Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

JĀNIS PORUKS

Jānis Poruks (1871-1911)

1906. gads. “Tuvojās pavasaris. Nu jau biju iemācījusies naudu pelnīt. Pēc ilgas meklēšanas un braukāšanas uz Pēterpili un atpakaļ pēdīgi dabūju atļauju atvērt Cēsu stacijā grāmatu galdu, uzcēlu tur pirmo kiosku Cēsīs, kur simtiem pārdevu “Kapeiku” avīzītes un citas sīkas lietiņas. Tad atvēru grāmatu, drīzāk gan rakstāmlietu un pastkaršu veikalu Cēsīs, jo grāmatu tur bija maz. Poruks rakstīja man īsas vēstulītes un gribēja braukt uz māju. Aizbraucu viņu apmeklēt. Viņš bija stipri atspirdzis, staigāja pa slimnīcas dārzu. .. Atstāju vēl kādu laiku Poruku slimnīcā, tad pārvedu uz Lāčiem. Bet nu vairs nevarēju visu savu laiku veltīt viņam vien, jo man bija jāgādā par viņu un sevi, tomēr viņš viens nemaz negribēja būt. Pieņēmu kopēju. Viņam tādas gan nemaz nevajadzēja, un viņš to otrā dienā aizdzina projām, bet ko citu es varēju iesākt, tikai to labāko viņam gribēdama? Poruks nu pats sāka sev gatavot ēdienu, jo viņš bija ieņēmies galvā savādu domu un baidījās no noindēšanas. Māte atstāja viņam pieliekamajā gaļas gabalu, tāpat šķiņķi uz īpaša dēlīša, tāpat tur it kā nejauši atradās arī nomizoti kartupeļi, tīra panna uz plīts, ar vārdu sakot, lai viņam viss būtu pa rokai un nebūtu jāprasa nekas.”
Ernestīne Poruka dzīvoja ar rudeni Cēsīs – tur, “kur bija agrākā nodegusī Liepiņa spiestuve. Mans svainis Bērzons bija to atpircis, un tur es iekārtoju arī savu grāmatu veikalu. Tā kā viņu veikalvedis bija vācietis (Jack’s), tad es arī pieņēmu visus iespieddarbu pasūtinājumus: vizītkartes, afišas utt. Veikalvedis neprata ne latviski, ne krieviski, bet publika runāja vairāk tikai latviski vai krieviski.”
Cēsu soda ekspedīcijas vīri ieradušies veikalā. Pasūtījuši gumijas spiedogu, gājuši zvanīt, jo spiestuvē bijis telefons, kas Cēsīs vēl bijis liels retums.
Poruks bijis ļoti greizsirdīgs, padzinis visus drukātavas mācekļus zēnus, ļāvis mācīt tikai meitenes. Nedrīkstējusi ne ar vienu vīrieti sarunāties, arī veikalā neļāvis runāt ar virsniekiem u.c. pircējiem. Dzinis prom veikala apmeklētājus.
“Mans svainis pārdeva spiestuvi, un tāpēc es ar savu grāmatu veikalu nevarēju tur vairs palikt. Es iekārtojos jaunās telpās tanī namā, kur tagad atrodas pilsētas aptieka; šai pilsētas valdes namā es ierīkoju jaunu un skaistu veikalu. Turpat mums bija arī patīkams dzīvoklītis ar lielu pagalmu, kur es sadēstīju košuma krūmus, puķes, liku ierīkot arī šūpuļsolu, lai mūsu meitiņa varētu būt arvienu svaigā gaisā, pie kam caur logu varēja viņu labi uzraudzīt.” Mājā bijušas divas kalpotājas – viena bērna aukle, otra – saimniecībai.
“Uz pavasara pusi viņš bija atlabojies, un es pārvedu viņu mājās. Bet greizsirdība nebija mitējusies. Veikalā viņš cieta nu vairs tikai mazus bērnus, kas pirka par dažām kapeikām bildītes. Poruks reiz izmeta ārā pat vienu paresnu dāmu, kas viņam ienākot uzgrieza muguru. Poruks bargi uzkliedza viņai, lai nedomājot viņu kairināt, tas esot veltīgi, lai taisoties ārā. Par vīriešiem jau nebija ko runāt, tiem vienkārši nebija brīv veikalā nākt.
Bet veikalā daudzreiz cik tās naudas ienāca, to vienkārši Poruks sabēra sev kabatā. Viņš iedzēra pa glāzei alus un pīpēja cigārus, kaut gan ārsti kā vienu, tā otru bija nolieguši.”
Pārdevēja Cēsu stacijā pie grāmatu galda bijusi Poruka māsa Anna. Šeit – ieskats par vienu vasaru, kad viņa dzīvojusi pie Porukiem.
“Kādu rītu domīga stāvēju veikalā pie tukšās kases. Vekselis bija jāmaksā un daudz citu izdevumu, bet kur ņemt naudu? Prasīt radiem, mātei ļoti negribējās, vienmēr lūkoju pati iztikt. Te pēkšņi atvērās durvis un ienāca Birkhāna kundze. Viņa atveda man krietnu summu naudas. Mīļā, labā Birkhāna kundze! Nekad neesmu savā mūžā tā priecājusies par naudu kā toreiz. Nu bija atkal kādu laiku visām raizēm gals. Cik daudz būtu toreiz Porukam palīdzēts, ja kāds būtu sniedzis viņam kaut mazu pastāvīgu pabalstu! Bet neviens jau par to nedomāja. Man nebūtu bijis jāplēšas ar stundām, ar veikalu, kur neviens nedrīkstēja iekšā nākt, es varētu savu laiku ziedot Porukam. Bet tagad mēs nevarējām pat pasēdēt pie Niniera ezera, kur es, kad laiks bija jauks, allaž vedu Poruku peldēties, jo ūdens viņu ļoti nomierināja. Pastāvīgi man bija jāsteidzas uz māju, kur gaidīja neatliekami darbi, bet Poruks viens negribēja ezermalā palikt. Man bija jāpelna nauda un jādomā par dzīvi.”
1909. vai 1910. gada ziemā meitiņa saslimusi ar garo klepu, ārsts ieteicis mainīt dzīves vietu. “Pārdevu veikalu uz nomaksu, atstāju savu patīkamo dzīvokli, tāpat labi tikko iekopto dārzu un pārcēlos uz Siguldu, Krasovska mājā pie stacijas. Arī Siguldā man bija grāmatu galds, ko vēlāk atdevu Poruka māsai Annai. Siguldā dzīvoju tikai mūsu meitiņas kopšanai un ārstēšanai.”

Leave a Reply