiem. Ja maize vēl būtu palikusi maize, tad, pēc Romas teologu domām, Kristum būtu bijis jāsaka – šī maize satur manu miesu vai kaut ko tamlīdzīgu. Lutera mācība Katoļu enciklopēdijā tiek nosaukta par konsubstanciācijas mācību, kas atvasināta no senās mācības par Kristus divām dabām, un nosodīta Tridentas koncilā, kā nepiemērojama mācībai par Svēto Vakarēdienu.
Lai gan Romas teologu skaidrojums izklausās ticams, tas nav bībelisks, bet izriet no Aristoteļa loģikas, ka apstiprinošā spriedumā subjektam un apgalvojumam jābūt identiskiem. Pieņemot šādu loģiku, Kristus vārdi skanētu tā – “Mana miesa ir mana miesa”. Lai izvairītos no šādas tautoloģijas, Akvīnas Toms liek lietā visu savu valodniecisko veiklību, sacīdams, ka Kristus norādāmo vietniekvārdu “tā” nav attiecinājis ne uz savu miesu, nedz maizi, bet gan uz sakramenta substanci. Citi viduslaiku teologi ir mēģinājuši sacīt, ka vārds “tā” attiecas gan uz Kristus miesu, gan maizi, vai arī, ka vārds “tā” apzīmē Kristus miesu un ietver blakus nozīmi – maize. Tomēr, runājot par sakramentu šādi valodnieciski triki nav nepieciešami. Ikdienas valodā mēs, piemēram, dodot kādam maku ar simts latiem, mēdzam sacīt – ņem, tie ir simts lati. Tas nenozīmē, ka maks ir pārvērties simts latos. Līdzīgā veidā Svētajos Rakstos Kristus dveš uz saviem mācekļiem un saka: “Ņemiet Svēto Garu” (Jņ. 20:22). Kā norāda M. Hemnics, tas taču nenozīmē, ka Kristus elpa ir transsubstanciējusies par Svēto Garu, bet gan to, ka līdz ar savu elpu Kristus dod Svēto garu. Tā arī Lūka saka, ka Kristus ņēmis biķeri un devis to mācekļiem, sacīdams: “Šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs.” (Lk. 22:20) Savukārt Pāvils jautā: “Svētības biķeris, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm?” (1.Kor. 10:16) No šiem vārdiem ir skaidrs, ka Lūka un apustulis ar norādāmo vietniekvārdu runā par vīnu. To pašu viņi saka arī par maizi. Šādu pat izteiksmes veidu Pāvils lieto arī pēc konsekrācijas: “Maize, kuru laužam”, un “mēs visi esam šīs vienas maizes dalībnieki.” (1.Kor.10:16–17). “Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat.” (1.Kor. 11:26) “Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera.” (1.Kor. 11:28). “Tā kā mums ir šādi Rakstu paskaidrojumi, tad kādēļ mēs neturamies pie vienkāršās patiesības? Kādēļ mums vajadzētu to sarežģīt ar viltīgajiem argumentiem par transsubstanciāciju?” – jautā M. Hemnics.
Lai aizstāvētu Kristus patiesās miesas un asiņu klātbūtni Altāra Sakramentā, Luters un luterāņu ticības apliecības noraidīja Romas baznīcas filozofiskās spekulācijas, arvien  runājot par īpašu sakramentālu Kristus miesas un asiņu vienību ar maizi un vīnu. “Šī vienība nav nedz personas vienība, kāda ir Kristus divu dabu vienība, nedz mistiska, kāda pastāv starp Kristu un ticīgajiem, bet sakramentāla.” Tā savā darbā Kristīgā dogmatika raksta Džons T. Millers. Mācība par sakramentālo vienību ir bibliska. Tā izriet no Pāvila vārdiem 1. Kor. 10 un 11, kur par Altāra sakramenta maizi un vīnu apustulis runā kā par kristieša savienošanos ar Kristus miesu un asinīm un brīdina, ka tas, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm. Gan Luters, gan M. Hemnics, gan citi luterāņu teologi atzina, ka Sakramentā notiek pārvēršanās, kur Kristus miesa un asinis tiek tik cieši saistītas ar maizi un vīnu, ka kļūst par vienu lietu. Kristus vārds “tā” tādējādi attiecas uz maizi un vīnu, bet ne uz parastu maizi vai vīnu, bet gan uz “maizi–miesu” un “vīnu–asinīm”. Maize un vīns kopā ar Kristus miesu un asinīm tādējādi ir kļuvuši par vienu sakramentālu lietu.
Kalvinistu teologi šo mācību nosauca par konsubstanciācijas mācību, izsmejot Luteru, ka viņš to patapinājis no Nīkajas ticības apliecības, kur par Kristu tiek sacīts, ka Viņš ir vienāds būtībā ar Tēvu. T. Hardts ir pierādījis, ka pirmais šo terminu izgudrojis Oikolampadijs 1520. gadu beigās un diemžēl to lietojis arī Melanhtons. Romas katoļu teologi nekavējās piedēvēt šo mācību Luteram un nosodīt to Tridentas koncilā. Taisnības labad gan jāsaka, ka, lai gan vārds konsubstanciācija netika lietots, tomēr pati šī mācība par divām blakus pastāvošām substancēm Altāra Sakramentā viduslaikos bija plaši izplatīta rietumu baznīcā.
Kaut gan Luters ir lietojis kristoloģiskus terminus, lai apoloģētiskos nolūkos raksturotu sakramentālo vienību, tomēr nedz viņš, nedz ortodoksi luterāņi nav lietojuši terminu konsubstanciācija. Luterāņu baznīca to arī nekad nav atzinusi par savu mācību. H. Zasse norāda, ka konsubstanciācijas mācību diezgan plaši izmantojuši viduslaiku teologi, daudz lielākā mērā nekā transsubstanciācijas mācību, turpretī Luters un ortodoksie luterāņi nevēlējās vispār šajā sakarībā lietot nebiblisko, bet filozofisko terminu substance. Viens no Konkordijas formulas līdzautoriem N. Zelnekers skaļi protestēja pret mēģinājumiem piedēvēt luterāņiem konsubstanciācijas mācību. Lutera mācība nebija mācība par divām kopīgi pastāvošām substancēm. Luters nemitējās mācīt, ka svētīta maize ir – Kristus miesa, svētīts biķeris ir – Kristus asinis. Šo vienību viņš nosauca par sakramentālu vienību, bet strikti noraidīja jebkurus mēģinājumus to izskaidrot ar filozofisku metožu palīdzību. Sakramentālā vienība ir cilvēka prātam neaizsniedzams brīnums, kas nav izskaidrojams, bet ticams, pamatojoties Kristus vārdos. Mārtiņš Luters saka: “Mums nav pavēlēts izdibināt, kā var notikt tas, ka maize kļūst par Kristus miesu un ir Kristus miesa, bet Dieva vārds ir tur, lai mums to sacītu. Pie tā mēs paliekam, un tam mēs ticam.” Ar šiem Lutera vārdiem beigsim savas pārdomas cerībā, ka mūsu ticība ir stiprināta, atziņa celta un ziņkārīgajam cilvēka prātam ierādīta sava vieta.
Ilārs Plūme

Leave a Reply