Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

KIRKEGORA NORŪPĒJUSIES LILIJA

547734_258555340901695_1356725075_n

Reiz dzīvoja lilija. Tā auga nomaļā vietā strauta malā un turpat tuvumā tai bija draudzenes – dažas nātres un pāris sīko puķīšu. Lilija, kā tas patiesi aprakstīts evaņģēlijā, ir apģērbta skaistāk un labāk nekā ķēniņš Sālamans visā savā godībā, un turklāt tā ir bezrūpīga un līksma visa sava mūža garumā.

Nemanāmi un svētīgi aizritēja laiks kā tekošs strauts, kas čalo un aizplūst tālumā. Bet tad kādu dienu gadījās, ka neliels putnēns atlidoja ciemos pie lilijas. Nākamajā dienā tas atkal apciemoja liliju, bet tad kaut kur vairākas dienas pazuda, līdz kādu dienu atkal apciemoja.

Tas lilijai likās dīvaini un neizskaidrojami, ka putnēns neuzturējās vienā vietā kā sīkās puķītes, un tai šķita savādi, ka putnēns bija tik kaprīzs. Bet kā jau bieži notiek, tā notika arī ar liliju. Viņa arvien vairāk iemīlēja putnēnu, taisni tādēļ, ka tas bija tik dzīvespriecīgs un kaprīzs.

Taču mazais putnēns bija arī gana ļauns. Tā vietā, lai iejustos lilijas dzīvē un apstākļos, lai priecātos par tās skaistumu un līksmotos līdzi nevainīgā svētlaimē, putnēns vēlējās savā brīvībā justies lepns un arī lilijai iedvest sajūtu, ka tā ir piesaistīta vienai vietai un it kā  ieslodzīta.

Un tas vēl nebija viss. Putnēns bija arī ļoti pļāpīgs, runādams par šo un to, taisnību un netaisnību, ka citās vietās esot liels pulks visādu citādu – brīnumainu liliju. Tur valdot īstā līksmība un dzīvesprieks, smaržas un krāsas, putnu dziesmas, kas nav ne vārdos  izteicamas, ne aprakstāmas!

Tā stāstīja putnēns, un ikvienu no šiem stāstiem viņš mēdza nobeigt ar liliju pazemojošu piebildi, ka salīdzinājumā ar visu pieminēto godību viņa izskatoties pēc niecības un esot tik nenozīmīga, ka diez vai viņai vispār ir tiesības saukties par liliju.

Liliju tas ļoti nomāca. Jo vairāk viņa klausījās putnēna runās, jo vairāk kļuva nomākta. Naktīs tā vairs nespēja mierīgi gulēt un rītos priecīgi mosties. Lilija nu jutās saistīta un ieslodzīta. Strauta burbuļošana tai likās kaitinoša un diena pārāk gara. Viņa sāka domāt un raizēties vienīgi par sevi un saviem dzīves apstākļiem – visu cauru dienu.

“Ir jau labi,” lilija pie sevis domāja, “šad un tad pārmaiņas pēc paklausīties strauta burbuļošanu, bet kad dienu no dienas allaž jāklausās viens un tas pats, tas kļūst apnicīgi. Varbūt kādreiz ir patīkami atrasties nomaļus un vientulībā, taču pavadīt visu savu mūžu aizmirstībā, bez sabiedrības vai sabiedrībā ar nezālēm, kas lilijām nav laba sabiedrība, – tas nav izturams! Turklāt izskatīties tik niecīgai un būt tik nenozīmīgai, kā par mani runā mazais putnēns! Ak, kādēļ gan es neizaugu citā vietā un citos apstākļos, ak, kādēļ gan es neesmu ķeizarkronis!”

30610-Bird_On_Lily_Pad

Bet putnēns bija stāstījis, ka ķeizarkronis tiekot uzskatīts par skaistāko no visām lilijām un to apskaužot visas pārējās.

Lilija pamanīja, ka raizēšanās bija viņu jau pilnīgi pārņēmusi. Tā centās to saprātīgi pārdomāt, taču ne tā, ka pārstātu raizēties, bet gluži otrādi – lilija pārliecināja sevi, ka raizes ir laba lieta.

Un tā sev sacīja: “Manas vēlēšanās taču nav nesaprātīgas, es taču netiecos pēc neiespējamā: būt par to, kas es neesmu, piemēram, putns; es tikai vēlos tapt par brīnišķīgu liliju, varbūt pat – par visbrīnišķīgāko!”

Visu šo laiku mazais putnēns lidoja šurp un turp, un ar katru apmeklējumu tas tikai vairoja lilijas nemieru. Tagad viņa pilnībā uzticējās putnēnam. Kādu vakaru tie norunāja, ka ir vajadzīga pārmaiņa un šīm raizēm jādara gals.

Nākamajā dienā agri no rīta atlidoja putnēns. Ar savu knābi tas izņēma liliju no zemes un laidās prom no tās vietas. Tiem bija norunāts, ka putnēns aiznesīs liliju uz turieni, kur ziedēja brīnumainās lilijas.

Putnēnam vajadzēja to pārstādīt ar cerību, ka līdz ar vietas maiņu un jauniem apstākļiem tai palaimēsies kļūt par brīnumskaisto liliju pārējo vidū, vai varbūt – pat par visu apskausto ķeizarkroni!

Bet, ak vai! Lilija pa ceļam novīta! Ja vien šī lilija būtu bijusi apmierināta, ka ir lilija, tā  nebūtu bijusi tik nomākta un norūpējusies. Un ja viņa nebūtu bijusi nomākta, tā paliktu savā vietā, kur iestādīta, un joprojām ziedētu visā savā krāšņumā.

Ja vien tā būtu palikusi savā vietā, tā būtu tieši tāda lilija, par kādu svētdien runāja mācītājs, lasīdams evaņģēlija vārdus: Mācieties no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr es jums saku: ir Sālamans visā savā godībā nav tā apģērbts kā viena no tām.

Tāda bija norūpējusies lilija, kuras rūpes un raizes bija kļūt par šo brīnumaino liliju vai pat ķeizarkroni.

***

Patiesībā šī lilija ir cilvēks, turpretī mazais ļaunais putnēns ir cilvēka nemierīgās domas, kas klaiņo šurp un turp, nepastāvīgas un kaprīzas, kas nereti mēdz ieslīgt neveselīgā spriedelēšanā par atšķirībām cilvēku starpā. Un gluži kā putnēns, kas neiejūtas lilijas situācijā, rīkojas arī cilvēki, salīdzinot sevi ar citiem.

Tādējādi cilvēks vai nu vēlas būt kāda cita vietā, vai arī vēlas kādu citu ielikt savā vietā. Mazais putnēns ir fantazētājs, kārdinātājs, citiem vārdiem, – cilvēkā esošās fantāzijas un kārdinājumi. Fantāzijas izpaudās putnēna runās, kur bija gan taisnība, gan meli, gan patiesība, gan izdomājumi.

Tas, protams, ir tiesa, ka cilvēku starpā pastāv atšķirības un ka par tām daudz kas būtu sakāms, taču mūžam nav tiesa un tas ir izdomājums, ka šīs atšķirības ir pats svarīgākais. Salīdzināšanās izmisumā nomāktais cilvēks galu galā nonāk tik tālu, ka, šādi salīdzinādams sevi ar citiem, pat aizmirst, ka ir cilvēks.

Savā izmisumā tas sāk domāt, ka ir tik atšķirīgs no citiem cilvēkiem, – ka diezin vai var sevi saukt par īstu cilvēku! Tieši tāpat arī mazais putnēns apgalvoja, ka šī lilija ir tik nenozīmīga, un tai bija jājautā: vai es vispār drīkstu saukties par liliju?

Arguments par raizēm un zūdīšanos arvien šķiet tik saprātīgs un pārliecinošs: es taču netiecos ne pēc kā neiespējama, piemēram, kļūt par putnu; es tikai vēlos kļūt par to, kas pagaidām neesmu!

Putnēna spēja lidināties apkārt bija radījusi lilijā raizes un zūdīšanos. Šī salīdzināšanās darīja liliju bažīgu un mudināja to pamest sev nolikto vietu. Un kādu brīdi jau izskatījās, ka šī salīdzināšanās bija vedusi liliju uz cerēto mērķi. Tieksme salīdzināties gan nāk un aizrauj, bet, kad cilvēkam tuvojas nāve, tās dēļ viņš top pakļauts pilnīgam izmisumam.

Ļaudis mēdz ar ironiju uztvert šīs lilijas bažas un tieksmi kļūt par ķeizarkroni, un to, ka lilija pa ceļam novīta un gāja bojā. Tomēr padomājiet: īstenībā par šo situāciju būtu jāraud, jo paši cilvēki taču raizējās un zūdās tikpat bezjēdzīgi. Tikpat bezjēdzīgi, vai pat vēl vairāk..

Ak, nē jel! Es taču neuzdrīkstēšos nopietni apšaubīt mūsu dievišķi ieceltās skolotājas – lilijas! Nē, lilijas šādi nemaz neraizējas un nezūdās, un taisni tāpēc mēs no tām drīkstam mācīties!

Tādēļ cilvēkam – tāpat kā lilijai – jābūt apmierinātam, ka tas var būt cilvēks, citādi viņu pilnīgi nomāks laicīgas raizes. Un, ja cilvēku nenomāc laicīgas raizes, tas paliek savā vietā. Un, tur palikdams, tas patiesi var sacīt, ka, būdams cilvēks, viņš ir cildenāks nekā visa Sālamana godība!

Ko rūpju nomāktiem mācīties no lilijas? Tiem jāmācas būt mierā ar to, ka viņi ir cilvēki, un nezūdīties par atšķirībām cilvēku starpā. Tie var mācīties runāt tikpat īsi, godbijīgi un celsmīgi par to, ko nozīmē būt cilvēkam, – gluži kā to šajā vietā dara evaņģēlijs.

Fragments no S.Kirkegora sprediķa par Mt. 6:25-34

No dāņu valodas tulkojis Uģis Sildegs

Leave a Reply