Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

MUZEJNAKTS BIBLIOTĒKĀ

Bibliotēkas darbiniece Štrauha Zuitiņa, 1940. Foto: LNB arhīvs.

Šogad muzejnaktī, 19. maijā (2007), apmeklētājiem pirmoreiz bija atvērtas arī Nacionālās bibliotēkas durvis. Ikvienam interesentam bija iespēja pabūt vienā no bibliotēkas ēkām – Jēkaba ielā 6/8, kur izvietotajās Periodikas, Letonikas, Karšu, Reto grāmatu un rokrakstu nodaļās ir koncentrēta ievērojama daļa no bibliotēkā glabātā nacionālās kultūras mantojuma.
Lasītavas šajā naktī pārvērtās par izstāžu un dažādu aktivitāšu vietām, kas ienākušajiem ļāva apjaust (ar ko šādā reizē arī pietiek) ne tikai bibliotēkas krājumu bagātības, bet pašiem darboties.
Apmeklētāju plūsmas organizēšanai labs atspaids izrādījās pagalmiņš, kur varēja kādu mirkli atpūsties, patērzēt un apēst kādu medus maizes kumosiņu, pirms ļauties tālākajiem muzejnakts vilinājumiem.
“Bibliotekārie” piedāvājumi bija dažādi, un lielais vairums viesu pacentās pabūt visur. Periodikas nodaļā speciāli sarūpētā izstādē par dažādu nozaru pirmajiem preses izdevumiem visus sagaidīja latviešu preses karaliene Benjamiņa kundze un viņas palīdzes, kas, aicinot uzrakstīt pa ziņai vai uzzīmēt pa bildītei topošajai avīzei, apmeklētājus iesaistīja arī autoru lokā. Šie rakstīja (lielāloties atsauksmes par notiekošo) un zīmēja arī – kā lielie, tā mazie. Kādas dienas vēlāk uz bibliotēkas darbinieku rakstāmgaldiem parādījās “Visjaunākās Ziņas”, kur tas viss bija apkopots un tiražēts.
Turpat līdzās ap savu izstādi darbojās Karšu nodaļas darbinieki. Stāvu augstāk Letonikas nodaļā ziņkārīgākie varēja pakāpties pa šaurām kāpnītēm, lai palūkotos, kas ir grāmatu “augstākajos plauktos” – tur pie griestiem. Nelielā stendā bija izlikti arī Letonikas krājuma īpašie grāmatu eksemplāri, pārsvarā ar retiem ekslibriem. Te varēja ielūkoties arī bibliotekāru “gudrības avotos” – lielās un mazās kartotēku kastītēs, no koka un kartona, bibliotēkas sietuvē darinātās. Līdz ar informāciju tehnoloģiju nomaiņu vēl ļoti nesenā pagātnē lietots ikdienas darba aprīkojums (tintes un tušas pudeles, spalvaskāti, tās pašas rakstāmmašīnas, skaitāmie kauliņi), kas vēl šur tur kādā pieputējušā skapī “aizķēries”, patiesībā jau ir muzejā glabājama manta.


Retumnieki apmeklētājiem rādīja ne tikai abas pastāvīgās ekspozīcijas “Latviešu grāmatniecības vēsture” un “Cimelia” (dažādi unikāli iespieddarbi, rokraksti un citi krājuma materiāli), bet arī muzejnaktij veltītu izstādi “Cimelia 2”. Bibliotēka kā muzejs, kuru veido Latvijas Nacionālās bibliotēkas vēsture un muzejiskas vērtības mūsu krājumā – tā varētu formulēt šīs nelielās izstādes konceptuālo ievirzi. Pagājušā gadsimta 20.– 40. gadu darbinieku portreti, tā laika bibliotēkas interjera attēli un priekšmeti ir liecības stāstam par bibliotēkas cilvēkiem. Jelgavas grāmatiespiedēju Stefenhāgenu ģimenes relikvijas, veci herbāriji, vilnas un auduma krāsošanas paraugu burtnīcas, senas literāro pierakstu klades u.c., pirmām kārtām vizuāli efektīgi materiāli ir neliela daļa no kultūras vērtībām, kas bijušas dažādu paaudžu bibliotekāru rūpju lokā.
Svētku noskaņa bija arī ikvienam bibliotēkas darbiniekam, kas muzejnaktī uzņēma daudzos viesus. Citkārt mazrunīgos un sevī noslēgtos grāmatu kalpus tonakt bija pārņēmusi patiesa vēlme stāstīt par to, kā viņiem te iet, un rādīt, kas viņiem tur ir. Un man pat liekas, ka tie apmeklētāju simti, vismaz daļa, noticēja arī stāstiem par milzīgajām bagātībām, kas glabājas šajā namā.
Steigā tika printēti papildmetieni “vienas nakts lasītāju kartēm”, kuru koptirāža sasniedza 845 eksemplārus, jo apmeklētāju bija daudz vairāk, nekā bija gaidīts. Visiem gribētājiem šo īslaicīgas lietošanas dokumentu vienalga nav pieticis. Ir saskaitīts, ka kopumā bibliotēkā iegriezies vairāk nekā tūkstotis cilvēku, savi pieci procenti no tiem, kas tonakt Rīgas ielās bija atsaukušies uz dažādo “atmiņas institūciju” vilinājumiem. Liela daļa no atnācējiem bija jaunieši.
Nu jau vairākus gadus ilgā šī pasākuma vēsture liecina, ka muzejnakts, līdzīgi kādas tās ir dažādās citās Eiropas valstīs, arī pie mums ne tikai galvaspilsētā, bet visā Latvijā, izvēršas par saturīgu un līksmu kultūras tradīciju, kas aizrauj visus tur iesaistītos.

Natālija Kalniņa

Leave a Reply