Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

LATVIJAS MĀKSLAS VĒSTURE

IMG_0772

Bremša L., Brasliņa A., Bruģis D., Pelše S., Pujāte I. Latvijas mākslas vēsture. – [R:Pētergailis, 2004.] – 543 lpp.: il.

Jauns palīglīdzeklis kultūras un mākslas vēstures studijām – tā jauno Latvijas mākslas vēsturi nosaukuši paši autori grāmatas ievadā. Ikviens autors, rakstot ievadu, cer, ka lasītāji to izlasīs, jo tajā var izteikt autora attieksmi pret savu darbu un atklāt nākotnes cerības. Arī šajā izdevumā ievads ir svarīgs, lai izvērtētu autoru devumu.

Šis apjomīgais izdevums ir jāuztver tieši tā, kā autori paši to raksturo – viņi cer, ka “radīsies jauni pētījumi, kas no cita skatupunkta aplūkos mākslas norises, un veidosies faktiem un vizuālām liecībām bagātāka aina, kas ļaus labāk aptvert Latvijas vietu mākslas pasaules daudzveidībā” (9. lpp.).

Kamēr autori cer uz jauniem pētījumiem, pagaidām lasīsim un lietosim šo apjomīgo izdevumu, kuram ir vairākas kvalitātes. Pirmo reizi viss – gan arhitektūra, gan tēlniecība, gan glezniecība un grafika – ir vienkopus, sākot no senvēstures līdz pat mūsdienām.

Pirmo reizi apkopots kompaktā izdevumā tik plašs faktu un ilustratīvais materiāls – tagad “ir ar ko strādāt”, kā saka skolotāji. Pamats ir dots, meklējumu virziens norādīts, svarīgākie autori, fakti un procesi ir uzskaitīti, un tas ir ievērojams sasniegums, salīdzinot ar līdz šim pieejamajiem šāda veida izdevumiem.

Grāmata saucas – “mākslas vēsture”. Šo ietilpīgo vārdu savienojumu veido divi, iedarbības un rakstura ziņā atšķirīgi jēdzieni. Pirmais – māksla attiecas uz emocijām un talanta radošu izpausmi vizuālā tēlā. Lai kaut kas no tā tiktu arī skatītājam un lai ideja kļūtu par emocionālu pārdzīvojumu, nepieciešama mākslas darbu reproducēšana. Tātad – attēliem būtu jābūt krāsainiem, daudz un lieliem. Daudz ir, krāsainu maz, lielu – pavisam maz.

Šādos, tas ir, nabadzības apstākļos, kad jāskaita katrs attēls, 37 (!) reizes apskatot grāmatas dizainam varbūt nepieciešamo roku, kas rotā katras apakšnodaļas sākumu, kļūst skumji, jo to vietā taču varēja būt izcilu pieminekļu izcilas (piemēram, Marikas Vanagas, kas ir viena no labākajām mākslas darbu foto fiksētājām Latvijā) reprodukcijas. Neticu, ka šajā ziņā paši autori ir apmierināti ar tādu attēlu piesātinājumu.

Labi pārzinot visu, kas saistīts ar grāmatu sagatavošanu, autortiesībām uz attēlu reproducēšanu un to kolekcijas komplektācijas problēmām, tomēr gribas teikt – bijām pelnījuši ko vairāk. Izdevums kārtējo reizi mums atgādina – kas esam, kur dzīvojam, uz ko varam cerēt un, galvenais, ka mākslas vēsturē tomēr tas otrais vārds ir svarīgāks. Diemžēl.

Tātad, otrais – vēsture – attiecas uz faktiem un to interpretāciju, ko nosaka laikmets, kurā pētījums top. Šajā grāmatā teksta dominante ir absolūta, tātad faktu materiāls ir galvenais. Bet, izcilā mākslas zinātnieka Jāņa Siliņa vārdiem runājot – “ar grūtībām un kļūmēm mūsu mākslas pētnieka darbā jāsaduras vai ik uz soļa” (J. Siliņš. Latvijas māksla, 1800 – 1914, I. – [Stokholma: Daugava, 1979.] – 7. lpp.). Tā ir noticis arī šīs grāmatas autoriem.

ff7765a4-9bf4-4de8-b8ce-4148bccf9f49

Nopietnas iebildes pelna virzienu un stilu nosaukumi, terminoloģija kopumā, jēdzienu rakstība, terminu skaidrojumu atlase un konsekvences un loģikas trūkums to skaidrojumā. Šāda apjoma un mērķauditorijas izdevumā autoru atbildībai terminu skaidrojumā jābūt lielākai.

Piemēram, par grafikas tehnikām var izlasīt, ka gravīras galvenā pazīme ir roku darinājums, ka vara grebums ir mehāniskā dobspieduma tehnika, ka kokgrebums domāts tonālu zīmējumu reproducēšanai, bet linogriezuma iespiedumu var izgatavot no plastmasas…

Nav arī skaidrs vai tiem, kas šo grāmatu lasīs, vajadzētu skaidrot, kas ir eļļas glezniecība vai grafīta zīmulis.

Tomēr, kopumā izvērtējot grāmatas saturu, ir gandarījums par to, ka mācībām lietojamo grāmatu klāsts aug un mūsu grāmatu plauktu saturu papildina iespaidīgs darbs, kas veltīts Latvijai. Satura izklāstā labi izdalās tās sadaļas, kurās autori ir speciālisti, tā pierādot, ka arī mācībās galvenais ir skolotāja aizrautība.

Īpaši varētu izcelt Daiņa Bruģa rakstīto klasicisma un historisma arhitektūras vēsturi un Intas Pujātes 20. gadsimta pirmajai pusei veltīto grafikas vēsturi. Autoru veiksme ir arī samērā viendabīgais izteiksmes veids un tas, ka viņi ir vienojušies par stingru struktūru konkrēta apjoma ietvaros – tas atvieglo materiāla uztveri. Labai lietošanai domāts arī ieteicamās literatūras saraksts.

Kā sasniegumu mūsdienu mācību literatūras vēsturē jāmin personrādītājs. Var droši ieteikt šo izdevumu studentiem un centīgākajiem skolēniem – tur iespējams smelties idejas pētījumiem, radošiem darbiem, ceļojumiem un savākt samērā plašu materiālu eksāmenu kārtošanai.

Šim mērķim labi noder katra laikmeta, perioda vai posma priekšvārds. Ir zināms, cik grūti tādus uzrakstīt un cik ļoti studentiem tie patīk. Vēl labāk būtu, ja latviski būtu izlasāms 27 lappušu summary – kopsavilkums, kas šajā gadījumā dots tikai angliski.

Viss uzskaitītais kopumā tikai apliecina svarīgāko – mākslas mīlētāji ir saņēmuši labu dāvanu un pierādījumu, ka Latvijas vēstures pētniecība turpinās.

Austra Avotiņa

Leave a Reply