Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

BĪSKAPU KONSEKRĀCIJA


2007. gada 13. oktobrī Rīgas Domā notika vēsturisks dievkalpojums, kurā pēc LELB 23. Sinodes lēmuma konsekrēja divus jaunus LELB bīskapus – Eināru Alpi, kas tagad ir Daugavpils diecēzes bīskaps, un Pāvilu Brūveri, kas kļuva par Liepājas diecēzes bīskapu.
Dievkalpojumu vadīja Rīgas arhibīskaps Jānis Vanags, un konsekrācijā piedalījās vēl 8 bīskapi, kas pārstāvēja dažādas LELB partnerbaznīcas, tai skaitā arī baznīcas no Anglijas un Misūri sinodes (ASV), baznīcas, kuras nesastāv Pasaules Luterāņu Federācijas kopībā.
Bīskapu konsekrācija tika veikta liturģiski bagātā dievkalpojumā, kurā netrūka ne skaistas mūzikas, ne krāšņu tērpu. Centrālais šā dievkalpojuma notikums bija brīdis, kad jaunie bīskapi deva solījumus, bet arhibīskaps Jānis Vanags, sekojot pārējiem arhibīskapiem un bīskapiem, “ar roku uzlikšanu nodeva apustulisko pēctecību”.
Arhibīskaps svaidīja jaunos bīskapus ar hrizmu jeb eļļu, kā arī pasniedza tiem amata zīmes – Svētos Rakstus, krustu, gredzenu, mitru un zizli. Daudz kas no redzētā atgādināja Romas katoļu un anglikānisma augsti liturģiskās formas, kas luterāņu baznīcai līdz šim nav bijušas raksturīgas.
Ārējais krāšņums patiešām atstāja spēcīgu iespaidu. Cenšoties skaidrot to pozitīvā veidā, jāatzīst – mūsu luteriskā brīvība patiešām neaizliedz mums paust savu ticību izsmalcinātās un krāšņās formās. Svarīgākais ir tas, lai Dieva vārdam un Evaņģēlija patiesībai būtu galvenā teikšana neatkarīgi no ārējām formām un lai ārējais spožums neaizmiglotu cilvēkiem skatu uz lietu patieso būtību.

Kāda ir lietas būtība?
Kā vērtēt šo krāšņo notikumu teoloģiskā ziņā? Konsekrācijas dievkalpojums savā ziņā ir vainagojums kādai apzinātai virzībai, kuru LELB vadība pēdējos gados ir mērķtiecīgi veikusi. Šis dievkalpojums nosvinēja un apzīmogoja baznīcā veiktās izmaiņas, kas tagad guvušas likuma spēku.
Jau iepriekš rakstījām, ka pēc 23. Sinodes pieņemtās Satversmes LELB ir kļuvusi par izteikti hierarhisku baznīcu, kurā baznīcas pārvalde ir pilnībā koncentrēta bīskapu kolēģijas rokās, kurai piešķirtas lemšanas tiesības visās būtiskākajās baznīcas dzīves jomās.
Cik man zināms, neviena cita luteriskā baznīca pasaulē nespēj šai ziņā sacensties ar LELB. Neviena cita luterāņu baznīca nav cēlusi savus bīskapus tik augstu pāri pār ticīgo tautu, kā to ir izdarījusi LELB savā jaunajā Satversmē.
Pat Zviedrijas baznīca, kura lepojas ar bīskapiem un apustulisko pēctecību, ir piešķīrusi saviem bīskapiem vienīgi nosacītu varu, jo sinodei pieder galīgā lemšana. Savukārt LELB ir gājusi soli tālāk un saviem bīskapiem piešķīrusi tādu pašu varu, kāda ir Romas katoļu un Austrumu pareizticīgās baznīcas hierarhijai.
To ir grūti saprast, kāpēc LELB bija nepieciešams no “plašas” pārvaldes, kurā galējās lēmējtiesības piederēja sinodei jeb kopsapulcei, pāriet uz “šauru” pārvaldi, kur bīskapu kolēģija trīs cilvēku sastāvā izlemj par visu un visiem?
Šim solim es saredzu divus ticamus skaidrojumus. Pirmais – ka baznīcai ir nepieciešama “stingrā roka” ar lielām pilnvarām, jo mācītāji un laji ir tik nevaldāmi un nekontrolējami, ka vajadzīga stingra pārraudzība, kas ātri un efektīvi spēj nokārtot lietas.
Otrais izskaidrojums – ka mācītāji un laji tiek uzskatīti par tik nezinīgiem un neuzticamiem, ka labāk tos atstāt bez tiesībām izlemt svarīgākos baznīcas dzīves jautājumus. Turpretī bīskapiem tiek piedēvēts garīgs pārākums vai “nemaldība” (līdzīgi kā Romas pāvestam), ka viņi jau savos lēmumos nekļūdīsies…
Patiešām ir grūti izskaidrot un attaisnot tik būtiskas strukturālas izmaiņas luterāņu baznīcā. Turklāt izmaiņas ir veiktas bez jebkāda teoloģiska, bibliska pamatojuma, pat īsti nepaskaidrojot, ko nozīmē “bīskaps” luterāņu baznīcā.

Padarīt baznīcu redzamu
Vienīgais arguments, ar ko tiek pamatots bīskapa lomas pieaugums, ir vēlme labāk pārstāvēt jeb reprezentēt baznīcu pasaulē, lai darītu ticību “ieraugāmu” un “saskatāmu.” Tieši šis arguments izskanēja arī arhibīskapa J. Vanaga sprediķī konsekrācijas dievkalpojumā:
“Bez liecinieka nav liecības, bet liecība nav tikai ar muti, tā ir dzīve un priestera jeb mācītāja, bet īpaši – bīskapa uzdevums, ja viņš ir baznīcas liecinieks un priekšstāvis pasaules priekšā ar savu personu darīt Kristu ieraugāmu”.
“Ar savu personu darīt Kristu ieraugāmu” – tas ir gluži nedzirdēts akcents luterāņu teoloģijā. Baznīcas redzamība – vienota institūcija un hierarhisks bīskapa amats – īstenībā ir vadmotīvs Romas katoļu izpratnei par baznīcu. Doma tātad ir šāda. Baznīcas redzamā vienotība parādās bīskapa amatā, caur kuru Dieva valstība kļūst sajūtama un ieraugāma pasaulei un sabiedrībai.
Citiem vārdiem – spriežot pēc J. Vanaga teiktā, baznīca šai pasaulē ir meklējama ne tikai pie skaidriem Dieva vārdiem un sakramentiem (Augsburgas tic. apl. 7. art.), bet arī “ieraugāma” zināmās amatpersonās un hierarhiskās struktūrās.
Te ir skaidri jūtama Romas katoļu teoloģijas ietekme un atkāpšanās no luteriskās teoloģijas, kas māca, ka Kristus baznīca un līdz ar to Debesu valstība nav piesaistīta konkrētiem cilvēkiem vai amatiem, bet tikai Evaņģēlijam un sakramentiem.
Vēl skaidrāk šī ietekme atklājās sprediķa turpinājumā, kur arhibīskaps Vanags, sprediķojot par Mateja evaņģēlija 16:13–19, māca šo Bībeles tekstu pavisam atšķirīgi no tā, kā tas darīts luteriskajās ticības apliecībās:
“Bet ievērosim vēl kādu lietu: “Uz klints Es celšu Savu baznīcu,” saka Kristus. Šos vārdus Viņš runā nevis kādai teorijai, ticībai un doktrīnai vai apliecībai. Šos vārdus Kristus saka Pēterim, cilvēkam (NB! – red.) – Kristus aicināja cilvēkus par saviem lieciniekiem.” Tā J. Vanags norāda uz apustuļa Pētera cilvēcisko, ārējo autoritāti.

Uz kuras klints?
Vienkārši salīdzināsim J. Vanaga teikto ar citātu no ticības apliecībām, kur šī Bībeles vieta ir skaidrota pavisam pretēji:
“Šajos vārdos Pēteris parādās kā visu apustuļu pārstāvis, un tie nedod Pēterim nekādu priekšroku, pārākumu vai valdīšanu. Lai gan patiešām ir teikts, ka “uz šīs klints Es gribu celt Savu draudzi”, tomēr patiesībā baznīca nav celta uz cilvēka varas, bet uz kalpošanas amata sniegtās ticības apliecības, ko deva Pēteris, pasludinādams, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls. Tāpēc Kristus uzrunā Pēteri kā mācītāju, sacīdams: “..uz šīs klints (tas ir, uz šīs kalpošanas) ..” Turklāt Jaunās Derības kalpošana nav saistīta ar kādu vietu vai personu, bet ir izplatīta pa visu pasauli, un tā ir tur, kur Dievs dod savas dāvanas, apustuļus, praviešus, mācītājus un skolotājus. Šā kalpojuma derīgums nav atkarīgs no kādas cilvēciskas autoritātes, bet gan no Kristus vārda. Un šādā veidā, nevis attiecinot uz Pētera personu, daudzi svētie tēvi tādi kā Origens, Augustīns, Hilārijs un Beda skaidro šo izteikumu (“uz šīs klints”). Tā saka arī Hrizostoms: “Uz šīs klints, nevis uz Pētera. Ne jau uz cilvēka, bet uz Pētera ticības Viņš ir uzcēlis Savu baznīcu. Kāda tad bijusi šī ticība? Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Un Hilārijs: “Tēvs atklāja Pēterim, lai viņš sacītu: Tu esi dzīvā Dieva Dēls. Tātad uz šīs apliecības klints stāv baznīcas celtne; šī ticība ir baznīcas pamats.” (Vienprātības grāmata, 325.lpp.)
Kad arhibīskaps J. Vanags bīskapu konsekrācijas dievkalpojumā runāja par baznīcas cilvēcisko pusi – nosaucot Pēteri par klinti, uz kuras celta baznīca –, tad viņš “mērķē” uz bīskapu dievišķo varu un amatu, it kā Dievs būtu devis baznīcas hierarhiju. Taču no Bībeles viedokļa tam nav nekāda pamatojuma, un tas ir “baltiem diegiem šūts.”

Apustuliskā sukcesija
Pēc dievkalpojuma jaunais bīskaps Pāvils Brūveris pateicās par apustulisko sukcesiju jeb pēctecību, ko no bīskapiem saņēmis ar roku uzlikšanu. Svētdienas Rītā (š.g. 38.nr.) ir sacīts, ka “roku uzlikšana” ir baznīcas miesīgās kopības apliecinājums: “Baznīca ir paša Kristus dibināta, un Kristus to ir dibinājis ne tikai kā garīgu, bet arī miesīgu kopību. Tāpēc Baznīcas amati tālāk tiek nodoti ar miesīgu darbību – roku uzlikšanu.”
Ko nozīmē šī miesīgā darbība? Kādā veidā ar to tiek nodots amats? Tas netiek paskaidrots. Tas viss paliek mītu un mistēriju līmenī. Ja pieņem Romas katoļu skaidrojumu, tad ordinācijai apustuliskajā sukcesijā ir tikai viena nozīme: ar to tiek piešķirta priesteriskā vara upurēt misas upuri un pasludināt absolūciju. Taču no luteriskās teoloģijas viedokļa šāda priesteru kārta ir absurds.
Romas interpretācijā bīskapu hierarhiskā pēctecība tiek uzskatīta par redzamu patiesās baznīcas garantu. Bet luterāņi šādu “miesīgu” pēctecību nekad nav atzinuši, jo vienīgi Evaņģēlijam un sakramentiem piemīt spēks nodrošināt pēctecību:
“Mums nav jādomā par baznīcu, it kā tā būtu pasaulīga valstība, un mums tā nav jānovērtē pēc bīskapu pēctecības vai pontifu kārtas un vietas. Bet mums ir jātic, ka baznīca ir atrodama starp tiem, kuri saglabā patieso Evaņģēlija mācību.” (F. Melanhtons. Baznīca un Dieva vārda autoritāte, 1539.)
Tāpēc nesaprotama ir apustuliskās pēctecības cildināšana luterāņu baznīcā. Šādai luterāņu bīskapu pēctecībai nav nekādas jēgas ne no Romas katoļu viedokļa (kas luterāņu pēctecību neatzīst), nedz arī no luterāņu viedokļa. Tas ir “ziepju burbulis” ar tukšu vidu, kas viegli plīst.
Spilgts piemērs tam ir Zviedrijas baznīcas apustuliskā sukcesija. Tieši zviedri taču ieveda Latvijas baznīcu bīskapu apustuliskās pēctecības tradīcijā, kad arhibīskaps N. Sēderblūms konsekrēja LELB pirmo bīskapu Kārli Irbi.
Kas ir noticis ar Zviedrijas baznīcas apustulisko sukcesiju? Kāpēc starp visiem svešzemju bīskapiem šai konsekrācijā nepiedalījās tradicionāli tik draudzīgie zviedru bīskapi? Vai ne tāpēc, ka šie bīskapi ir jau ļoti tālu atkrituši no apustuliskās mācības? Un vai tas nav pierādījums tam, ka “miesīgā” pēctecība viņiem nav palīdzējusi nosargāt “garīgo” jeb Evaņģēlija pēctecību?

Kā sakārtot baznīcu?
Tāpēc jāšaubās, vai baznīcas ārējās un miesīgās puses stiprināšana ir tas, kas baznīcai vajadzīgs. Saprotams, ka LELB pēc grūtiem vēsturisku pārmaiņu laikiem vēlas sakārtot un nostiprināt savu organizāciju. Šī baznīca – tāpat kā latviešu tauta – patiešām nav piedzīvojusi ilgstošus miera laikus bez politiskiem un sociāliem satricinājumiem.
Un tas ir tikai loģiski, ka tagad tiek vaicāts pēc reformām. Kā panākt līdzsvaru un stabilitāti baznīcā? Kā panākt ticības vienotību un harmoniju? Ar kādiem līdzekļiem to sasniegt? Ar kādām reformām?
Diemžēl LELB savas baznīcas dzīves sakārtošanā ir vairāk domājusi par ārējo, institucionālo struktūru. Cerība tiek likta uz ārējām reformām. Un striktas hierarhijas ieviešana liecina par ideju, ka visām reformām jānotiek “no augšas”.
Apustuliskā sukcesiju un negrozāmā hierarhiskā sistēma nav tikai cilvēcisks baznīcas izkārtojums, bet gan – tā ir paļāvība uz iedarbīgiem pasaulīgiem līdzekļiem, kas ļauj ar likumu un noteikumu palīdzību pārvadīt lielu organizāciju. Diemžēl LELB šai ziņā daudz vairāk ir smēlusies no Romas katoļu baznīcas, nevis luteriskās reformācijas mantojuma.
Bet LELB vajadzētu atgriezties pie savām luteriskajām saknēm. Tradicionāli luteriskā baznīca, apzinoties visu cilvēcisko organizāciju nepilnību un grēcīgumu, arvien ir vairījusies paļauties uz pasaulīgiem līdzekļiem savas baznīcas pārvaldē.
Īstas baznīcas reformas pamatā vienmēr ir Evaņģēlija un teoloģijas atjaunotne. Tā ir atjaunotne “no apakšas”, kur cilvēki ar skaidru Evaņģēlija sludināšanu atdzimst Dieva valstībai, stiprinās Dieva vārdā, “top uzcelti par garīgu namu un svētu priesteru saimi” (1. Pēt. 2:5).
Tikai tādas reformas ir īstas un patiesas, kas ir Dieva vārda radītas un izraisītas. Paļaušanās uz ārēju kārtību un pasaulīgiem varas līdzekļiem maz ko līdz. Vienīgi paļāvībā un paklausībā Dieva vārdam ir iespējams sakārtot baznīcas dzīvi pēc Dieva prāta.

Uģis Sildegs

Leave a Reply