Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

TICĪBAS UN PRĀTA GAISMA

Just_Janv

Zvaigznes atspīdēšana, Vilnis Heinrihsons, 2007.

Epifānija jeb Atspīdēšana ir baznīcas gada laiks, kad mēs daudz dzirdam par gaismu. Garīgā nozīmē tā arvien ir bijusi gaisma, kas no Tempļa spīd pasaulē, nevis otrādi – gaisma, kas no pasaules iespīd Dieva namā. Vēl cits populārs priekšstats ir gaismas cīņa ar tumsu, kur gaisma un tumsa ir līdzvērtīgi pretinieki, kas austrumu filozofijās pat papildina viens otru. Tā tas nav kristīgajā pasaules redzējumā – te gaisma jau ir uzvarējusi, jo viss, ko apspīd gaisma, top par gaismu.

Tumsa gan vēl pretojas, vēl mēs atrodamies šīs pasaules mijkrēslī, bet tumsas cīņa ir nolemta neveiksmei. Pār pasauli uzlec Kristus saule, un nenovēršami ataust pilnīgas pestīšanas diena. Grēka un iznīcības tumsai gribot negribot ir jāatkāpjas. “Nakts drīz būs pagājusi, diena ir tuvu” – konstatē apustulis Pāvils. Viņš aicina mūs nolikt tumsas darbus, tērpties gaismas bruņās un sākt jaunu dzīvi – „kā diena to prasa, nevis dzīrēs un skurbumā, izvirtībā, ķildās un naidā” (Rom.13:12-13). Nedaudz pārdomāsim, ko Raksti mums saka par šo jauno Gaismu un kādas sekas tā rada ticīga cilvēka dzīvē.

Raksti mūžīgo Gaismu sauc par cilvēka dzīvību (Jņ.1:4). Mūsdienu cilvēki, zinātnieki un domātāji prāto par to, kur radusies dzīvība. Vieni domā, ka tā attīstījusies no nedzīvās matērijas, citi uzskata, ka dzīvība pastāvējusi kaut kur bezgalīgajā kosmosā, no kurienes nokļuvusi uz zemes. Evaņģēlists Jānis zina sacīt, ka dzīvība bijusi mūžīgajā Vārdā. Pats šis Vārds sevi sauc par dzīvību, un kādā vietā evaņģēlists Jānis Viņu sauc par „Dzīvības Vārdu”. Jānis arī saka, ka šis Dzīvības Vārds bijis cilvēku gaisma. Tas ir, tad, kad Viņš nāca uz šīs zemes, Viņš nāca, lai mums, mirstīgajiem, kas dzīvojam nāves mijkrēslī, dotu Savu nemirstīgo dzīvības gaismu: „Es Esmu pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.” (Jņ.8:12) No šiem vārdiem noprotam, ka Gaisma, par kuru runā Kristus, ir kaut kas daudz lielāks un spožāks par dabisko gaismu.

Kad šī Gaisma atspīdēja tumšajā Ziemassvētku naktī, pasaule Viņu neuzņēma. Tā negribēja gaismu redzēt. Pasaule bija kļuvusi gluži vai akla. Grēks un netaisnība bija tā apstulbojuši cilvēka prātu, ka tas ne tikai neuzņēma gaismu, bet pat cīnījās pret to. Tumsība šiem cilvēkiem bija mīļāka par gaismu, jo viņu darbi bija ļauni. Hērods un neskaitāmi viņa sekotāji darīja visu, lai šo pārdabisko Gaismu apslāpētu. Taču to uzveikt nebija iespējams – viss, ko apspīd Gaisma top par gaismu, tādēļ tumsībai Gaismas klātienē ir jāatkāpjas. Tomēr tā vēl joprojām paliek, ložņā visapkārt, vairās tuvoties Gaismai un slēpjas ļaunajā nāves ēnā.

Lai liecinātu par Gaismu, nāca Jānis Kristītājs. Viņš nebija pats to izvēlējies kā savu pienākumu, bet nāca Dieva sūtīts. Viņš pats gan nebija gaisma, jo bija tikai grēcīgs cilvēks kā mēs visi, bet viņa liecība veda cilvēkus pie ticības mūžīgajai Gaismai, kas bija Vārdā. Vārda Gaisma bija patiesā Gaisma, kas nāca, lai apgaismotu ikvienu cilvēku, lai vestu tos no grēka tumsas mūžīgā svētuma un dzīvības gaismā.

Tātad, piedzimstot Jēzus Bērnam, Gaisma ienāca pasaulē. Tā bija spožāka par saules, mēness un zvaigžņu gaismu. Arī saules gaisma mūs silda, rāda ceļu un liek uzplaukt dzīvībai, taču šī dabiskā dzīvība ir grēka un nāves saindēta. Saules gaisma nespēj mūs glābt un rādīt mums ceļu laukā no nāves un iznīcības, jo tā pati ir pakļauta iznīcībai. Patiesā gaisma, Vārda Gaisma ir daudzkārt pārāka, jo tā dāvā mūžīgu dzīvību un rāda ceļu uz jaunu pasauli, kur tumsas un nāves vairs nebūs. Patiesību sakot, tā ne tikai rāda ceļu, bet pati ir Ceļš – mūžīgās dzīvības šaurais Ceļš.

Cilvēku posts izpaužas tādejādi, ka tad, kad šis Vārds nāca pasaulē, ko Tas pats bija radījis, pasaule Viņu nepazina. Viņš nāca pie Savas, šai nākšanai īpaši izredzētas un gatavotas tautas, bet arī tie Viņu neuzņēma. Tā ir cilvēka dzīves traģika, ka mēs ienīstam savu dzīvību, to nepazīstam, noliedzam un tai pretojamies. Tā ir pašiznīcināšanās tieksme, kas mīt katrā dabiski dzimušajā cilvēkā. Tas turpinās vēl joprojām – pasaule nepazīst un neuzņem savu Radītāju. Tā izdomā dažādas muļķīgas teorijas. Tā drīzāk tic, ka viss ir radies pats no sevis, ka visu nosaka nejaušība, ka nedzīvā matērija var tapt dzīva, bet tā netic Dzīvības Gaismai, kas to patiesi ir radījusi.

Tāds ir mūsu, cilvēku kauns un negods – patiesību mēs ienīstam un vajājam, bet melus cienām un godājam. Mēs šķiežam milzu līdzekļus un pieliekam ārkārtīgas pūles, lai mēģinātu pierādīt, ka meli ir patiesība, ka tumsa ir labāka par gaismu. To visu mēs lepni saucam par progresu, attīstību un dēvējam par gaismu. Pat veselu laikmetu, kurā uzplauka šī tumsas cīņa pret gaismu, mēs augstprātīgi esam nodēvējuši par apgaismības laikmetu. Tāda ir tumsas daba – tā ienīst patieso Gaismu un cenšas to aizstāt ar savu cilvēcisko gudrību, kas garīgās lietās nav nekas cits kā tumsība. Lai maskētos, tumsa rada arvien jaunas un jaunas teorijas, cenšoties pierādīt, ka tā tomēr ir gaisma. Tā ir ļaunuma daba, kas nāk no ļaunuma tēva Lucifera, kas, kā to izsaka šis latīņu valodas vārds, sevi augstprātīgi dēvē par gaismas nesēju, lai gan īstenībā viņš nav nekas cits kā tikai tumsas un ļaunuma nesējs. Tumsas eņģelis arvien cenšas uzdoties par gaismas eņģeli un runāt Kristus un Dieva vārdā.

Raksti daudzās vietās neticīgo pasauli sauc par tumsas pasauli. Šīs pasaules tumsas vidū dzīvo cilvēki, kas nav no šīs pasaules, bet ir Gaismas bērni. Līdzīgi Bētlemes ganiem viņi uzklausa, pieņem un godā Vārdu. Ar šiem cilvēkiem notiek brīnumainas pārvērtības: no Gaismas ienaidniekiem tie kļūst par Gaismas draugiem – Gaismas bērniem, kas tic mūžīgajam Vārdam. Pats Vārds – Dieva Dēls – ir Gaisma. Tas šajos bērnos uzveic tumsu un rada ticību. Lai gan arī ap gaismas bērniem vēl joprojām tinas tumsa, kas grib tos aprīt, tomēr Gaisma viņos ir tik liela, ka Tā ir neuzvarama. Šīs Gaismas ietekmē Viņas bērni visu sāk redzēt citādi – ar ticības acīm. Šo milzīgo pārmaiņu evaņģēlists Jānis pielīdzina jaunai dzimšanai.

Ticīgs cilvēks patiesi piedzimst no jauna. Taču tā nav dabiskā dzīvība, kuru mantojam no saviem vecākiem un kurā ir tik daudz iedzimtā grēka tumsas, bet tā ir jauna dzīvība, kas nāk no Dieva. Dabiskā dzīvība ir pārejoša un iznīcīga, bet šī jaunā dzīvība ir mūžīga un nepārejoša. Dabiskā dzīvība nevienu nedara par Dieva bērnu. Par kristieti nav iespējams piedzimt dabiskā veidā. Ticība arvien ir pārdabiska dzimšana. To nespēj panākt nekādi cilvēka darbi, jo tie nespēj mainīt cilvēka dabu. Vienīgi ticība ir tā, kas dod jauno, mūžīgo dzīvi.

Te nu ticīgā cilvēkā iesākas cīņa: vecā pasaules gaisma nicina Vārda gaismu un augstu vērtē visu, kas ir pasaulē, bet jaunā gaisma daudz augstāk vērtē Vārda gaismu, jo no šīs gaismas tā ir dzimusi un tajā dzīvo. Jā, pati šī Gaisma ir jaunā cilvēka dzīvība. Tai jākļūst ik dienas lielākai, bet tumsai arvien vairāk un vairāk jāsarūk.

Par savu jauno dzimšanu īsti pārliecināti kļūstam tad, kad uzbrūk vajāšanas, kārdinājumi un nāve. Vecā gaisma, cilvēka miesīgais prāts cīnās un pūlas, nevēlēdamies atteikties no savām vērtībām. Ar visiem spēkiem tas tiecas pēc šīs pasaules goda, cilvēku atzinības, mantas un laicīgiem labumiem. Ja dzīvības gaisma tam ko pārmet, tas cenšas to iznīcināt. Tā, piemēram, Hērods nocērt galvu patiesās gaismas lieciniekam Jānim Kristītājam, kad tas uzdrīkstas norādīt uz viņa grēcīgo dzīves veidu. Turpretī jaunajam ticības cilvēkam ir citas vērtības. Viņu vairs nebiedē ne cilvēku draudi, ne bads, ne nāve. Viņš labprāt atsakās no pasaules atzinības un tiecas sekot tikai un vienīgi jaunajai dzīvības Gaismai. Tāds cilvēks kļūst tik lielā mērā gaismas pārņemts, ka vairs nespēj mīlēt tumsību. Ja agrāk viņam bija mīļi tumsas darbi un Gaisma tam nepatika, tad tagad viņš ienīst tumsu un no sirds mīl Gaismu. Viņš ir tapis par Gaismas bērnu.

Tā kā cilvēki paši par tādiem nespēja kļūt un gaismas viņiem nebija, tad nāca Dieva Dēls. Lai kļūtu par cilvēku Gaismu, Viņš pats kļuva par cilvēku un miesīgā veidā mājoja cilvēku vidū. Viņš vienlaicīgi bija mūžīgais Dievs un mazs bērns, kas vēlāk kļuva pieaudzis un dzīvoja jūdu zemē. Viņam bija vajadzīgs apģērbs, mājas, ēdiens un dzēriens, Viņš gulēja un darīja visas lietas tāpat kā citi cilvēki. Šķita, ka Viņš ir nekas vairāk kā parasts cilvēks, taču Viņš nekad negrēkoja. Turklāt Viņa dzīvē redzamā veidā atklājās Dieva godība. Tā bija vērojama Viņa mācībā un brīnumainajos darbos. Šī godība daudzkārt pārsniedza jebkura svēta cilvēka pat eņģeļa godību. Patiesībā tā nenāca no ārienes kā Dieva palīdzība un svētība, bet gan no pašas Viņa būtības. Tādēļ evaņģēlists par šo godību saka, ka tā bijusi Dieva vienpiedzimušā Dēla godība.

Atšķirībā no šīs pasaules godības, kas ir ļaunuma un augstprātības pilna, Viņa godība bija pilna žēlastības un patiesības. Ja pasaules godība cenšas paaugstināties pār citiem, likt citiem sevi apbrīnot un kalpot, tad Jēzus godība izpaužas, kā žēlsirdība pret citiem cilvēkiem, kas liek Viņam kļūt par Kalpu un Palīgu visiem cietējiem un bēdīgajiem. Tas, ka Viņš pieņēma cilvēka miesu un kļuva mums līdzīgs, bija vārdos neaprakstāmas žēlsirdības izpausme. Turklāt viss, ko Viņš darīja bija labs un patiess.
Pasaules godība parasti balstās netaisnībā, tā ir neīsta un nepatiesa, jo cilvēki cenšas izlikties par tādiem, kādi viņi nav.

Piedzimuši par kalpiem, tie vēlas būt kungi. Turpretī Kristus godība bija patiesa. Tomēr, būdams Kungu Kungs, Viņš kļuva par kalpu visiem. Visi Viņa vārdi un rīcība arvien bija patiesi. Viņš rīkojās patiesi un bija pati patiesība. Aklais mūsdienu cilvēks vispār netic patiesībai. Viņš domā, ka tā nav iespējama. Tas tādēļ, ka Viņš nepazīst Kristu, kas ir Patiesība. Tādēļ, esot bez dievišķās patiesības, pasaule ir arī ļoti nežēlīga, nodevības un netaisnības pilna. To mēs redzam ne tikai terorisma uzplūdos un briesmīgajā varmācībā, bet arī par tik ierastu lietu uzskatītajā laulības pārkāpšanā un neskaitāmajos laulības šķiršanas gadījumos. Vai var būt vēl kas nežēlīgāks kā nodot, pievilt, piekrāpt un pamest pašus sev tuvākos cilvēkus!

Pretēji melīgās un liekulīgās pasaules nežēlībai, Kristus arvien ir žēlsirdīgs. Tas ir, Viņš nedzīvo sevis un sava goda, bet citu cilvēku dēļ, un māca arī mūs būt tādiem – žēlsirdīgiem un patiesiem. Tāda arvien ir Gaismas daba, ka Tā uzvar tumsu un pārvērš to gaismā. Tā nav gaisma, kas apžilbina un padara aklu, bet tā ir liega, mīlestības pilna gaisma, kas dara cilvēkus dzīvus un redzīgus. Pie viņiem piepildās pravieša vārdi: „Tik tiešām tumsība apklāj zemi un dziļa krēsla tautas, bet pār tevi uzlec kā saule Tas Kungs, un Viņa godība parādās pār tevi.” (Jes.60:2)

Ilārs Plūme

Leave a Reply