Franciskāņu alegorija par nabadzību, GIOTTO di Bondone, 1330, Lower Church, San Francesco, Assisi, © Web Gallery of Art
Kas atstājis mājas vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus Mana vārda dēļ, tas saņems daudzkārt vairāk un iemantos mūžīgu dzīvību.
(Mt. 19:29)
Ja Dievs ir žēlīgs – ko Viņš apliecinājis caur Kristību, Altāra Sakramentu un Evaņģēliju, sniegdams mums Savu Dēlu – tad mēs nedrīkstam un nevaram apšaubīt Viņa žēlastību, lai ko Viņš mums šai dzīvē ļautu pieredzēt.
Kāda gan nozīme tam, ka nākas zaudēt dzīvību, tēvu un māti, brāļus, māsas, ķēniņvalsti, varu un visu pārējo, kas šeit, virs zemes, pastāv, ja tikai mums paliek Dieva žēlastība, ja Dievs ir – mūsu Tēvs, Viņa Dēls – mūsu Brālis, Viņa Debesis līdz ar visu radību – mūsu mantojums, visi svētie, visi eņģeļi – mūsu brāļi un māsas!
Visi mūsu zaudējumi ir tīrais nieks, ja tikai varam paturēt to, kas ir daudzkārt vērtīgāks par ķēniņvalsti un visu šo zemi, tas ir – pašu Dievu un mūžīgo dzīvošanu.