Ja arī Rakstos atrodams kaut kas līdzīgs mākslas teorijai, ko varētu attiecināt uz mākslinieka atbildību (par to nākamreiz), tur nav nekā par to, ko iesākt mākslas patērētājiem, īpaši apmulsušiem “modernajos” un “postmodernajos” laikos, par kuru sākumu var uzskatīt 19. gadsimta beigas, teiksim, brīdi, kad Oskars Vailds, atbildot pārmetumiem par viņa “Doriana Greja ģīmetnes” amoralitāti, norādīja, ka “mākslas vienīgais mērķis ir būt bez mērķa”.
Šobrīd mākslai, tam, ko angļu valodā sauc par “fine arts“, patiešām nav cita sabiedriska uzdevuma, kā vien – būt mākslai. Salīdzinājumā ar citiem laikiem, tā ir atdalīta no lietišķās un dekoratīvās funkcijas. Tā vairs nav līdzeklis kaut kādu mērķu īstenošanai – tā ir pati savs mērķis. Tā mums nekādi nenoder, atliek tikai skaistums.
Raksti nesaka, ko nozīmē skaistums. To nesaka neviens. To visi redz tāpat. Katrā ideoloģijā, un kristīgā, protams, nav izņēmums, pastāv moralizējošas teorijas par “pareizu skaistuma izpratni”. Mājā, kur šobrīd dzīvoju, ir daudz padomju laiku grāmatu par šo tēmu, un kādā ar nosaukumu “Pārdomas par skaistumu un gaumi”, piemēram, izlasīju: “Komunistiskajā sabiedrībā, kuras grandiozo celtni mēs pašlaik ceļam, cilvēkā visam jābūt skaistam – ne tikai dvēselei, domām un rīcībai, bet arī apģērbam.” Tālāk seko skaistuma principi: sievietei jāsaskaņo kurpīšu un somas krāsa, kā arī jāizvairās no spilgtiem un sintētiskiem audumiem.
Tas viss pāriet, tiklīdz pāriet attiecīgais brīdis, bet ko darīt man, cilvēkam, kura laiks tik drīz nepāries? Nesen izlasīju Latvijas lasītājiem jau pazīstamā Dž. E. Vīta (“Postmodernie laiki” un “Vieta, kur stāvēt” autora) grāmatu “Mākslas stāvoklis” (“State of arts“), kur līdztekus interesantai, Rakstos balstītai diskusijai par cilvēka radošā potenciāla avotu atrodamas arī mūsdienās izplatītos estētiskajos aizspriedumos balstītas pārdomas par to, kāda māksla ir laba un kāda – slikta.
Tās īpaši neatšķiras no grandiozās komunisma celtnes skaistuma. Piemēram, Vīts saka, ka mākslu nedrīkstot “dehumanizēt”, radot mākslinieka prombūtnes iespaidu, šādi nosodot visu klasisko modernismu, piemēram, Džeksona Polloka gleznas, ko glezno krāsas bundžas, no griestiem pilēdamas uz audekla, vai Džona Keidža kompozīcijas, kur nošu kārtību nosaka izloze.
Es patiešām nezinu, kādu ļaunumu var nodarīt šāda māksla, kas vispirms jau liek nopietni aizdomāties par pašu mākslas jēgu. Ja Vītam tas liekas vienkārši nesmuki, tad lai tā arī pasaka, nevis izplata aizspriedumus ar Kristus vārdu uz lūpām – līdzīgi kā dažādas naida organizācijas, kas agresīvi iestājas pret praidu. Vēl no kristīgiem gudriniekiem esmu dzirdējusi arī teoriju par “dzīvi apliecinošu” (labu) un “nāvi apliecinošu” (sliktu) mākslu. Saskaņā ar šo teoriju skaists ir zieds, bet nesmuka ir kaka, skaistas ir meitenes, kas ir uz sieviešu žurnālu vākiem, bet neglīti ir gotu subkultūras pārstāvji. Man šī te dzīvi/nāvi apliecinošā teorija kaut kā aizdomīgi pārklājas ar “meinstrīma” estētikas principiem, uz kuriem balstās reklāmas industrija.
Domāju, ka nekur tālāk netiksim. “Patīk” un “nepatīk” ir gluži intuitīva reakcija, ko iespaido simtiem dažādu apstākļu. Arī, visu estētikas teoriju kopā ņemot, par skaistumu mums vēl arvien nav zināms vairāk, nedz arī mazāk par mūsu pašu aizkustinājuma asaru (“Asara ir iznākums, kas rodas, atņemot lielāko no mazākā – skaistumu no cilvēka” – pēc atmiņas citēts Brodskis). Viss, kas nāk aiz šī “patīk/nepatīk” ir tikai spekulācijas, kas mēģina kaut kā legalizēt intuitīvo reakciju. Tomēr turpat, kur skaistuma asara, tur rodas arī viss sliktais, kas “iziet no sirds”. Dusmas, bailes, aizspriedumi. Un vienīgais, ko ar to iesākt, ir, pirmkārt, neuztvert to kā “patieso” vai “apspiesto” lietu stāvokli, kā to mēdz darīt dažādi freidisma ideologi, kas iedvesmo sieviešu žurnālus. Jo, lai arī ir labi just, redzēt, kas ir skaisti, tas nav nekas īpaši svarīgs. Tas, kas ir labs var nākt tikai no ārpuses. Ja Rakstos nav autoritatīvas mākslas patērēšanas teorijas, uz to nākas attiecināt visu teoriju teoriju.
No pasaulīgajām mākslas patērēšanas teorijām man patīk Sūzena Zontāga un viņas krājums “Pret interpretāciju un citas esejas”. Šī teorija, manuprāt, apraksta cilvēka un mākslas reālās attiecības daudz precīzāk nekā visi tie strukturālisma un freidisma murgi vai morālās ideoloģijas.
Zontāga aicina atteikties no mākslas darba interpretācijas, saturu atraujot no formas un mēģinot to pārtulkot atbilstoši mākslas patērētāja sapratnei par pasaules iekārtojumu un vērtībām. Nemēģināt izteikt, piemēram, dzeju sadzīves prozā. (“Rakstīt par mūziku ir tāpat kā dejot par arhitektūru” – Elviss Kostello). Interpretācija ir tas viss, kas mums mācīts skolā, tas, ar ko joprojām Latvijā turpina nodarboties vecās skolas mākslas kritiķi (kā piemēru skat. Austras Gaigalas minimonogrāfiju par Juri Kunnosu viņa pēdējās grāmatas beigās). Renesanses laika interpretācijas piemērs ir: Homērs, runājot par Zeva ārlaulības sakaru ar Lēto, patiesībā norāda uz savienību starp spēku un gudrību, nevis attaisno netikumību. Pēc Zontāgas, Homērs nedara nedz vienu nedz otru – viņš skaisti izstāsta stāstu, kas satrauc dvēseli.
Zontāga uzsver, ka “mākslas darbs ir lieta pasaulē, nevis tikai komentārs par pasauli”. (“A work of art is a thing in the world, not just text or commentary on the world.“). Mākslas darbs ir radība, nevis tās skaidrojums. Zontāga sauc interpretāciju par “intelekta atriebību mākslai”, kas “padara mākslu paklausīgu, ērtu”, bet avangarda mākslas rašanos (piemēram, sirreālisms glezniecībā, dadaisms literatūrā, minimālisms mūzikā) viņa skaidro ar mākslinieka vēlmi izbēgt interpretēšanas posta darbiem. Radīt tik neskaidrojamu mākslas darbu, ka tas drīkstētu palikt tikai tas, kas tas ir – redzams, dzirdams un sajūtams, bet – ne izskaidrojams.
Man šis skaidrojums patīk tādēļ, ka acīmredzami mākslu par mākslu nepadara tas, ko tā nozīmē. Mākslu par mākslu padara tas, kas tā ir. Nedz trīs dažādu interpretācijas skolu ekspluatētais Kafka pirmais izteicās par birokrātijas elles lokiem, nedz Bahs bija vienīgais komponists, kurš mūziku veltīja Dieva godam. Eseja “Pret interpretāciju” beidzas ar vārdiem “Mākslas hermenētikas vietā mums nepieciešama mākslas erotika”. (Māksla ir nevis jāanalizē un jāskaidro, bet jātver ar jutekļiem).
Zontāga, protams, nav nekāds Pāvils. Lai arī viņas teorija var palīdzēt drusku atslābt un izvairīties no aizspriedumiem, kas ved pie dusmām, ir lietas, kas svarīgākas par skaistuma izjūtu. Pašmērķīgi jutekliska eksistence var vest vienīgi pie atziņas, ka nekas nav īsti svarīgs un mērķi nav obligāti. Ka viss ir nedz mērķīgs, nedz bezmērķīgs, bet skaists vai neglīts.
Bet tā nav dzīve, uz kuru aicina Kristus. Jo pasaulei ir mērķis – Dieva iecerētā pestīšana. Un man ir no šā mērķa izrietošs virziens, ko uzliek Mīlestības bauslis – un kas jāattiecina uz katru situāciju, ar ko sastopos. Tādēļ es, kristīgais mākslas patērētājs, Zontāgu varētu papildināt šādi – vienīgā attaisnojamā mākslas interpretācija ir tās pārtulkošana atbilstoši bauslībai un Evaņģēlijam. Kopš mums dota ticība un Svētais Gars, kas liecina un atgādina par grēku, taisnību un tiesu, itin viss pasaulē kaut ko nozīmē, nevis vienkārši ir.
Un māksla nav izņēmums, arī māksla nozīmē to pašu, ko viss pārējais – tā iekļaujas patiesībā, kas dota Rakstos, jo nav nekā Dieva radītajā un grēka sakropļotajā pasaulē, kas atklātu kaut ko ārpus bauslības un Evaņģēlija, ietvara, kas vienlaikus ir vienkāršs, un tomēr tik neizmērojami dziļš.
Negribas te izvērst “mūsdienu mākslas” definīciju un tendenču aprakstu. Lai katrs šajā vietā iedomājas to, par ko gribas izsaukties “es atvainojos, tā jau nu nav nekāda māksla”. Vai teikt kaut ko tādu, kas intuitīvās nepatikas attaisnošanai skan gudrāk un cienījamāk, piemēram, “estētiski noplicināts” vai “jēdzieniski tukšs”. Vai teikt, ka mūsdienu māksla ir samaitātāka vai bezdievīgāka par agrāko laiku mākslu. Ar ko gan apgaismības cilvēka spēka un gudrības slavināšana būtu mazāki maldi par bezjēdzības sludināšanu? Nav nozīmes arī pie mazākās iespējas atkārtot, ka mūsdienās ir tik daudz mākslinieku, kas Dieva dotos talantus izlieto nelietīgi – tā vietā, lai apdziedātu un slavētu Viņu un celtu sava tuvākā ticību, tie metas savu kārību slavēšanā un elku pielūgšanā. Pasaule taču mēģina “atkratīties” no Dieva jau kopš grēkā krišanas brīža, notiekošais šībrīža mākslā nav nekas unikāls, drīzāk likumsakarīgs situācijā, kur nevienu vairs ar varu nespiež būt par kristieti. Apgraizīšana šo pasauli neglābs, to glābs Evaņģēlija sludināšana. Tas, ko man šeit vispār ir iespējams darīt, ir – vingrināties pašam savā dievbijībā, paliekot nomodā par sevi un savu mācību. Ticēt un mīlēt, būt noslēgtam un vienlaikus atvērtam. Un šī mīlestība attiecībā uz mākslu, manuprāt, nozīmē sirdi, kas atvērta labvēlīgā ieinteresētībā, nevis aizspriedumu nocietināta.
Acs, kas meklē mīlēt, nevis nīst, to atradīs visur. Ja atbildību par Dieva iekārtotās pasaules likumsakarību – bauslības un Evaņģēlija – skaidru atspoguļojumu vairs neuzņemas mākslinieks, tad atbildība ir jāuzņemas tam, kas šo mākslu patērē. Un, patiešām, mākslā ļoti daudz dažādos veidos ir iespējams saskatīt Dieva radības skaistumu, grēka postu, tā mums var atgādināt to, cik tukša var būt dzīve bez Dieva, vai to, cik daudz jaukāk būs paradīzē. Un arī uz grēcīgo ir iespējams skatīties divos veidos – kā atgādinājumu par tuvākā grēku un kā atgādinājumu par paša grēku.
Viens piemērs. Kā mūsdienu “postmodernās zaimošanas” piemēru, Vīts min skandalozo Andrē Serano fotoattēlu “Piss Christ“, kur attēlots neliels plastmasas krucifikss, kas iegremdēts mākslinieka urīnā.
Meklējot informāciju par šo fotoattēlu, uzdūros Lielbritānijā 90. gados lielu popularitāti ieguvušajai mākslas vēsturniecei un kritiķei māsai Vendijai Beketai, katoļu mūķenei, kas dzīvo vientuļu dzīvi treilerī uz karmelītu ordenim piederošas zemes un ilgus gadus pavadījusi mākslas vēstures studijās. Un viņa par šo fotoattēlu ir teikusi – “Man tas patīk. Man tas atgādina to, ko mēs esam nodarījuši Kristum”. Patiešām, vai tad šāds attēls var būt šausmīgāks par manis paša grēku? Ja Vīts izmanto šo attēlu, lai attaisnotu savu vēlmi kaut ko nosodīt, tad māsa Vendija šo attēlu izmanto savas ticības stiprināšanai.
Mūsu nepaskaidrojamā skaistuma izjūta, šoks vai katarse – tas viss, protams, ir skaisti, un paldies Dievam, ka mūsu dzīve, pateicoties mākslai un spējai just, ir tik sarežģīta un interesanta. Tomēr it visā, ko laižam sev cauri, jāpatur prātā svarīgākais – pareiza ticība un nenogurstoša tiekšanās pildīt mīlestības bausli, un tas, ja runājam par mākslu, man laikam nozīmē tieši māsas Vendijas skatienu uz urīnā iemērkto krucifiksu.
Agnese Krivade