2007. gada 26. un 27. aprīlī Valmierā Vidzemes augstskolas un Valmieras novadpētniecības muzeja telpās norisinājās starptautiska konference “Vidzeme. Baznīca. Sabiedrība”. Tajā piedalījās vēsturnieki un baznīcas vēsturnieki no Latvijas, Vācijas, Lietuvas, Somijas, Igaunijas un Zviedrijas.
Valmieras baznīcas vēstures tikšanās galvenā tēma šoreiz bija saistīta ar brāļu draudzēm. Par šo tēmu tika nolasīti interesanti un vērtīgi referāti. Zīmīgi, ka šīs kustības sākums 18. gadsimtā ir meklējams tieši Valmierā, Valmiermuižā un tās apkārtnē. Īpašs iegansts šai tēmai bija ievērojamās Valmiermuižās īpašnieces Magdalēnas Elizabetes fon Hallartes 325. gadu atcere.
Hallarte un Blaufuss
Hallarte kā viena no spožākajām šā reģiona personībām 18. gadsimtā tika raksturota ne vienā vien referātā. Latvijas brāļu draudzes misijas vadītājs un konferences organizētājs Gundars Ceipe savā referātā sniedza padziļinātu ieskatu Hallartes dzīvē un darbos un veltīja viņai daudz cildinošu epitetu.
Hallarte bija cieši saistīta ar Vidzemes brāļu draudžu rašanos un darbības sākumu. Tā bija viņa, kas laipni uzņēma no Vācijas atceļojušos hernhūtiešu misionārus un sekmēja viņu aktivitātes. Tieši pateicoties Hallartei, kas “gribēja padarīt savu mīļo latviešu tautu svētlaimīgu”, brāļu draudžu kustība ieguva stabilus pamatus un plašu atbalstu visdažādākajos iedzīvotāju slāņos, īpaši zemniekos.
Kad 1728. gadā nomira viņas vīrs ģenerālis Ludvigs Nikolajs fon Hallarts, atraitne par savu dzīves misiju izraudzījās latviešu zemnieku izglītošanu un kristīgās misijas atbalstīšanu viņu vidū.
Interesanti, ka par Hallartes līdzekļiem tika atklāts pirmais skolotāju seminārs ne vien Baltijā, bet arī visā tā laika Krievijas impērijā. Šai seminārā skolotāja profesijai tika gatavoti zemnieki no latviešu vidus. Un līdz semināra slēgšanai tajā tika izskoloti vairāk nekā simts studentu no dažādiem Vidzemes novadiem.
Vēl viena nozīmīga personība ar lieliem nopelniem reģiona garīgās dzīves veicināšanā, ko savā referātā izcēla Ph. D. Jānis Krēsliņš, ir Frederihs Bernhards Blaufuss. Šis Hallartes “ēnā” rosīgais izglītības vīrs, kas bija teicami apguvis latviešu valodu, deva lielu ieguldījumu otrā Bībeles izdevuma veidošanā, kā arī latviešu valodas attīstībā un zemnieku izglītošanas centienos. Referātā tika uzsvērts, ka Blaufusam ir bijusi sava būtiska loma latviskās identitātes tapšanas procesā. Tāpat Krēsliņš minēja interesantu faktu, ka ir saglabājies kāds Blaufusa rokraksts, kurā apkopoti stāsti par latviešu tautas vēsturi. Tas varētu būt pirmais šāda žanra darbs.
Brāļu draudžu devums
Latvijas universitātes profesors Dr. hist. Gvido Straube savā referātā īsumā izklāstīja Brāļu draudžu vēstures gājumu un deva vispārēju ieskatu par šīs kustības nozīmīgo vietu mūsu tautas vēsturē.
Straube uzskata, ka brāļu draudžu kustības lielākais sasniegums bija tas, ka tā spēja mainīt vidzemnieku attieksmi pret kristietību, tā uzlaboja izglītības un kultūras stāvokli, kā arī atstāja paliekamas pēdas pat tādās šķietami nesaistītās jomās kā arhitektūra, mūzika, medicīna, darba ētika un folklora.
Savā referātā viņš pamatoti secināja, ka brāļu draudzes atmodas izraisītā garīgā rosība ir tādā mērā veicinājusi nacionālas, radošas inteliģences un tautiskuma apziņas veidošanos, kas galu galā novedusi pie Latvijas valstiskuma idejas un tās realizācijas.
Helsinku universitātes doktorants Tomi Alasalmi līdzīgi runāja par to, kā hernhūtiskās brāļu draudzes atstājušas dziļu ietekmi uz sociāliem apstākļiem Baltijas provincēs. Šo draudžu darbība izraisījusi būtiskus uzlabojumus – gan mazinot analfabētismu, gan veidojot zemniekos nacionālu pašapziņu.
Brāļu draudzes kā sociāla kustība spēja atmodināt zemnieku prātu un garu, ka tie kļuva izglītotāki un arvien vairāk iestājās par sava stāvokļa uzlabošanu. Daudzviet 18. gs. vidū tas radīja pat zemnieku nemierus.
Igauņu skatījums
No igauņu redzes viedokļa par brāļu draudžu ietekmi stāstīja Tartu universitātes profesors Dr. Urmas Petti. Viņš reflektēja par igauņu samērā neveiksmīgo ieaugšanu kristietībā un to, ka igauņi diemžēl nav pieņēmuši luterismu par būtisku savas identitātes daļu. Līdzīgi kā pie latviešiem – kristietība visbiežāk tiek aplūkota kā vācu “imports”, kam nav dziļākas saskares ar vietējo kultūru.
Tomēr brāļu draudžu kustību igauņu vēstures pētniecībā visbiežāk piemin ar labu vārdu, jo tā spējusi radīt radikālas sociālas un kulturālas izmaiņas: tā iemiesojusi igauņos kristīgas vērtības – čaklumu, krietnumu, patstāvību un atbildības sajūtu, kā arī tā devusi igauņiem nacionālo pašapziņu.
Blakus kopumā cildinošajiem vērtējumiem par brāļu draudžu devumu vēlos minēt arī kādu kritiskāku balsi, kas sniegusi hernhūtiskās dievbijības un brāļu draudžu kritiku no luteriski teoloģiskā viedokļa. Tā ir 1860. gadā publicētā Teodosija Harnaka grāmata – Die lutherishe Kirche Livlands und die herrnhutishe Brüdergemeinde. Ein Beitrag zur Kirchengeschichte neuerer und neuester Zeit. Erlangen: Teodor Bläsing. (1860)
To 19. gs. otrā pusē sarakstījis pazīstamais Tērbatas/Tartu universitātes profesors Teodosijs Harnaks – vēl slavenākā Ādolfa Harnaka tēvs. Dr. Urmas Petti gan raksta, ka vēlākos laikos viņš ticis daudz kritizēts sava subjektīvisma dēļ. Tomēr viņa darba pamatīgums un teoloģiskās argumentācijas spēks ir grūti apstrīdams.
Harnaks kā akadēmisks pētnieks brāļu draudžu kustībā “vienkāršajos brāļos” faktiski nesaredzēja nekādu vērā ņemamu teoloģiju. Drīzāk Harnaks brāļu draudzes sauc par nacionālu ideoloģiju un sociālu kustību, kura kopumā baznīcas uzdevumam ir vairāk kaitējusi, nekā līdzējusi. Viņš pats raksta, ka hernhūtiešu kustība ir pļāvusi tur, kur pati nav sējusi:
“Grāfa Cincendorfa un viņa iesāktās draudzes vaina arvien ir un paliek ievērojama, jo viņi bez aicinājuma iesūtīja cilvēkus svešā tīrumā. Tur viņi uzmetās par īpašas apgaismības apveltītiem, pieredzējušiem apustuliskiem skolotājiem un aklo ceļvežiem. Viņi izlikās par lietpratējiem Kristus draudzes celsmes jautājumos un to īpaši uzsvēra. Bet tajā pašā laikā tiem pašiem bija nepieciešama izglītošanās un garīga vadība.” (T. Harnaks)
Protams, šādi izteikumi ir ļoti asā pretrunā visiem cildinošajiem brāļu draudzes vērtējumiem, tomēr arī tādos ir vērts ieklausīties. Īpaši jau baznīcas vēstures pētniecībā, kurā nevar aprobežoties tikai ar sociālo seku raksturojumu, bet ir nepieciešams arī teoloģisks skats un izvērtējums Bībeles mācības gaismā.
Adamoviča mantojums
Latviešu valodā nozīmīgus pētījumus par brāļu draudžu 18. gs. vēsturi ir veicis baznīcvēsturnieks Ludvigs Adamovičs. Par viņa lielo devumu, īpaši viņa disertāciju “Baznīcas un ticības dzīve Vidzemes latviešu draudzēs 1710–1740”, runāja šo Baltijas baznīcvēstures konferenču tradīcijas aizsācējs – Helsinku universitātes profesors Dr. Jouko Talonens.
Liela daļa no Adamoviča izcilās disertācijas ir veltīta tieši hernhūtisma un brāļu draudžu ietekmei šajā baznīcas vēstures posmā. Dr. Talonens norāda, ka Adamovičs ir apkopojis milzīgu materiālu par brāļu draudžu kustību Vidzemē.
Pašam Adamovičam bijušas dziļas simpātijas pret brāļu draudžu kustību, un viņš kopumā sarakstījis astoņus zinātniskus pētījumus, kuros viņš rāda brāļu draudžu lielo lomu baznīcas un garīgās dzīves atjaunošanā pēc Lielā Ziemeļu kara. Adamovičs rakstīja, ka te notikusi latviešu zemnieku “ieaugšana kristietībā”.
Viņa pētījumi izceļas ar pamatīgu arhīvu izpēti un skaidrojumu. Dr. Talonens piebilst, ka Adamoviča pētījumi par brāļu draudzēm ir lielākoties veikti saskaņā ar piētisma pieeju: viņš izšķir “ārēju baznīciskumu” iepretim “dzīvai kristīgai reliģiozitātei”. Piezīmēšu, ka šī pieeja ir tieši pretēja T. Harnaka pieejai, kurš dzīvu ticību vienmēr saistīja ar baznīciskumu, liturģiju, Svēto Vakarēdienu utt.
Un visbeidzot, katrā ziņā ir jāmin Ilonas Miezītes referāts par brāļu draudzes atstātajām pēdām latviešu dzejā. Ilona Miezīte runāja par skaidrām liecībām, kas rāda, ka vairāki latviešu dzejnieki klasiķi ir bijuši tiešā vai netiešā brāļu draudzes garīguma ietekmē.
Juris Neikens, Jānis Poruks, Matīss Kaudzīte, Kārlis Skalbe, Fricis Bārda, Augusts Saulietis – to visu daiļradē ir jūtama brāļu draudzes personiskā garīguma klātbūtne. Kā šāda garīguma pazīmes tika minētas – personisks Dieva pārdzīvojums, ticības dzīves emocionalitāte, sirdsskaidrības ideāls, dziļš grēkapziņas pārdzīvojums, asaras, sapņi, garīga ceļa motīvs u.c.
Citas domas un tēmas
Tās ir tikai atsevišķas domas, ko vēlējos izcelt no šā gada Valmieras konferences. Lai arī brāļu draudžu tēma bija galvenā konferences tēma, tomēr tā nebija vienīgā. Ļoti interesants bija Vidzemes augstskolas rektores Dr. hist. Vijas Daukštes referāts par bīskapa Ferdinanda Valtera dzīvi un darbu Vidzemē. Saturā ļoti bagāts bija baltvācieša Heinriha Vitrama priekšlasījums: “Valmiera vācbaltiešu baznīcas vēstures skatījumā 18. un 19. gs.”
Runāts un diskutēts tika arī par tā laika liturģisko dzīvi (Dr. theol. Darius Petkunas no Klaipēdas universitātes), garīgām dziesmām un dziesmu grāmatām (Dr. hist. Tālis Pumpuriņš, Cēsu vēstures un mākslas muzejs).
Par tradicionālu ikgadējo baznīcvēsturnieku pārrunu tēmu ir jau kļuvusi – padomju laika baznīcas vēsture. Par to arī šoreiz referēja igauņu pārstāvji (Dr. theol. Riho Altnurme un Andrejs Sičovs, abi no Tartu universitātes), kas raksturoja represīvos mehānismus, ko padomju vara vērsa pret kristīgo baznīcu. Ļoti saistošs, faktiem bagāts un emocionāli piesātināts bija Mag. theol. Zandas Mankusas referāts – Luterāņi Vidzemē: neliels ieskats padomju laikā.
Vēlos arī izteikt pateicību visiem dalībniekiem un organizatoriem par lielisko konferenci. Īpašs paldies Starptautiskajai Baltijas baznīcas vēsturnieku biedrībai (International Network of Baltic Church Historians), kas sākusi šo labo konferenču tradīciju.
Tāpat vissirsnīgākais paldies Valmieras muzeja darbiniekiem par rūpēm un viesmīlību. Pateicība Vidzemes augstskolai, pašvaldībai, Valmieras luterāņu draudzei, Latvijas brāļu draudzes misijai un visiem, kas pielikuši roku šīs vērtīgās un saturīgās konferences tapšanā.