Arveds Švābe (25.05.1888., Lielstraupē – 20.08.1959., Stokholmā) bija īsts Renesanses cilvēks. Viņa daudzpusīgā veikuma pietiktu vairākiem mūžiem, bet kolorītās personības apraksta – vairākiem romāniem.
Švābe bija pazīstams kā vēsturnieks, tiesību speciālists, sabiedrisks darbinieks un literāts – pirmais dzejnieks urbānists latviešu literatūrā, kas rakstīja arī prozu un lugas, literatūras un mākslas kritikas, kā arī tulkoja literatūru no vairākām valodām. Viņam bija arī bohēmista un siržu lauzēja slava.
Arveds Švābe piedzima Lielstraupes muižas vagara ģimenē, mācījās vietējās skolās, vēlāk arī Cēsīs un Valmierā. Pašmācības ceļā ieguvis matemātikas un dabas zinību skolotāja tiesības, Švābe strādāja par skolotāju Lēdurgā un Rūjienā, bet no 1911. līdz 1916.gadam studēja dabaszinātnes un tālāk arī vēsturi Šaņavska universitātē Maskavā.
Glābdamies no mobilizācijas, 1916. gadā A. Švābe devās uz Krievijas Tālajiem Austrumiem un līdz 1919. gadam strādāja par ierēdni Harbinas–Vladivostokas dzelzceļa līnijā, darbojoties arī Sibīrijas–Urālu latviešu centrālajā komitejā.
Atgriezies Latvijā, viņš tika ievēlēts par Satversmes sapulces deputātu, paralēli studējot jaundibinātās Latvijas Universitātes tiesību zinātņu nodaļā, kuru beidza 1926. gadā. Jaunībā Švābe bija sociālistiski noskaņots, taču, būdams pārāk nedisciplinēts politiskai darbībai, Arveds Švābe izvēlējās akadēmisku karjeru.
1932. gadā viņš aizstāvēja doktora disertāciju tiesību vēsturē, 1936.gadā kļuva par Latvijas vēstures profesoru LU un piedalījās arī Latvijas Vēstures institūta dibināšanā, kļūdams par tā vicedirektoru 1939. gadā.
Sekodams principam „Katru dienu pa lapiņai, un gada beigās būs grāmata kā bluķis”, Švābe ļoti daudz rakstīja un publicējās. Viņa mūža bilancē ir ap 30 akadēmisku grāmatu, vairāk nekā 400 akadēmisku un populārzinātnisku rakstu un 17 daiļliteratūras grāmatu.
A. Švābes plašās akadēmiskās intereses saistījās gan ar jau minēto viduslaiku tiesību vēstures jomu, gan agrāro un kultūras vēsturi un folkloristiku. No 1927. gada Švābe bija „Latviešu konversācijas vārdnīcas” virsredaktors, bet trimdā Zviedrijā, kur pārcēlās no Vācijas dažus gadus pēc kara beigām, rediģēja arī „Latvju enciklopēdiju” (3 sēj., 1950–59).
Vācu okupācijas laikā Arvedu Švābi atlaida no darba universitātē, un viņš bija Vēstures krātuves direktors. Šajā laikā ir uzrakstīts arī raksts „Vēsture kā tautas garīgo spēku avots”, ko piedāvāsim lasītājiem un kas, cik varam spriest, nav ticis līdz šim publicēts. Tā manuskripts – mašīnraksta pirmais eksemplārs ar roku rakstītiem labojumiem – glabājas Arveda Švābes lietā Latvijas Valsts Vēstures arhīvā (LVVA, 7118. fonds, 1. apraksts, 1. lieta, 14.–22. lpp.).
Pēc konteksta spriežot, tas rakstīts 1943. vai 1944. gadā, kad Otrā pasaules kara iznākums jau bija skaidrs, un, līdz ar pārdomām par vēsturnieka darba jēgu, raksta saturs atspoguļo autora paredzējumus par Eiropas un latviešu tautas nākotni pēc kara. Nav zināms, kur Švābe bija plānojis rakstu publicēt, taču ir arī skaidrs, ka publikācija nebūtu iespējama pie jebkuras okupācijas varas.
Arveda Švābes paredzējumi vienā daļā ir teju vai pravietiski. Koloniālisma sistēma sabruka divdesmitā gadsimta sešdesmitajos gados. Eiropa patiesi ir kļuvusi ļoti multikulturāla, un tās etniskā ainava – visai raiba.
Jāievēro, ka Švābe nebūt nebija rasists. Viņš pazina un augstu vērtēja Āzijas kultūru. Taču viņš arī saskatīja zināmus draudus Eiropas identitātei, tai konfrontējoties ar Āzijas civilizācijām raksturīgo politiskās kārtības izpratni. Šajā ziņā mūsu tautietis ir bijis krietni priekšā Semjuela Hantingtona „civilizāciju konflikta” teorijai, ko tagad tik bieži piesauc.
Līdzīgi, ievērojami agrāk par daudziem citiem pētniekiem, Švābe ir saskatījis nacionālismam raksturīgo iedomātās pagātnes „zelta laikmeta” idealizāciju. Tāpat viņš kritiski vērtē Ogista Konta deviņpadsmitajā gadsimtā radītās sociālās evolūcijas idejas, kas ir ietekmīgas joprojām.
Īpašu uzmanību pelna arī Švābes doma, ka „vēsturi vienmēr taisa tikai ticīgie”. Arī šajā ziņā viņš ievērojami apsteidzis savu laiku, jo pievēršanās ticības lomai sociālo aģentu darbībā ir pēdējo desmit gadu aktualitāte sociālajās zinātnēs. Iespējams, ka Švābes pārdomas rosināja viņa paša garīgie meklējumi. Viņš tika audzināts kā nomināls luterānis un jaunībā kļuva par ateistu.
Laikabiedru atmiņās par Arveda Švābes brieduma gadiem viņš raksturots kā „ļoti ticīgs”, lai gan bez skaidras konfesionālas piederības. Mūža otrajā pusē viņš ieinteresējās par katolicismu, tapa praktizējošs kristietis un nomira, kā saka, Romas katoļu baznīcas klēpī.
Agita Misāne