Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

BĀBELES TORNIS

Pirmās Mozus grāmatas komentārs (Fragments)

I

Šajā nodaļā nav skaidri norādīts, kāds bijis torņa cēlēju grēks. Tādēļ ir izteiktas dažādas domas un spriedumi par abām lietām, proti, par torni jeb celtni, kas tika celta, kā arī par šī torņa cēlēju grēku. Jo drošāk katrs skaidrotājs ir juties, jo brīvāk un nekaunīgāk viņš izteicis savus uzskatus par šiem jautājumiem. Arī vienkāršie ļaudis ir sākuši sacerēt pasakas par šīm lietām. Viņi saka: tornis esot bijis deviņas jūdzes augsts, – bet, kad valodas tikušas sajauktas un trešdaļa torņa stiprā vēja un negaisa dēļ nogruvusi, tad arī atlikusī daļa esot iegrimusi zemē, un tagad palikusi ne vairāk kā trešā daļa no toreizējās celtnes. Sākotnēji tornis esot bijis tik augsts, ka, atrodoties pašā augšā, esot varēts dzirdēt eņģeļu dziedāšanu.
Taču šādus ģeķīgus nostāstus un pasakas mēs neaplūkosim; ir vērts pārdomāt ko citu, proti, kāds ir bijis torņa cēlēju grēks, – no Mozus vārdiem mēs to nevaram tieši un skaidri saprast.
Lira uzskata, ka Hama pēcnācēji šo torni sākuši celt, lai tad, ja Dievs vēlreiz gribētu sodīt pasauli ar grēku plūdiem, tiem būtu vieta, kur paglābties. Es tam neticu – skaidrā un nepārprotamā apsolījuma dēļ, ko bija dzirdējis arī Hams, proti, ka nekad vairs visa pasaule neies bojā grēku plūdos. Turklāt Hams labi zināja, ka plūdu laikā ūdeņi pacēlās piecpadsmit olektis virs pašu augstāko kalnu virsotnēm. Tādēļ, manuprāt, viņš nevarēja būt tik ģeķīgs, ka iedomātos uzcelt tik augstu torni, kas spētu viņu droši paglābt no grēku plūdiem.
Tādēļ es domāju – pats lielākais grēks ir bijis tas, ka šie ļaudis teikuši: “Celsim sev pilsētu ar torni, kura virsotne sniedzas debesīs!” Šādi vārdi parāda viņu pārdrošās sirdis, tāpēc ka viņi paļaujas uz laicīgu veiksmi un varu, nevis uz Dievu, nicinādami arī baznīcu, jo tai nav ne spoža izskata, ne varenības.
Tādēļ Liras apgalvojumu, ka ļaudis ar šīs celtnes palīdzību ir gribējuši sagādāt sev drošu vietu, kur paglābties no grēku plūdiem, es uzskatu par alegorisku pasaku, ar kuras palīdzību tēvi ir gribējuši attēlot cilvēkus, kuri pārdroši nicina Dievu, cerēdami paši saviem spēkiem sevi pasargāt no Dieva dusmības. Par pārdrošu un nekaunīgu sirdi, kurā nav dievbijības, varētu stāstīt un izdomāt, ko vien katrs vēlas, – tās bezdievīgā būtība nemaz nav vārdos izsakāma.
Un es nešaubos, ka šis notikums devis pamatu pasakām par milžiem, kuri apspriedušies, kā nocelt Jupiteru no debesīm, un šādā nolūkā likuši zemes virsū kalnus. Arī pasaka par Dekalionu ir izdomāta, ņemot par pamatu vēsturisku notikumu – grēku plūdus. Jo no tēvu sludināšanas šādas lietas ir kļuvušas zināmas arī pagāniem. Un es domāju, ka torņa cēlēju grēks nav bijis nekas cits kā viņu lielā pārdrošība, augstprātība un Dieva nicināšana. Tā bezdievji mēdz darīt, – dzīvodami labklājībā, tie kļūst uzpūtīgi un iedomājas, ka jau sēž Dieva klēpī; viņi kļūst tik lepni un spītīgi, ka uzdrīkstas darīt visu, kas vien viņiem ienāk prātā.
Taču, kā Hama grēks ir bijis vērsts ne tikai pret baznīcu un reliģiju, bet arī pret laicīgo valdību (jo Hams ir gan smējies par savu tēvu, pašu svētāko patriarhu, gan arī nicinājis viņa mācību un reliģiju; jo, kā jau dzirdējāt, viņš ir aizgājis no sava tēva un iedibinājis jaunu laicīgo valdību), tāpat Nimrods, Hama dēladēls, vienlaikus garīgi vērsies pret baznīcu un laicīgi – pret laicīgo valdību. Visupirms – viņš nav ievērojis un paturējis pareizo mācību, turklāt arī netaisni un tirāniski izturējies pret saviem radiniekiem, padzīdams tos no dzimtajām vietām un tēvu zemes robežām. Nav šaubu, ka tie, kuri – kā Mozus saka – izgājuši uz austrumiem, ir bijuši Hama un daļa no viņiem – arī Nimroda pēcnācēji. To Mozus šīs nodaļas sākumā skaidri norāda. Tādēļ arī šie grēki ir saņēmuši savu sodu, par ko Mozus nedaudz tālāk runā.

Nezināms flāmu gleznotājs, Bābeles tonis (Pinacoteca Nazionale)

Tādēļ ir jāredz, cik asi un neganti ir bijuši šo ļaužu vārdi, kurus Mozus pavisam vienkārši pārstāsta: tie mudinājuši cits citu celt torni un pilsētu. Mozus grib teikt: vai gan tā nav bijusi liela augstprātība un Dieva nicināšana, ka viņi nav lūguši padomu Dievam, bet paši uzdrīkstējušies sākt tik lielu darbu! Dievbijīgo Šema dzimumu viņi padzen no tā zemes un mājvietas, gribēdami pakļaut sev visu pasauli, bet jo īpaši – nomākt baznīcu. Tādēļ šis grēks ir neganta atkrišana no baznīcas, Dieva vārda un Dieva eņģeļiem pie velna; tas ietver grēkus ne tikai pret pirmā, bet arī pret otrā galdiņa baušļiem.
Tādēļ tiek uzsvērti vārdi: “Celsim sev pilsētu ar torni,” – nevis Dievam, nedz arī Viņa baznīcai, bet gan – lai baznīcu nomāktu. Un tie, kuri ir nolēmuši celt torni, saka: “Ar to mēs SEV sagādāsim vārdu.” Tā runādami, viņi patiesi nerūpējas par to, lai Dieva vārds tiktu svētīts, bet veltī savas pūles tikai tam, lai viņu pašu vārdi kļūtu slaveni un ievērojami. Un nav šaubu, ka viņi ir pārgalvīgi nicinājuši svēto tēvu un brāļu zemās, necilās pajumtes, paši celdami sev lielas un skaistas celtnes.
Arī tas nav vienkāršs un maznozīmīgs izteikums, ko šai vietā lasām: torņa virsotne lai sniedzas debesīs! Tas attiecināms ne tikai uz šīs celtnes augstumu; te tornis tiek norādīts arī kā dievkalpojuma vieta, it kā Dievs mājotu līdzās šim tornim. Tā velns mēdz rotāties ar dievišķības vārdu un grib, lai viņa māņticība un elku kalpošana tiktu uzskatīta par īsto reliģiju un dievkalpošanu.
Mūsu laikos baznīcas nāvīgie ienaidnieki ir turki un pāvests – tie lepojas ar baznīcas vārdu un cer ar tā palīdzību iemantot visu pārējo. Turpretī mums jātiek sauktiem par ķeceriem, velna bērniem, atkritējiem un nemiera cēlējiem.
Tā tas ir noticis visos laikos, arī pēc grēku plūdiem. Hama pēcnācēji šeit tiek attēloti kā tādi, kas nicinājuši baznīcas pazemību, dievbijību un pareizu dievkalpošanu, tā ka ne tikai savu laicīgo nodomu dēļ ir cēluši Bābeles pilsētu, bet ir saistījuši šo savu darbu ar šķietami reliģiskiem mērķiem, lai citi uzskatītu un ticētu, ka šī vieta atrodas Dieva tuvumā un kļūs par Viņa iemīļotu apmešanās vietu.
Tādēļ patiesi ir tā, kā mēdz sacīt: katrs atkritējs sāk vajāt to ordeni, no kura viņš atkritis. Jo, tā kā Hams līdz ar savējiem ir aizgājis no baznīcas, viņš nav centies panākt neko citu kā vien – apspiest baznīcu un līdz ar visu savu dzimumu paaugstināties pār to. Tāpat arī velns, aizgājis no Dieva eņģeļiem jeb debesu baznīcas, nedara neko citu kā vien – ar rūgtu un negantu naidu un niknumu vajā Dievu un Viņa baznīcu. Un, lai varētu īstenot savus nodomus, velns izliekas par gaismas eņģeli, 2. Kor. 11:14, uzdrīkstēdamies stāties Dieva vietā. Tā arī šeit, Bābelē, Nimrods dara pats sevi par dievu, rada savu baznīcu, gribēdams apspiest un pakļaut patieso baznīcu.
Taču mums jārīkojas tā, kā rīkojas dievbijīgi cilvēki, proti, jāatstāj velna baznīca un jākļūst par tās ienaidniekiem. Tā mēs ar Dieva žēlastību esam svēti atkritēji un noliedzēji, jo esam atkrituši no antikrista un velna baznīcas, lai nāktu pie Dieva Dēla un patiesās baznīcas, pie kuras mums arī jāpaliek un jācīnās pret viltus baznīcu.
Tā Mozus šeit pierāda, ka torņa cēlēju grēks ir atkrišana, – Hama pēcnācēji atkrituši no Dieva, no Dieva vārda, no tēviem un baznīcas – ne tikai attiecībā uz ārēju, laicīgu sadraudzību, bet vēl jo vairāk – uz reliģiju un dievkalpošanu; jo viņi ir dzīvojuši atbilstoši savām vēlmēm, tieksmēm un izdomājumiem.
Celt torni un pilsētu – tas pats par sevi nebūtu grēks, un līdzīgus darbus ir darījuši arī svētie. Asurs, par kuru es domāju, ka tas bijis pilnīgi svēts, ir cēlis Ninives pilsētu, jo nav spējis turpināt dzīvi bezdievju vidū. Bet grēks ir galvenokārt tas, ka Hama pēcnācēji saista šo torni tikai ar savu vārdu, nicinādami Nou un patieso baznīcu un tīkodami pēc savas laicīgās valdīšanas. Turklāt viņi uzskata sevi par tiem, kuri ir vistuvāk Dievam, kurus Viņš uzklausa, dod veiksmi un labklājību; turpretī Noa tiem šķiet Dieva atstāts un atstumts.
Tā nu šajā stāstā attēlota bezdievība ar visiem tās nodomiem, centieniem, tieksmēm un domām, kādas raksturīgas bezdievjiem un jo īpaši liekuļiem, kuri tikai sevi uzskata par svētiem, par tuvākajiem Dieva draugiem un grib valdīt pār visu šo zemi. Ja mēs gribētu saukt šo grēku citā vārdā, tad to varētu nosaukt par īstu Dieva zaimošanu, Viņa vārda apkaunošanu, grēku pret trešo bausli, kas runā par sabatu, un par negantu elku kalpību, kura dzīvā Dieva godu atdod teļam, tas ir, par elku kalpību, kas iesakņojusies cilvēka sirdī. Turklāt šādi grēki nepaliek vieni, bet rada vēl citus grēkus, proti, naidu pret patieso baznīcu, vajāšanas, tirāniju, slepkavošanu, laupīšanu, netiklību un laulības pārkāpšanu. Jo viltus baznīca arvien ir bijusi patiesās baznīcas vajātāja un ir vajājusi to ne tikai garīgi, ar aplamas mācības un nepareizas dievkalpošanas palīdzību, bet arī miesīgi – ar slepkavošanu, varmācību un tirāniju.

 

Hendrik III van Cleve, Bābeles tornis (Kröller Müller Museum)

II
Šim grēkam – Mozus saka – kā sods ir sekojusi valodu sajaukšanās. Tas gan var šķist nenozīmīgs sods, taču patiesībā ir smags un briesmīgs, – kā redzam, pārdomājot to postu un zaudējumus, kurus valodu sajaukšanās vēlāk ir izraisījusi. Jo runāt vienā valodā – tas visupirms ļoti palīdz ļaudīm turēties kopā un dzīvot vienprātībā. Mēdz sacīt: līdzīgs ar līdzīgu labi sader kopā. Vācietis labprāt runā un ir kopā ar cilvēku, kam ir tā pati valoda un dzimtene. Turpretī atšķirīgās valodās runājošo vidū ne tikai nav vienprātības, bet ļaužu sirdīs aug naids un niknums pret tautu, kuras valodu nevar saprast. Francūzis jūt naidu pret vācieti un nicina viņu; itālietis nicina un ienīst visas citas tautas, kuras nerunā viņa valodā.
Tādēļ šī valodu sajaukšanās ļauj noprast, ka cilvēku sirdis ir kļuvušas nevienprātīgas, šo ļaužu vidū notikusi šķelšanās, viņu tikumi ir mainījušies, viņu daba, domas un nolūki tikuši pārvērsti. Tā nu šī valodu sašķelšanās tiešām ir saucama par visa ļaunuma un nelaimju iesākumu, jo tā radījusi nekārtības un sajukumu gan laicīgās varas lietās, gan ikviena nama pārvaldīšanā.
Un, lai gan tas ir bijis liels posts un nelaime, tomēr tas viss vēl nebija gluži nekas salīdzinājumā ar visu māņticību un elku kalpošanu, kas šādas valodu dalīšanās radīto nekārtību dēļ ir varējusi izplatīties baznīcā. Kurš gan pats nesaprastu, ka mācītāja amats līdz ar valodu sajaukšanos ir gandrīz zaudējis savu nozīmi? Jo Ēbers, kas, bez šaubām, ir saglabājis pareizo un sākotnējo valodu, nav varējis mācīt tos, kuri viņa valodu vairs nav zinājuši un sapratuši.
Tādēļ Jaunajā Derībā īpaša Dieva žēlastība un brīnumu darbs ir tas, ka Vasarsvētku dienā Svētais Gars sapulcinājis un vienojis tik daudzu un dažādu zemju un valodu ļaudis, darīdams tos par vienu miesu, kuras galva ir Kristus. Jo Kristus ar Evaņģēliju ved tos visus pie vienas ticības, noārdīdams sienas un žogus ne tikai ar to, ka Viņš caur Savu nāvi ir samierinājis mūs visus ar Dievu un uzrunājis mūs jaunā valodā, bet tāpat – nesdams arī ārēju mieru un vienprātību, lai mēs, gluži kā dažādi ganāmpulki, paklausītu vienam ganam un tiktu sapulcināti vienā kūtī. Šī Kunga Kristus palīdzība, šis Viņa žēlastības darbs tiek sniegts mums visiem, tādēļ nevienlīdzība, kas pastāv ārējās lietās un dzīvē, mums netraucē un nekaitē.
Tādēļ arī mums jāpateicas Dievam par šo dāvanu, ka viņš ar Savu Svēto Garu ir atcēlis sodu, kas bijis visu nelaimju un nevienprātības cēlonis un iesākums, – kaut arī valodu daudzveidība saglabājas. Jo, kur šis Starpnieks, Kristus, netiek atzīts, tur siržu briesmīgais aklums un nevienprātība ir tikpat liela kā valodu daudzveidība.
Tādēļ, pārdomājot visu tautu un laiku vēsturi, redzam, ka no šīs valodu nevienādības un daudzveidības radušies daudzi nemieri un kari, lielas pārmaiņas tikumos un reliģijā, turklāt arī dažādie cilvēku uzskati un domas. Tādēļ Dievs ir gribējis novērst šo postu un nelaimi ar jauna brīnumu darba palīdzību.
Kad itālietis runā savā valodā, es viņu nesaprotu un viņš nesaprot mani; tas kļūst par mūsu savstarpējo dusmu un naida iemeslu. Bet, ja mēs abi saprotam Kristu, tad kļūstam viens otram mīļi kā vienas miesas locekļi, kādi mēs viens otram esam. Kur nav Kristus, tur vēl šodien valda tā pati Bābeles cēlēju nelaime, proti, valodu dalīšanās un nošķiršanās, kas liek arī sirdīm nošķirties citai no citas, tā radot nekārtības un nemieru ne tikai mājas un laicīgās varas lietās, bet arī reliģijā un baznīcā.
Šis bargais sods mūs brīdina un mudina uzmanīties, lai nenovēršamies no Dieva vārda un neuzskatām paši sevi par dievbijīgākiem un svētākiem kā citi. Hama pēcnācēji to ir darījuši, tādēļ tikuši bargi sodīti – šis sods cilvēku dzimumam ir kaitējis varbūt pat vairāk nekā grēku plūdi, kas iznīcināja tikai tai laikā dzīvojušos cilvēkus; turpretī šis sods paliek spēkā līdz pat pasaules galam. Kristus ar Savu Garu ir sniedzis mums palīdzību, bet cik maz ir to, kuri uzņem Dieva vārdu un tam tic! Viss pārējais lielais ļaužu pulks savās sirdīs ir sašķēlies tāpat kā valodu ziņā, kalpodams un darīdams vislielāko prieku velnam, kas ir visu karu un nevienprātības tēvs un iedibinātājs.
Treškārt, tā kā esam runājuši par torņa cēlēju grēku un sodu, ir derīgi parēķināt, cik gadu pagājis no grēku plūdiem līdz šī dēla Pelega dzimšanai, jo viņa laikā celts Bābeles tornis un notikusi valodu sajaukšanās. Tas noticis gandrīz simts gadus pēc grēku plūdiem, un šajā laikā Noa bijis septiņsimt gadus vecs. Bezdievīgie ļaudis, proti, Hams līdz ar saviem mazdēliem, drīz vien aizmirsuši lielās un briesmīgās Dieva dusmas un nicinājuši Nou visu viņa dzīves laiku, kurā viņš sludinājis bargās Dieva dusmas; tāpat tie ir nicinājuši arī visu baznīcu un svēto tēvu dzimumu. Droši vien dievbijīgo Nou un viņa piederīgos ir ļoti apbēdinājis tas, ka pēcnācēji, kas bija nolēmuši celt pilsētu un torni, neuzklausīja nekādus brīdinājumus. Tā nu šis svētais vīrs atkal tiek izsmiets kā vecs muļķis un sapņotājs.
Tādēļ, ja salīdzinām mūsu kārdinājumus, krustu un grūtības ar tām ciešanām, mokām un kārdinājumiem, kādus nācies pieredzēt svētajiem tēviem, tad redzam, ka mūsu ciešanas nav gluži nekas. Kaut arī pasaulē redzam lielu postu un nelaimes, tomēr tās neturpinās ilgi; tādēļ laimīgāki ir tie, kuri jo drīzāk tiek aizrauti projām no šīs ļaunās pasaules. Bet Noam ir nācies skatīt savu nekrietno pēcnācēju ļaunumu vēl apmēram trīsarpus gadsimtus. Cik daudz posta viņam vajadzēja redzēt šo gadu laikā! Un šai ziņā dievbijīgais Šems ir pārspējis savu tēvu – viņam ļaužu postu ir nācies redzēt vēl ilgāk – pēc grēku plūdiem viņš nodzīvojis vēl piecsimt gadus. Tā nu šie vīri bijuši mocekļi, no kuriem visiem cilvēkiem visos laikos vajadzētu mācīties būt pacietīgiem.
Tā Sv. Pēteris 2. Pēt. 2:7 sludina par taisno Latu, sacīdams, ka viņa dvēsele tikusi mocīta, redzot sodomiešu bezdievīgos un apkaunojošos darbus. Un par Mariju Sīmeans Lk. 2:35 pravieto, ka viņai zobens spiedīsies caur dvēseli. Jo pasaules ļaunumu svēti ļaudis nevar uzlūkot bez lielām sirdssāpēm un skumjām. Bet, kā jau sacīts, mūsu – tāpat arī to, kuri dzīvojuši pirms mums un dzīvos pēc mums, – krusts un ciešanas nav gluži nekas salīdzinājumā ar svēto tēvu ciešanām, jo viņiem šo aplamo dzīvi un cilvēku ļaunumu ir nācies skatīt piecsimt gadus un vēl ilgāk.
Tādēļ panesīsim pacietīgi šādas bēdu ainas un sātana bultas, ko viņš šauj mūsu sirdīs. Jo mums arī nevar klāties labāk kā svētajiem tēviem, kuri dzīvojuši pirms mums; lai gan, kā jau sacīts, mūsu priekšrocība ir tāda, ka nedzīvojam tik ilgi. To gribēju teikt kā īsu ievadu. Nu aplūkosim, kas šajā nodaļā sacīts.

Mārtiņš Luters

Leave a Reply