Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

DZĪVES METAMORFOZES

images-5

Mūsu dzīve – mums piešķirtais esamības laiks šajā pasaulē. Kas ir šī dzīve, kāds ir tās mērķis? Varbūt šāda mērķa nemaz nav? Varbūt dzīve ir tikai mirkļa uzplaiksnījums neaptveramās un neizprotamās esamības virzībā pretī nezināmajam? Varbūt ir pilnīgi vienalga, kas ar mani šajā dzīvē notiek? Varbūt vienīgais atskaites punkts šajā spēlē, ko sauc par dzīvi, esmu tikai es pats un tas, kā es jūtos, tas, kas man patīk vai nepatīk? Šādu jautājumu, kas vērsti uz mūsu dzīves jeb esamības dziļāku izpratni, ir daudz. Tomēr, uzdodot ikvienu no šiem jautājumiem, mēs jau pašā sākumā it kā apmulstam un saprotam, ka noteiktas, skaidras un pareizas atbildes diezin vai vispār būs iespējams atrast. Tādēļ lielākā daļa cilvēku par dzīvi saka, ka tā ir neizdibināma, sarežģīta un nesaprotama mīkla, kas ar cilvēka gudrību vien laikam nav atminama.

„Un arvien, kad es centos izdibināt dziļākās gudrības pamatus un novēroju visu rosību, kas norisinās zemes virsū, es esmu par dievišķās varas izpausmi atzinis, ka cilvēks, ja arī viņš savām acīm neatvēlētu ne mirkli atpūtas ne dienu, ne nakti, tomēr nespēj izdibināt to varu, kas pastāv zem saules, un cilvēks, neraugoties uz visu piepūli, ar kādu viņš cenšas to izdibināt, taču to izdibināt nespēj. Un, pat ja gudrais iedomājas sevi to izdibināt spējam, patiesībā viņš izdibināt to nespēj”. (Sal. māc. 8:16-17) Šie patiesie vārdi pieder visu laiku gudrākajam vīram – ķēniņam Salamanam. Cilvēkam pašam ar saviem spēkiem nav lemts izprast savas esamības noslēpumu, atrast savas dzīves jēgu un piepildījumu. Paliek tikai sāpīgais jautājums: Ko darīt, kā dzīvot? Jo jādzīvo tomēr ir – vai nu mēs to gribam, vai negribam, patīk mums tas vai nepatīk.

Ja mēs vaicātu šos jautājumus mūsdienu cilvēkiem pašiem it kā gudrākajiem un zinīgākajiem, tad, vienā vai otrā formā ietērptu, mēs saņemtu vācu filozofa Frīdriha Nīčes (1844 – 1900) atbildi, ka pašam cilvēkam jānosaka, jārada un jāpiepilda savas dzīves jēga. Tomēr to spēj tikai retais – tā saucamais pārcilvēks. Viņš tad arī nosaka dzīves jēgu un virzību. Bet kas atliek pārējiem nabaga ļautiņiem? Viņiem atliek tikai pakļauties pārcilvēka varai un īstenot viņa nospraustos mērķus. Šos parastos, vienkāršos cilvēkus Nīče sauc par zemcilvēkiem. Un tā, ja pārcilvēki mums liek celt komunismu, mēs ceļam. Ja pārcilvēki liek kļūt par kapitāla uzkrājējiem, mēs kļūstam. Ja pārcilvēki liek iedziļināties cilvēka ģenētikā vai attīstīt un izmantot mūsdienu tehnoloģijas, mēs to darām.

Kādēļ? Vienkārši tādēļ, ka pārcilvēkam ir tas, kā trūkst zemcilvēkam, proti, pārcilvēkam ir mērķis un vara tā visa īstenošanai. Tā nu mūsdienu pārcilvēki, kam ir pietiekami naudas un nepieciešamā vara, nosaka gan to, kas mēs esam, gan kas mums jādara un pat kādiem jābūt. Lai tas nešķistu pārāk baisi un nenovestu pie izmisuma un dumpja, pārcilvēki ir radījuši mūsdienu demokrātiju, tas ir, tādu politisko pārvaldi, kur zemcilvēki dara to, ko grib pārcilvēki, bet viņiem pašiem tiek atstāta ilūzija, ka viņi ir brīvi un paši savu brīvību arī realizē dzīvē. Tomēr, nekādas brīvības patiesībā nav un arī nevar būt, jo brīvi jau ir tikai dievi, bet, tā kā dievu nav, tad nav arī nedz brīvības, nedz patiesības, nedz mērķa, nedz jēgas. Bet kas tad ir? Ir tikai pārcilvēki un zemcilvēki, cīņa par varu, ietekmi un naudu. Tāda nu, lūk, ir šī dzīve – izrāde, teātris, ja vēlaties drāma vai varbūt traģikomēdija, kas noris uz šīs pasaules skatuves, kur katram ir sava loma un katram sava maska. Tas ir teātris, kam nav režisora, tas ir teātris bez īsta scenārija, bez sākuma un beigām.

nietzsche

Frīdrihs Nīče (1844 – 1900)

Es ne sevišķi labprāt gribu turpināt šo stāstu un iedziļināties tā detaļās, jo redzu, ka arī jums tas diez ko nepatīk, jā, ir pat uztraucošs, aizskarošs, kaitinošs un biedējošs. Tomēr mans pienākums prasa, lai es jums vēl pastāstītu par kādu šīs spēles daļu jeb cēlienu, ko sauc par reliģiju. Arī tā ir iekļauta kopējā izrādē, un tai netrūkst nedz talantīgu aktieru, nedz aizraujošu pavērsienu. Jā, šis cēliens dzīves traģikomēdijā savā ziņā ir pat intriģējošāks par pārējām lugas daļām. Tajā piedalās cilvēki, kas runā, dzied un dejo, stāstīdami par morāli, mīlestību, brālību un vienotību. Turklāt viņi tik ļoti aizraujas ar savām lomām, ka brīžiem pat aizmirst, ka atrodas uz skatuves. Jā, patiesību sakot, tieši par viņiem arī ir šis stāsts.

Tas ir stāsts par cilvēkiem, kurus Kristus sauc par „muļķa jaunavām”, bet apustulis Pāvils „par visnožēlojamākajiem no visiem cilvēkiem”. Pāvils šādus cilvēkus raksturo kā tādus, kuri tic uz Kristu tikai šajā dzīvē vien. Varbūt pat būtu bijis labāk, ja viņi nodotos uzdzīvei un neprātam kopā ar pasauli. Tomēr šos cilvēkus tas, kas notiek uz pasaules skatuves drusku garlaiko vai arī viņiem ir citi iemesli, kas liek tiem būt baznīcā. Jā, viņiem patīk morāle, viņiem patīk runāt par to, kas labs un pareizs. Viņiem ļoti patīk arī vārds mīlestība, kas, to dzirdot vien, liek tiem justies sapņaini sentimentāliem, pat nobirdināt kādu asaru. Viņi uzskata, ka visiem cilvēkiem jādzīvo draudzīgi un brālīgi, ir jābūt vienotiem.

Savus ideālus tie vislabāk cer redzēt piepildāmies tieši baznīcā. Viņiem patīk Jēzus skaistais mīlestības piemērs, pašaizliedzība un sirsnība. Daudz ko no tā viņi saskata arī sevī un ar to pamatoti lepojas. Vairāk par visu viņus biedē ķildas un nesaskaņas, un no visas sirds viņi cer, ka baznīca palīdzēs cilvēkiem kļūt labākiem, godīgākiem, skaistākiem un gudrākiem. Šķiet vairāk par visu baznīcā viņiem patīk svinīgā noskaņa, greznie tērpi, rituāli, mīļas, skanīgas dziesmas un ceremonijas cilvēkiem nozīmīgos brīžos, piemēram, piedzimstot, kļūstot pilngadīgiem, stājoties laulībā. Baznīcai viņu dzīvē ir ļoti nozīmīga loma. Dievnams viņiem saistās ar jaukākajiem dzīves mirkļiem, pārdomām, iepriecu bēdu brīžos. Tas viss viņiem patīk, tos saista un pievelk.

Pat ja Dieva nebūtu, baznīca tiem būtu vajadzīga un nepieciešama. Tā ir viņu loma – reliģiska cilvēka loma, kuru viņi spēlē uz dzīves skatuves, tā viņus aizrauj un saista. Daži no viņiem pat kļūst par mācītājiem, baznīcas darbiniekiem un kalpotājiem. Tomēr Bībeles vēstī ar visiem tās grūtumiem un sarežģītajām vietām un lietām, tie īsti iedziļināties negrib. Kaut kur klusībā, dziļi sevī, bieži vien pat sev neatzīstot, viņi tomēr apzinās, kā tā jau tāda spēle vien varbūt tikai ir. Tomēr tā kā viņiem šis dzīves lugas cēliens patīk labāk par citiem, tad viņi pēc labākās sirdsapziņas, protams, cenšoties darīt ikvienam labu, spēlē šo savādo spēli.

Bībelē viņi atrod daudz kā laba, tāda, kas atbilst viņu pašu uzskatiem un pārliecībai, bet to, kas tiem nepatīk vai šķiet neatbilstoši viņu izpratnei, tie vienkārši ignorē. Arī baznīcas dzīvi šie ļaudis saprot un cenšas veidot pēc sava labākā prāta un izpratnes. Tā baznīcā dzīve rit jaukāk un patīkamāk kā pasaulē. Tomēr arī labie baznīcas ļaudis nevar iztikt bez viedā Frīdriha padoma. Arī viņu vidū taču ir vajadzīgi pārcilvēki, kas rādīs ceļu zemcilvēkiem. Jo kā tad citādi, lai labās domas un centienus realizē? Bez varas tas taču nav iespējams! Un tā gan pasaulē, gan baznīcā taisnība ir tam, kam vara – tiem, kas uzņēmušies režisora lomu katrā no šiem dzīves teātra cēlieniem.

Tomēr kādu dienu par lielu pārsteigumu pasaulei, varbūt pat ne mazāku pārsteigumu reliģiskajiem ļaudīm – nāks Kristus. Tas būs patiesi satraucošs notikums, kas visai pasaulei beidzot liks aptvert, ka dzīve tomēr nav teātris, ka tajā ir bijis noteikts mērķis un uzdevums katram cilvēkam. Sarosīsies jaukie un cienījamie pasaules kungi, gan arī mūsu labais, kārtīgais, cienīgais, reliģiozais kundziņš. Abiem, īpaši pēdējam, par lielu izbrīnu Kristus nevis sveicinās un cildinās viņus, bet uzgriezīs tiem muguru un atstās tos aiz durvīm, sacīdams: „Es jūs nepazīstu.” Cik gan baismīgs būs šis brīdis! Jā, katram teātrim reiz pienāk beigas, priekškars nolaižas un jādzird vai nu aplausi, vai svilpieni.

Lai kristieši gatavotos šai galvenajai dzīves dienai, neuztvertu dzīvi par teātra izrādi un būtu droši par to, kurā pusē durvīm tie atradīsies tajā lielajā dienā, jau kopš senseniem laikiem diakons austrumu baznīcā sauca – durvis, durvis! Kas svēts, tas lai nāk, kas nesvēts, tas lai atgriežas! Tas ir brīdinājums, ka katram, kas grib nākt un saņemt svētās lietas – Kristus miesu un asinis, ir jābūt bruņotam ar patiesu mācību, ticību un grēknožēlu.

Senajā baznīcā visiem, kas nebija gatavi ieiet pa Svētā Sakramenta durvīm, lai sastaptos ar savu Kungu, bija jāatstāj baznīca. Tā baznīca liecināja, ka šie ļaudis atradīsies aiz durvīm arī tajā lielajā dienā, kad Tas Kungs nāks tiesāt šo pasauli. Tie kristieši, kas sevī joprojām nes senbaznīcas ticību – ticību, kas svētiem reiz uzticēta – turpina ik dienas gan pārbaudīt sevi, gan liecināt pasaulei par mūžības durvīm, kuru priekšā reiz būs jāstāv ikvienam.

„Svētīgi, kas mazgā savas drēbes, lai tiem būtu daļa pie dzīvības koka un varētu pa vārtiem ieiet pilsētā. Ārā paliek suņi, burvji, netikļi, slepkavas, elku kalpi un visi, kas mīl un runā melus.” Bet Gars un Līgava aicina: „Nāc! Kam slāpst, lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.”

Ilārs Plūme

Leave a Reply