Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

LIELDIENAS – VAKAR, ŠODIEN UN RĪT

39newtesSupper at Emmaus, REMBRANDT Harmenszoon van Rijn, 1648,Musée du Louvre, Paris © Web Gallery of Art

 

Un redzi, divi no tiem gāja tai pašā dienā uz kādu pilsētiņu, tā bija sešdesmit stadijas no Jeruzālemes, vārdā Emava. Un tie sarunājās par visām tām lietām, kas bija notikušas. Un gadījās, kad tie tā savā starpā runāja un apspriedās, arī pats Jēzus tiem tuvojās un gāja ar viņiem. Bet viņu acis tapa turētas, ka tie Viņu nepazina. Un Viņš tiem sacīja: “Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa?” Un viņi apstājās bēdu pilnām sirdīm. Tad viens, vārdā Kleops, atbildēja un Viņam sacīja: “Vai Tu viens esi tāds svešinieks Jeruzālemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?” Un Viņš tiem sacīja: “Kas tad?” Un tie Viņam sacīja: “Tas ar Jēzu no Nacaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visas tautas priekšā, ka To mūsu augstie priesteri un virsnieki nodevuši pazudināšanai uz nāvi un Viņu situši krustā. Bet mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kas Israēlu atpestīs; un turklāt šodien ir tieši trešā diena, kopš šīs lietas notikušas. Tad arī kādas no mūsu sievām mūs izbiedēja; tās agri bijušas pie kapa un, Viņa miesas neatradušas, nāk un saka, ka esot redzējušas eņģeļu parādīšanos, kas saka, Viņš esot dzīvs. Un kādi no mums nogāja pie kapa un atrada tā, kā sievas sacīja, bet Viņu pašu tie neredzēja.” Tad Viņš tiem sacīja: “Ak, jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši! (Lk. 24:13–25)

Kas šo dienu padara lielu? Varbūt pavasara iestāšanās? Tādā gadījumā vajadzētu svinēt pavasara iestāšanās dienu, bet tā nav pat atzīmēta visos kalendāros un ne katrs uzreiz zinās pateikt šo “iestāšanās” datumu.

Mūsu tautas lielākā daļa pirms nedaudz vairāk kā pārdesmit gadiem neko daudz nezināja par šiem svētkiem – par Lieldienām – un neizvērsa nekādas „izdarības”, bet tie cilvēki, kuri zināja, tos svētīja neuzkrītoši un piesardzīgi.

Taču šodien mēs Lieldienas svinam divas dienas, klāt tām vēl piepulcēta brīvā Lielā piektdiena, kas nekristiešiem liek padomāt, ko darīt šajā dienā – ballēties, dzert vai labāk nedarīt neko un atpūsties.

Atšķirībā no citiem svētkiem šos mēs svinam katru gadu atšķirīgos datumos. Noteikti kādam radīsies jautājums: kāpēc tas ir tā? Lieldienas mēs svinam pirmajā pilnmēness svētdienā pēc pavasara iestāšanās.

Šis laiks sakrīt ar jūdu tautā svinētiem Pashā svētkiem, kuriem gan, salīdzinot ar Lieldienām kristiešu izpratnē, ir cits saturs un nozīme. Jūdu Pashā bija piemiņas un pateicības svētki par godu tautas izvešanai no Ēģiptes gūsta, šo svētku nozīmīga sastāvdaļa bija upura jērs.

Pūpolsvētdienā jeb Palmu svētdienā Jēzus ierašanās Jeruzālemē uz necilā lopiņa – ēzelīša – tika sagaidīta ar slavas saucieniem, bet pēc dažām dienām tas pats pūlis ar vēl skaļākiem saucieniem panāca, lai Pilāts Viņu notiesātu ar krusta nāvi. Lielajā Piektdienā Jēzus kļuva par upura Jēru visas cilvēces glābšanai.

Tāpēc bez Lielās Piektdienas nav arī Lielās dienas, tās abas ir nopietni vērā ņemamas, ticībā pareizi atzīmējamas un svinamas, jo tās ir Dieva iedibinātas. Dievs pats vecos jūdu Pashā svētkus piepildīja ar jaunu saturu – ar „Jauno Derību” – un šie svētki būtu jāsvin obligāti!

Katrā ciešanu laika dievkalpojuma liturģijas daļā mēs pasludinām: „Tas Jērs, kas tapa nokauts..”, tā tas turpinās līdz Lieldienas rītam, kad tiek pasludināts: „Viņš ir augšāmcēlies!”

Lai Lielo dienu svinētu ar priecīgām sirdīm, nepietiek tikai ar šīs svētku vēsts uzklausīšanu vai izteikšanu vien – augšāmceltais Kristus katram ir jāsastop, ticībā jāpiedzīvo, jo citādi šī prieka vēsts šķitīs kā pasaka.

Tā tas nav tikai ar daudziem mūsu laikmeta „gudrajiem un modernajiem” cilvēkiem vien, tā tas bija pat ar Jēzus vistuvākajiem sekotājiem – Viņa mācekļiem. Bībelē mēs lasām: „Un, atpakaļ griezušās no kapa, tās to visu pasludināja tiem vienpadsmit un visiem citiem. ..Un šie vārdi tiem izlikās kā pasaka, un tie viņām neticēja.” (Lk.24:9–11)

Jēzus mācekļi nenoticēja pirmajām kapa apmeklētājām, nenoticēja, ka kaps ir tukšs un ka eņģelis viņām pavēstījis – Viņš ir augšāmcēlies. Lai mācekļus pārliecinātu, nāca Jēzus pats un apliecināja Savu augšāmcelšanos. Tikai tad, kad paši savām acīm tie bija viņu redzējuši, tie spēja noticēt šim brīnumam un vēlāk to sludināt ar gaviļu un prieka pilnām sirdīm citiem.

Lieldienu evaņģēlija lasījumā par diviem mācekļiem, kuri bija ceļā uz Emavu un savā starpā pārrunāja visu, ko viņi bija redzējuši un dzirdējuši Jeruzalemē pirmajos Lieldienu svētkos, mēs redzam, ka Jēzus bija tas, kas atdarīja viņu acis, ausis un sirdis, lai tie noticētu Viņa augšāmcelšanās vēstij.

Šos abus mācekļus ir ierasts dēvēt par Emavass mācekļiem, atsaucoties uz viņu ceļamērķa (domājams – arī dzīvesvietas) nosaukumu. Vienu no viņiem Lūka nosauc vārdā – Kleops, bet otra vārds netiek minēts. Katrā ziņā viņi abi pieder pie tiem, kuri jau no paša rīta ir ko dzirdējuši par Jēzus augšāmcelšanos, bet nav spējuši šai vēstij noticēt. To apstiprina arī evaņģēlija teksta pirmie vārdi: „Redzi, divi no tiem”, tas nepārprotami norāda uz minētajiem mācekļiem šīs nodaļas 9. pantā:

„Un, atpakaļ griezušās no kapa, tās to visu pasludināja tiem vienpadsmit un visiem citiem”. Lūka ar to norāda, ka starp tiem „visiem citiem” arī šie divi bija kļuvuši Jēzus augšāmcelšanās liecinieki un nu viņi atgriezās mājās – katrs savā ikdienas dzīvē. Kā tas bieži mēdz būt, arī viņi domās un pārrunās kavējās pie notikumiem, kas viņus interesēja vairāk par visu. Viss, ko viņi bija piedzīvojuši, redzējuši un dzirdējuši, bija tos apmulsinājis un satriecis, kā tekstā teikts: „Un viņi apstājās ar bēdu pilnām sirdīm.”

47emmau

Supper at Emmaus, CARAVAGGIO, 1606, Pinacoteca di Brera, Milan, © Web Gallery of Art

Sarunās ar Jēzu, kuru sākumā viņi neatpazina, atklājās, cik ļoti šie mācekļi pārdzīvoja Jeruzālemē notikušo netaisnību, kā arī tas, ka viņi nebija ņēmuši vērā iepriekš sludināto un ka augšāmcelšanās vēsts, ko pirmās kapu apmeklētājas jau bija atnesušas, viņu sirdis nebija iepriecinājusi.

Jēzus gatavoja  mācekļu sirdis Dieva žēlastības atklāsmei, vispirms viņus norājot: „Ak jūs nesaprašas un sirdīs kūtrie, kā jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši,”  nesaprotamos notikumus tiem izskaidroja, tos viscaur pamatojot Svētajos Rakstos. Pēcāk, baudot kopējo mielastu, Tas Kungs tiem atklājās Savā godībā.

Šī rakstu vieta visiem kristiešiem visos laikos atgādina, ka īstais Rakstu skaidrotājs (caur Svēto Garu) vienmēr ir Kristus pats un Viņš ikvienam dod sajust Savu tuvumu, raisīdams sirdīs un dvēselēs prieku.

Jēzum nevajadzēja Emavas mācekļus izrīkot vai uzdot tiem kādus pienākumus pildīt, jo pēc tādas atklāsmes viņi vairs nespēja ilgāk palikt uz vietas. Viņi cēlās tai pašā stundā un atgriezās Jeruzālemē, uzmeklēja tos vienpadsmit mācekļus, lai apstiprinātu jau rīta stundā dzirdēto prieka vēsti, apstiprinātu ar vārdu „patiesi”, kas nedaudz izskan arī kā atvainošanās: „Tas Kungs patiesi ir augšāmcēlies.”

Šie mācekļi, kuri bija starp tiem „visiem citiem”, sastapušies ar augšāmcēlušos Kungu, kļuva par dedzīgākajiem un vieniem no pirmajiem augšāmcelšanas vēsts sludinātājiem. Kāda brīnumjauka pārvērtība, bēdīgas sirds vietā tika iegūta prieka pilna sirds! Lai tā tas notiktu ar ikvienu no mums, arī mums Lielā diena ir jāsagaida un jāsvin tā, lai mēs ar To Kungu sastaptos.

Priekšzīmi varam ņemt no šiem mācekļiem, kuri patiesi un no sirds domās un sarunās kavējās pie Lieldienu notikumiem. Pie viņiem nāca un gāja līdzi Jēzus pats, veicot garīgās atmodas darbu. Jāpiebilst, ka mūsu dienās ārpus dievkalpojuma tas nenotiek.

Kopējo mielastu, ko mēs saucam par Sakramentu, kur Jēzus pats ir galda klājējs, nebauda jebkurš, bet tikai tie, kuri ar lūgšanām, Viņa mācības uzklausīšanu ir Evaņģēlija vēsts aicinājumam atsaukušies. Tie bauda Viņa mielastu ticībā, un Tas Kungs pats viņiem atklājas savā godībā.

Lielās Piektdienas un Lieldienas svētkiem nav nekā kopīga ar „saules atgriešanos”, kā dažkārt to formulē pagānisko svētku organizētāji, bet gan – ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Viņš ir Tas, kas šo dienu dara par Lielu. Ja runājam par saules atgriešanos, tad kristieši to var saprast vienīgi poētiski, ka šī „saule” ir Tas Kungs un Pestītājs.

Ierasto sveicienu „Priecīgas Lieldienas!” kristieši saprot kā novēlējumu priecāties par Kristus augšāmcelšanos. Ko ar šādu sveicienu iedomājas nekristieši, ir grūti teikt. Varbūt brīvo dienu izklaides, šūpošanos, zaķus vai raibās olas? Lai arī kādus pagānismā atrastus svētku rituālus cilvēki izpildītu, tie neko labu un nekādu garīgumu neatnesīs – vien tikai apgrēcību Dieva priekšā.

Taču mums ir viens rīts pavasarī, kad nepietiek ar ierastā „Labrīt!” pateikšanu. Nepietiek arī ar smaidošu seju draugiem un kaimiņiem uzsaukto frāzi „Priecīgas Lieldienas!”, jo šajā rītā, ja jau eņģeļi un pašas debesis gavilē, ikviena cilvēka sirdij arī ir jāgavilē pateicībā un priekā!

413fried

Lieldienu rīts, Caspar David FRIEDRICH, 1833, Museo Thyssen-Bornemisza, Madrid, © Web Gallery of Art

Lieldienu vēsti kristieši apliecina ne tikai vienreiz gadā, bet gan katrā dievkalpojumā, ticības apliecinājumā sakot: „Un trešajā dienā augšāmcēlies pēc Svētajiem Rakstiem”, neatstājot to pagātnes notikuma atcerei, bet uzsverot tās šodienīgumu un mūžīgumu, nozīmīgumu visos laikos. Tas ir mūsu ticības piepildījums šeit laikā un tur mūžībā.

Ja Kristus augšāmcelšanās tiks uztverta kā sens vēsturisks notikums un Lieldienas tiks svinētas kā atceres diena, tad līksme mūsu sirdīs neuzplauks. Bet, ja ticēsim, ka Viņa augšāmcelšanās brīnumā arī mēs piedalīsimies, kad tas laiks būs pienācis un tiksim augšāmcelti, tad tas liek priecāties no sirds.

Visvairāk augšāmcēlušais Kungs mums būs vajadzīgs pie lielās robežas, kas mūs ikvienu gaida, kad šī pasaule būs jāatstāj, taču Viņa žēlastība mums nepieciešama jau tagad. Lieldienu sveiciens ikvienam, kas tic: Kristus ir augšāmcēlies!

Āmen.

Kārlis Bušs

Leave a Reply