Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 3 other subscribers

JOHANS SEBASTIANS BAHS (1685-1750)

Bach

Komponists pēc Dieva aicinājuma.

“Viņš bija cilvēks, kas mīlēja Dievu un mūziku ar visu sirdi, dvēseli un prātu.” Tā Bahu raksturo kāds no viņa biogrāfiem. Viņš nav atstājis aiz sevis daudz rakstisku liecību, vēstuļu vai vēstījumu, praktiski gandrīz neko par sevi pašu un saviem dzīves pārdzīvojumiem. Taču viņa mūzika ir tik dziļa un daudzpusīga, ka patiesībā izsaka visu. Tur ir visa cilvēcisko emociju gamma: daudz prieka, gaviļu un humora, bet arī skumjas, nopietnība, tāpat liela dzīves dedzība un dziļa dievbijība.

Vērtējot Baha mūziku, dažādi klasiķi ir teikuši par viņu cildinošu vārdus, un daudziem nācies atzīt, cik dziļi dievbijīgs savos darbos bijis. Piemēram, labi pazīstamais ticības kritiķis Nīče ir sūdzējies, ka “Baha darbos ir pārāk daudz primitīvas kristietības, primitīvu vācismu, primitīva sholasticisma.. Uz modernās Eiropas mūzikas sliekšņa.. viņš arvien raugās atpakaļ uz viduslaikiem.” (1878) Pēc Mateja pasijas noklausīšanās Nīče esot atzinis: “Cilvēks, kas pilnīgi aizmirsis kristietību, šai darbā patiešām dzird Evaņģēliju.”

Viens no šā laikmeta pētniekiem Vils Djurants pieskaita Bahu uzticīgajiem reformācijas ideju turpinātājiem: “Baha darbs ir reformācija, kas ietērpta mūzikā.” Un Leonards Bernsteins arī ir sacījis: “Baham visa mūzika ir reliģiska, tās radīšana bija sava veida dievkalpojums. Ikkatra nots bija veltīta Dievam un nekam citam.”

Izcilais vācu komponists Johans Sebastians Bahs ir dzimis 1685. gadā Eizenahā, Tīringas pilsētā ģimenē, kas bija saistīta ar mūziku jau vairākās paaudzēs. Vecvecvectāvs Feits Bahs bija maiznieks, bet no cītaras, sava iemīļotā instrumenta, viņš nešķīrās pat tad, kad devās uz dzirnavām malt miltus.

Savukārt Feita dēls Hans bija vijolnieks. Johana Sebastiana tēvs Johans Amrozijs bija “galma muzikants Eizenahā”, un viņam bija divi brāļi un seši brālēni arī tai pašā mākslas nozarē. Divu gadsimtu laikā Tīringā saradās tik daudz Bahu dzimtas ērģelnieku, komponistu, vijolnieku, flautistu, kapelmeistaru, trompetistu, ka jau pats Baha vārds kļuva par mūziķa sinonīmu.

Izglītība

Savos agrīnajos gados Johans Sebastians mācījās Eizenahas klasiskajā ģimnāzijā un dziedāja soprāna balsi baznīcas korī. Desmit gadu vecumā viņš kļūst par bāreni, un viņam jādodas dzīvot pie sava brāļa Johana Kristofera, kas bija ērģelnieks (viņš bija Pahelbela skolnieks) Līneburgā. Arī tur viņš dziedāja korī, bet pēc balss lūzuma viņš palika pie muzicēšanas, “jo bija gana lietpratīgs dažādu instrumentu spēlē.”

Kamēr viņš dzīvoja pie sava brāļa Kristofera Ordrufā, Baham nācās pirmo reizi saskarties ar piētismu, kas ir viena no spilgtām tā laika baznīcas dzīves parādībām. Ordrufa bija viena no piētisma atbalsta punktiem. Turpretī skola, kurā viņš mācījās, ļoti stingri turējās pie ortodoksa luterisma un Vienprātības grāmatas. Mēs varam būt pārliecināti, ka jau diezgan agrīnā vecumā Johans Sebastians piedzīvoja lielās teoloģiskās diskusijas un vārdu cīņas starp piētistiem un ortodoksajiem luterāņiem.

Tajā pašā laikā viņš šai skolā ieguva ļoti labu klasisku izglītību, turklāt visādā ziņā viņš bija ļoti apdāvināts un centīgs puisis. Viņš drīz vien apsteidza savus vienaudžus: desmit gadu vecumā viņš mācījās kopā ar divpadsmitgadīgiem, piecpadsmit gadu vecumā – kopā ar astoņpadsmitgadīgiem. Tātad mēs redzam ļoti spējīgu jaunekli, kas izcili apguvis – pēc tā laika klasiskās izglītības parauga – daudz teoloģijas, grieķu un latīņu valodu un citas disciplīnas.

Jau 15 gadu vecumā viņš bija savu talantu apliecinājis mūzikas pasaulē kā soprāna balss dziedātājs baznīcas korī Līneburgā. Pēc trim gadiem viņš kļuva par vijolnieku Veimāras firsta Johana Frīdriha kamerorķestrī. Dažus mēnešus vēlāk viņš, būdams tikai 18 gadus vecs, iegūst baznīcas ērģelnieka amatu Arnštatē. Šo darbu viņš ieguva gluži nejauši. Kad viņš bija palūdzis atļauju izmēģināt jaunās ērģeles, tad ar savām spējām viņš tik ļoti bija pārsteidzis un atstājis lielu iespaidu uz klātesošajiem, ka viņi tūlīt pat jauneklim piedāvājuši stāties šai amatā.

1705.gada oktobrī Bahs ar kājām (jo nepietika naudas karietei) dodas uz Lībeku, kur notika slavenā Dānijā dzimušā vācu komponista un ērģelnieka Dītriha Bukstehūdes (1637-1707) ērģeļkoncerti. Bahs tik ļoti aizraujas ar viņa spēli, ka ciemošanās pie Bukstehūdes ieilgs no atļautā viena mēneša līdz veseliem 4 mēnešiem. Kad viņš atgriezās savā baznīcā, tam nācās panest nesaudzīgu kritiku par līguma neievērošanu, turklāt viņu rāja arī par jaunajiem viņa spēles izpušķojumiem un harmonijām, pavadot draudzes dziedāšanu. Tomēr Baham jau bija pietiekami solīda reputācija, lai tik vienkārši nevarētu atlaist no darba.

21 gada vecumā viņam tika izteikts rājiens no baznīcas konsistorijas, jo viņš esot ticis pieķerts “mūzikas taisīšanā” ar kādu “svešu jaunavu” kora balkonā. Tai laikā meitenēm tur nav bijis atļauts atrasties. Lai nu kā, bet tajā laikā, šķiet, viņu vēl nevar saistīt ar striktu piētismu un legālismu. Bahs apprecēja savu otrās pakāpes māsīcu Mariju Barbaru apmēram gadu pēc šī incidenta. Grūti teikt, vai tā bija tā pati “svešā jaunava”.

Piētisms pret ortodoksiju

Tad Bahs pārcēlās uz Mīlhauzeni un pildīja ērģelnieka amatu Sv. Blazija baznīcā. Šai laikā jūtami nobriest Baha uzskati par dzīvi, viņa misiju un aicinājumu. Mīlhauzenē viņam bija jādarbojas piētiski noskaņotā mācītāja Johana Ādolfa Frones vadībā. Otrā Mīlhauzenes dievnamā – Sv. Marijas baznīcā kalpoja viņa labs draugs Georgs Kristiāns Eilmars, kas pēc savas pārliecības bija ortodokss luterānis.

Arī šeit Bahs nonāca tā laika aso diskusiju krustpunktā. No vienas puses, viņa paša dievbijībā un tekstu izvēlē ir vērojamas simpātijas pret piētisma dievbijību, taču, no otras puses, viņš ar visu savu talantu, izglītību, izpratni un arī draugiem bija ortodokso luterāņu pusē, kas pārstāv baznīcisku un liturģisku dievbijību.

Kalpodams Sv.Blazija baznīcā, viņš šo konfliktu izjuta īpaši asi. Viņš kalpoja pie mācītāja, kurš bija strikts piētists, un Bahs šeit sastopas ar nopietniem šķēršļiem, jo nebija iespējams veidot “sakārtotu baznīcas mūziku Dievam par godu” – kā viņš pats to raksturoja. Tas bija iemesls, kāpēc viņam nācās šo vietu pamest. Ieklausieties paša Baha vārdos, kas raksturo viņa nospraustos mērķus, un to, kā viņš saprata savu aicinājumu:

“Mans nolūks (Sv.Blazija baznīcā) bija sekmēt dievkalpojuma mūziku, lai sasniegtu tās mērķi un piepildījumu, sakārtotu baznīcas mūziku Dievam par godu; .. tāpat arī .. uzlabot baznīcas mūziku .. [kā arī sākt un finansēt citus projektus]: taču notika tā, ka nebija iespējams to izdarīt bez īgnām, satraucošām attiecībām.. Tad Dievam labpatika rast citu iespēju, kas ne tikai man radītu labākas iztikas apstākļus, bet arī man ļautu.. veikt un uzturēt manu īsto uzdevumu, kas ir baznīcas mūzikas kārtīga organizēšana.”

Visa viņa turpmākā darbība ir jāaplūko šo Baha izteikumu gaismā. Augstākais un svarīgākais viņa mērķis un uzdevums bija uzturēt mūziku kā neatņemamu kopīgas dievkalpošanas sastāvdaļu. Ejot pretī tieši šādiem mērķiem, Bahs auga un pilnveidojās savas mūzikas prasmē.

Dažādi darbi

No Mīlhauzenes Bahs pārcēlās uz Saksiju, pie Veimāras hercoga Vilehelma Ernsta, kur kalpoja par galma ērģelnieku. Baham tika dots uzdevums ik mēnesi sacerēt jaunu kantāti, kā arī apmācīt firsta brāļa bērnus. Sacerot savas kantātes un korāļu apdares, Bahs tās allaž iecerēja kā dievkalpojuma daļas. Savos ikdienas pienākumos viņš komponēja izcilus, ģeniālus darbus. Šodien mēs būtu pārsteigti, cik daudz prasmes, talanta un gatavošanās bija nepieciešams, lai draudzes muzikanti varētu tos pienācīgi atskaņot.

Šo darbu Bahs veica 10 gadus. Viena no problēmām, kādēļ viņš aizgāja no šā darba, bija tā, ka kapelmeistara amatā tika iecelts muzikāli vājš un neapdāvināts cilvēks, kas Baham likās aizvainojoši. Kaut arī Baham bija stipra ticība un mīlestība uz Dievu, viņam katrā ziņā piemita arī savs lepnums un pašcieņa par savu veikumu.

1717.gadā viņš devās uz Kēteni, kur bija labvēlīga gaisotne mūzikas dzīvei. Šeit notika zināmas izmaiņas attiecībā uz viņa radīto mūziku. Viņam nācās pārorientēties, jo iemīļoto ērģeļu tur nemaz nebija (kas izskaidrojams ar kalvinistisko vidi). Daži autori un pētnieki norāda, ka te vērojams ticības sekluma posms, un viņš vairāk radījis sekulāro mūziku (Brandenburgas koncerti, 2 sējumi „Labi temperētais klavesīns”, fūga d-moll u.c.). Taču viņš rakstīja arī baznīcai.

Te nu jāsaka, ka dalījums “sakrālajā” un “sekulārajā” mūzikā nav īsti attiecināms uz Bahu, jo, aplūkojot to no paša komponista pozīcijām, viss viņa darbs un aicinājums bija no Dieva un Dievam par godu. Zīmīga ir Baha biogrāfijas epizode, kad viņš uz īsu laiku nonāca apcietinājumā, “jo pārāk stūrgalvīgi centās panākt savu atbrīvošanu” no pienākumiem, kas viņam bija Kētenē. Arī tas mums vēsta par viņa principiālo raksturu.

1720.gadā mirst viņa sieva, kura bija laidusi pasaulē 7 bērnus. Pēc apmēram gada Bahs apprecas otrreiz, šoreiz viņa izredzētā ir dziedātāja Anna Magdalēna Vilkena. Viņu laulībā piedzima vēl 13 bērnu. Līdz ar to kopumā Baham bija 20 bērnu, taču, kā zināms, viduslaikos bija ļoti liela bērnu mirstība, un Baha ģimene šai ziņā nebija izņēmums. Par Bahu ilgāk nodzīvoja tikai četras meitas un pieci dēli, no kuriem trīs (Vilhelms Frīdemans, Johans Kristiāns un Karls Filips Emanuels) kļuva par ievērojamiem komponistiem.

BachFamily

Leipcigas gadi

Pēc Kētenē pavadītā laika Bahs atkal meklēja “zaļākas ganības” un 1723.gadā pieņēma aicinājumu ieņemt kantora amatu Sv. Toma baznīcā, kā arī baznīcas dziedāšanas skolā Leipcigā. Tā noteikti ir vispazīstamākā viņa kalpošanas vieta. Izņemot dažus ceļojumus uz citiem Vācijas novadiem, Bahs palika Leipcigā līdz pat savai nāvei. Šeit tapa viņa izcilākie baznīcas mūzikas sacerējumi. (Magnificat, Jāņa pasija, Mateja pasija, Mesa si minorā, Ziemassvētku oratorija) Šai laikā viņš sacerēja 5 garīgo kantāšu ciklus, kas sastāvēja no kantātēm katrai svētdienai un visām svētku dienām, kopā ap 300 darbiem.

Lai arī baznīcas kantora darbs bija diezgan prestižs un atbildīgs, Johanam Sebastianam Leipcigā neklājās viegli. Kā jau tas notiek ar ģēnijiem, tie bieži atzinību gūst tikai pēc savas nāves. Bahs šai ziņā nav izņēmums. Leipcigā viņš nebija populārs ne pilsētas valdes, ne baznīcas vadības aprindās. Diemžēl arī plašāka publika viņa talantu un darbu ne tuvu nenovērtēja.

Praktiski visa Baha darbība norisinājās luterāņu baznīcas ietvaros ar dziļi reliģisku noskaņu. Kā ērģelniekam viņam lielā mērā nācās domāt teoloģiski – saistībā ar Svētajiem Rakstiem, mācītāja sprediķi, himnām un liturģiju. Stājoties darbā Leipcigā par kantoru 38 gadu vecumā, viņam nācās kārtot nopietnu teoloģisku eksāmenu. Tas nebija nekas neparasts, jo Thomasschule uzdevumos viņam ietilpa ne tikai zēnu mācīšana mūzikā, bet arī katehisma gudrībās. Ir ticis izpētīts, ka šādas skolas programmā viena piektdaļa bija mūzika un piektdaļa – kristīgā mācība.

Leipcigā viņš pavadīja 27 ļoti aktīvus un darbīgus gadus, vadīdams arī baznīcas mūzikas dzīvi. Dievkalpojumi Baha dienās bija daudz biežāki, nekā mēs esam pieraduši šodien. Katrā nedēļas dienā bija divi dievkalpojumi, un svētdienās dievkalpojumi ilga veselas 7 stundas. Katrai svētdienai un svētku dienai viņam bija jāsacer apmēram 30 minūtes gara kantāte par tās dienas Bībeles tekstu, turklāt viņam bija jāvada koris un orķestris, kam tas viss bija jāapgūst un jāatskaņo. Visi mūzikas teksti tika ļoti detalizēti vēl saskaņoti ar mācītājiem.

Kalova komentārs

Tas liek mums jautāt – kādus teoloģiskus ieskatus mācīja un aizstāvēja Bahs? To mēs varam nojaust no viņa mūzikas un tekstiem, ko viņš izmantoja savā darbā. Viens no mūsdienu Baha pētniekiem apgalvo, ka Bahs bijis ļoti “nopietns Lutera māceklis”. To pierāda kaut vai tāds fakts, ka viņš iegādājies Lutera kopoto rakstu Altenburgas izdevumu pēc tam, kad viņam jau piederējis Lutera rakstu Jenas izdevums. Tas būtu pilnīgi nevajadzīgs un izšķērdīgs pirkums cilvēkam, kuram par Luteru nebūtu nopietnas intereses.

Bet pāri visam Bahs bija cītīgs Bībeles lasītājs un studētājs. Pamatīgāka viņa mūzikas analīze rāda, cik nozīmīgs un noteicošs viņam bijis tieši teksts. Mūzika viņam bija Dieva vārda kalpone. Sacerot savu mūziku, viņš galvenokārt vēlējās izteikt teksta jēgu un būtību. Kāds no viņa skolniekiem apliecina: “Mans skolotājs, kapelmeistars Bahs, man mācīja nespēlēt korāļus tikai kā mūziku, bet gan saskaņā ar vārdu jēgu.”

Līdz šodienai ir saglabājusies ļoti spilgta liecība par Baha Bībeles studijām, tas ir ortodoksā luterāņu teologa Kalova komentārs par Lutera tulkotās Bībeles tekstu. Tur atrodami dažādi ar Baha roku izdarīti pasvītrojumi un pat labojumi, kas norāda, cik labas un precīzas bijušas viņa teoloģiskās zināšanas.

Turklāt ir saglabājies Baha personiskās bibliotēkas saraksts, kurā ir ļoti daudz sprediķu grāmatu, Bībeles komentāru un tamlīdzīgas literatūras. Tas viss liecina par komponista lielo interesi teoloģijā. Viņš ar lielu rūpību ir piegājis Svēto Rakstu studijām, lai pēc iespējas labāk varētu konkrētā teksta jēgu paust savā mūzikā.

Daudziem no viņa darbos izmantotajiem tekstiem nav noteikti zināma izcelsme. Taču skaidrs ir tas, ka šie teksti bija balstīti uz Svētajiem Rakstiem, luterāņu himnām un klasisko kristīgo dzeju. Iespējams, ka daļa tekstu ir viņa paša radīti. Daži no tekstiem mūsdienu klausītājam varētu šķist dīvaini un nesaprotami, piemēram, dievišķās mīlestības dzeja viduslaiku mistikas garā. (“Es skūpstu Tavas brūces un apkampju Tavu krustu. Tavs klēpis ir man kā spilvens” Vai: “Mazgā mani ar savas nāves sviedriem.” Vai: “Cilvēks ir smaka, mēsli, pelni un zeme”.) Tas var šķist mulsinoši. Taču mums jāzina, ka tā laika kultūrā tas nebūt neizklausījās tik mulsinoši. Un tādus tekstus Bahs izmanto savās kantātēs.

Šādi teksti bija ļoti populāri piētisma vidē, kur īpaši uzsvērts iekšējais pārdzīvojums, spontāns garīgums un reliģisks jūtīgums. Šķiet, ka Baham kaut kas no tā visa bija patīkams. No otras puses, nepieņemama viņam likās piētistu distancēšanās no baznīciskas dievbijības un liturģiskas dzīves. Piētisti liturģiju un baznīcas mūziku uzskatīja labākajā gadījumā – par uzmanības novērsēju, bet sliktākajā – par šķērsli un kavēkli īstai ticībai. Saprotams, ka tas komponistam bija pilnīgi nepieņemami.

Noteikti arī pašam Baham nācās uzklausīt kritiku un uzbrukumus no piētistiem, kas principā iebilda pret liturģisko mūziku un instrumentu izmantošanu, kas Bībelē it kā neesot pavēlētas. Tas Baham lika aizdomāties par savas kalpošanas teoloģisko pamatotību. Te nu mums ir jāvēršas pie paša komponista atstātajām liecībām uz Kalova komentāra lappušu malām. Viņš Vecās Derības rakstos bija atradis dievišķu autorizāciju kalpošanai ar instrumentālo mūziku. Tās ir trīs vietas no Laiku grāmatām, kas deva Baham pārliecību par savu aicinājumu.

Dievišķais apstiprinājums

Pirmā ir saistībā ar 1. Laiku grāmatu 25:1. Tur mēs lasām, kā Dāvids nozīmēja levītiskos mūziķus “pravietošanai” Jeruzālemes Tempļa dievkalpojumā. Bahs ir pasvītrojis Kalova vārdus: “Viņiem bija jāpadara Dieva vārds par garīgām dziesmām un psalmiem un jādzied Templī mūzikas pavadībā, kuru spēlēja uz instrumentiem.” Un pats viņš uz lapas malas pievienoja: “NB Šī nodaļa ir visas Dievam tīkamās mūzikas patiesais pamats.” Tas, protams, jāsaprot kā atspēkojums visiem piētistiem, kas noraidīja instrumentālu baznīcas mūziku.

Otrais komentārs ir saistībā ar 1. Laiku grāmatu 28:21, kur uzsvērts, ka to visu Dāvids kā pravietis saņēmis no Dieva. Baha pasvītrotais Kalova komentārs: “Tas ir skaidrs no dievišķā parauga un Dāvidam dotās pravietiskās norādes, proti – viņš neko nedarīja uz savu roku, celdams Templi un iekārtodams dievkalpojumu, bet visu darīja, lai kalpotu saskaņā ar Tā Kunga Garā dotajiem priekšrakstiem.”

Te arī Bahs ar savu roku apstiprina atšķirību starp cilvēcisku un dievišķu iekārtojumu: “NB Brīnišķīgs pierādījums, ka kopā ar visiem pārējiem dievkalpojuma iekārtojumiem arī mūzika ir Dieva Gara iedibināta caur Dāvidu.” Šeit viņš bija guvis pārliecību, ka arī viņa kalpošana baznīcā ar mūziku ir svētīga un Dievam pa prātam.

Trešais komentārs ir par 2. Laiku grāmatu 5:12-14, kur ir stāsts par to, ka, korim sākot dziedāt psalmu Tempļa iesvētīšanā, visa svētnīca piepildījās ar Tā Kunga godības mākoni. Kalovs šo sadaļu iesāk ar vārdiem: “Kā Dieva godība parādījās, izpildot brīnišķīgu mūziku.” Pie 13. panta Bahs uz malas ir pierakstījis: “NB Godbijīgi izpildot mūziku, Dievs vienmēr ir klāt ar savu žēlastību.” Tas raksturo Baha baznīcas mūzikas teoloģiju vienā teikumā.

Aicinājuma cilvēks

Viņa dievbijība bija izteikti liturģiska. Šī Baha attieksme norāda uz viņa dziļajām saknēm luterāņu tradīcijā un lojalitāti pret baznīcu. Jau no agras jaunības Bahs bija iemīlējis luterāņu korāļus un tajās pausto evaņģēlisko vēsti, tāpēc viss viņa darbs ir tik cieši saistīts ar šiem motīviem. Zīmīgs bija Baha paradums visu savu darbu galvā rakstīt “Jesus Juva” (Jēzu glāb), kā arī “SDG” (Soli Deo Gloria – Vienīgi Dievam gods).

BachNotis

Laiku grāmatās un Kalova komentārā viņš bija guvis stipru atbalstu savam aicinājumam pretēji visu kritiķu iebildumiem. Pie šī aicinājuma viņš turējās un godam to pildīja, kaut arī bieži neguva pienācīgu atalgojumu un atzinību par savām pūlēm. Bahs kā īstens luterānis aicinājumu uzskatīja par nozīmīgu savas identitātes daļu. Viņš sevi uzlūkoja kā baznīcas mūziķi pēc Dieva aicinājuma. Tas izskaidro, kāpēc viņš bija tik cītīgs un produktīvs par spīti visiem šķēršļiem. Viņš bija stingri pārliecināts, ka ar savu mūziku Viņš dara Dieva pavēlētu un Viņam tīkamu darbu.

Sava aroda prasmē Bahs bija virtuozs, to viņš panāca ar milzīgu darbu un vingrināšanos. Viņa ērģeļspēle ir bijusi vienkārši fenomenāla. Par viņu stāsta, ka viņam nav pieticis ar virtuozajiem pirkstiem vien – spēles laikā zobos viņš kādreiz turējis koka nūjiņu, lai ar to nospiestu papildtaustiņus… Arī viņa kājas pa pedāļiem esot šaudījušās kā putni, katru tēmu, katru pasāžu izpildot tikpat precīzi kā ar rokām. Tieši viņš, starp citu, bija viens no pirmajiem, kas sāka lietot visus desmit roku pirkstus – par spīti saviem kolēģiem, kas 17. un 18. gadsimtā klavesīnu spēlē ar trim un četriem pirkstiem, kurus tur izstieptus un pēc vajadzības paliek apakšā, pārliek un sakrusto, kamēr īkšķi lieto tikai nepieciešamā gadījumā.

Savā komponista darbā viņš bija ierosmi radis, mācījies un ietekmējies no visdažādākajiem avotiem. Viņš pamatīgi studēja ne tikai senāk tapušo mūziku, bet daudz ietekmējās arī no tai laikā aktuālās mūzikas, īpaši franču un itāļu. Var sacīt, ka viņa muzikālā gaume bija ļoti eklektiska, daudzveidīga un šīs dažādās ietekmes nepārprotami veidoja arī viņa komponēto mūziku.

Racionālists?

Bahs bija aizrāvies arī tā laikmeta populāro racionālismu, kas ar prāta un matemātikas palīdzību centās izskaidrot mākslinieciskus, filozofiskus un kosmiskus fenomenus. 1747.gadā viņš pat pievienojās Muzikālo zinātņu biedrībai jeb t.s. “Miclera biedrībai”, kas bija racionālistiski domājošu matemātiķu, filozofu un mākslinieku kolēģija.
Var droši sacīt, ka Bahs bijis intelektuāli atvērts un daudzpusīgs cilvēks, viņš labprāt apsvēra dažādus ieskatus, bet galu galā izdarīja pats savus secinājumus. Tomēr Baha racionālisms nebūtu jāattiecina uz ticības lietām, jo viņš neatļāvās ar savu racionālo prātu kritizēt Bībeles mācības, kā to darīja racionālistiski noskaņoti teologi un filozofi. Drīzāk gan viņa racionālisms attiecas uz viņa mūziku, kurā vērojama matemātiska precizitāte un struktūra, numeroloģija un simbolismi.

Viņš izmantoja senu tehniku, ko sauc gematria, kas ar muzikāliem līdzekļiem – atkārtojumiem, intervāliem, nošu ilgumiem, retoriskām figūrām – simboliski atsaucas uz kādiem Bībeles vārdiem vai mācībām. Piemēram, skaitlis 10 norāda uz baušļiem, 3 uz Trīsvienību, 4 uz Evaņģēlijiem, 5 uz Jēzus krustā sišanas brūcēm, 12, protams, norāda uz Jēzus apustuļiem. Daudzi mūsdienu pētnieki ir nopūlējušies, lai uzietu šos modeļus, kas ir apslēpti viņa mūzikā. Kā atzīst viens no viņiem, dažkārt tie ir tik viltīgi un smalki iekombinēti, ka jābūt Šerlokam Holmsam, lai tos atrastu.

Interesanti, ka Bahs pat savā instrumentālajā mūzikā ir paudis evaņģēliskas domas. Spilgts piemērs, ko ir atklājuši Baha pētnieki, ir viņa Brandenburgas koncerti. Tajos ir atrodama kāda ļoti neparasta un savam laikam it kā neatbilstoša pieeja, kuru izmanto Bahs. 18.gadsimts un tā laika sabiedrība bija ļoti izteikti hierarhiska, un to pašu var attiecināt arī uz orķestra struktūru. Vieni instrumenti bija lielākā cieņā par citiem un parasti tiem tika ierādīta krietni lielāka un svarīgāka loma.

Taču Bahs šeit visu it kā apgriež otrādi. Brandenburgas koncertos (5. un 6. daļā) viņš tos svarīgākos instrumentus atstāj otrā plānā, turpretī izceļ mazāk svarīgos instrumentus, kā altu un klavesīnu, un tie spēlē nozīmīgākās partijas šai darbā. Šis princips nāk no Jaunās Derības Marijas slavas dziesmas, kur mēs atrodam domu: “Viņš varenos nogāzīs no augstiem troņiem un paaugstinās zemos.” Tātad tas viss tiek izteikts muzikāli, bez vārdiem.

Bahs dejo

Baha mūzika ir daudzpusīga. Tā tiek raksturota kā intelektuāla, emocionāla un dažkārt pat jutekliska. Pārsteidzoši bieži pat Baha izteikti baznīciskajā mūzikā ir sastopami līksmi, dejiski rimi. “Viņš dejo gandrīz katrā savas mūzikas lapā,” tā izteicies amerikāņu pētnieks Robins Līvers. Mūzika ar tai laikā pazīstamiem deju ritmiem ir sastopama visnegaidītākajās vietās kantātēs un oratorijās. Kādam tas varētu šķist mulsinoši, pat piedauzīgi, ka baznīcā Dieva slavēšana norisinās ar tik “miesīgiem” ritmiem. Piētistiem tas noteikti šķita nepieņemami.

Taču Bahs nebaidījās izmantot deju formas. Šodien mēs zinām, ka Leipcigas iedzīvotājiem dejošana bija iecienīta lieta, daudzi ņēma deju stundas un bija labi pazīstami ar deju formām. Un, kad viņi nāca uz baznīcu, viņi noteikti pamanīja, ka Bahs zīmīgā veidā izmanto arī šo deju ritmus. R.Līvers izsaka domu, ka tam nav gadījuma raksturs, bet no Baha puses tas bijis teoloģisks apliecinājums. Pēc Baha pārliecības Kristus inkarnācija jeb tapšana par cilvēku nozīmē to, ka visas cilvēka dzīves sfēras tiek atjaunotas un glābtas. Nekas nepaliek ārpus žēlastības.

Šā iemesla dēļ Bahs cenšas uzrunāt visas cilvēka maņas. Viņa mūzika pauž dievišķu prieku, kas nav tikai kāds pārlieku garīgots, sprituāls prieks, bet gan – iemiesots prieks. Dieva fiziskā radība un tās izpausmes netiek noliegtas un nosodītas (kā tas tiek darīts piētismā), bet gan atjaunotas un svētītas. Tāpēc Bahs atļaujas izteikt šo prieku arī fiziskos ritmos un skaņās. Šis prieks dod Debesu valstības priekšnojautu jau šeit, virs zemes. Pēc tā mums nav jākāpj kaut kur padebešos, bet mēs to gūstam jau šeit un tagad. Tieši tāpēc Baha garīgums ir dziļi iesakņots miesīgos, fiziskos ritmos, reālās skaņās, mūzikā.

Tā ir laba norāde arī mūsdienu baznīcai un kristiešiem: kristietību nevajag pārlieku spiritualizēt un atdalīt no fiziskās pasaules. Bahs mums atgādina svarīgu patiesību, ka arī savu glābjošo darbu Dievs nav atdalījis no tik praktiskām, fiziskām lietām, proti, kā maize un vīns – Vakarēdienā, ūdens – Kristībās, cilvēkam tuvi un saprotami vārdi – Bībelē. Ar savu iemiesošanos Kristus ir kļuvis par īstu cilvēku, tā glābdams un atjaunodams ne tikai cilvēka dvēseli, bet arī miesu. Tāpēc luteriskais garīgums nav puritānisks, kas noliegtu prieku, ko sniedz Dieva radība ar visām tās bagātīgajām dāvanām.

Baha mūzika ir aktuāla arī mūsdienās. To pierāda daudzie koncerti un viņa mūzikas izpildījumi un ieraksti. Baha mūzika arī šodien ir kā izaicinājums modernajam pasaules uzskatam, domāšanas, jušanas un darbošanās stilam. Savā ziņā šī mūzika aicina cilvēku domāt, tā provocē un izaicina. Mūsdienās, kad valda individuālisms un dažādas subkultūras, šī mūzika rāda universālas vērtības un iespēju būt daļai no kaut kā lielāka. Viņš nepārprotami sludina kristīgu vēsti un ar savu mūziku rāda, ka Dieva godāšana ir cilvēka patiesā sūtība šai pasaulē.

Uģis Sildegs

Leave a Reply