Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 3 other subscribers

LATVIJAS KRISTIANIZĀCIJA

Baumanis_Liktena_zirgs

Artūrs Baumanis. Likteņa zirgs (1887).

Šķiet, ka Latvijas vēsturē ir maz jautājumu, par kuriem ticis un tiek lauzts tik daudz šķēpu kā par kristietības recepciju mūsu tautas vēsturē un šodienā. Kad vien tiek spriests par tādām lietām kā Eiropas Savienības Konstitūcija un iespējamā atsauce uz kristīgo mantojumu tajā, pieminekļa uzstādīšana bīskapam Albertam Rīgā, jauna pāvesta ievēlēšana Vatikānā, baznīcu līgumi ar valsti vai pat jebkuri ikgadējie baznīcas kalendāra svētki, aktualizējās arī šis jautājums.

Tiek spodrinātas klišejas – “septiņsimt verdzības gadi” (nupat jau gan būtu jārunā par astoņsimt), “kristīšana ar uguni un zobenu” – tas no vienas puses. No otras – tiek paustas bažas par “latviešu reliģiskajām grūtībām” (Haralda Biezā ieviests jēdziens) jeb tautas tiepīgo turēšanos pie pagānisma.

Tiek uzrādītas visas iespējamās kristīgās baznīcas un tās kalpu vainas, kā arī lūkots tās dažādi aizbildināt. Tiek arī spriests „kā būtu, ja būtu” kategorijās – kā mēs tagad dzīvotu un kas mēs tagad būtu, ja kristietība Latvijas teritorijā vispār nebūtu ienākusi.

Spekulācijas šajā pēdējā jautājumā mēdz noslēgties ar pretējiem apgalvojumiem – minot, ka latviešu tautas un Latvijas valsts tad nebūtu vispār, vai arī gluži otrādi – tad gadsimtiem cauri še dzīvotu, Andreja Pumpura vārdiem runājot, “laimīga latviešu tauta” un Latvija sniegtos teju līdz Urāliem.

Maz ticams, ka strīdīgās puses spēs jebkad vienoties. Tomēr tas neatceļ dažus ļoti nopietnus jautājumus. Kas mums galu galā jāsaprot ar pašu jēdzienu “Latvijas kristianizācija”? Ko mēs par šo procesu zinām? Kādas bija tās sekas? Un patiešām, vai varēja būt citādi?

Kristianizācija jebkurā zemē ir ilgstošs vairākpakāpju process. Man patīk teikt, ka kristianizācijai ir gan skaļais, gan klusais stāsts. Ja tos sajauc vai mēģina vienādot, ceļas daudzi pārpratumi. Reizēm ar kristianizāciju nepamatoti saprot tikai tās pirmo posmu – “skaļo stāstu”.

Tas iesākas ar misionāru aktivitātēm kādā teritorijā un noslēdzas ar politiskās elites kristīšanos, parasti publisku, un/vai reliģiskā centra nodibināšanu. Šādā veidā cēlušies oficiālie kristīšanās datumi dažādu valstu vēsturēs. Krievijai tas ir 988.gads, Ungārijai 997., Islandei 1000., Lietuvai, kas ir pēdējā “oficiāli kristītā” zeme Eiropā – 1387.gads.

Latvijā par kristietības pieņemšanu pieņemts uzskatīt 1186.gadu, kad tika nodibināta Brēmenes arhibīskapam pakļautā Ikšķiles bīskapija un Līvzemes misionārs augustīniešu mūks Meinards kļuva par pirmo Ikšķiles bīskapu.

Formāli visas tagadējās Latvijas teritorijas iedzīvotāji tika pievērsti kristietībai ap 1290.gadu. Tomēr, vēsturnieka Indriķa Šterna vārdiem runājot, viņi “gan bija kristīti, bet vēl nebija kļuvuši kristīgi, vēl nebija kristieši”.

Nākamais posms – kristianizācijas “klusais stāsts” ir plašāku tautas masu ieaugšana kristietībā, vērtību un kultūras paradigmu maiņa. Kad šis posms noslēdzies Latvijā un vai tas vispār noslēdzies, ir ļoti sarežģīts jautājums.

Kristīgās misijas raksturs viduslaikos un pirmās misijas Senlatvijā

Ir savā ziņā paradoksāli, ka pastāvot ļoti tiešajam Evaņģēlija aicinājumam: “Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva un Dēla, un Svētā gara vārdā!” (Mt.28:19), baznīca ķērās pie šā uzdevuma diezgan vēlu. Kristīgās misijas teorija tika izstrādāta tikai 7. gadsimtā.

Tomēr vēl līdz pat 9.gadsimtam misijas darbs tika izvērsts galvenokārt tajās zemēs, kas bija bijušas Romas impērijas sastāvā un, raugoties no Romas, to varētu uzskatīt par iekšmisiju – vajadzības pēc tās nav trūcis nekad kristīgās baznīcas vēsturē. Izņēmumi bija nedaudzi – Īrija un Skotija, arī Gruzija un Armēnija, kuras pieder pie senākajām kritianizētajām zemēm.

Jāņem vērā, ka viduslaikos misijas darbs tika organizēts pēc dažādiem modeļiem. Acīmredzot Senlatvijā darbojās Ziemeļeiropas un Centrāleiropas modeļu kombinācija. Latvijas vēsturē tas līdz šim nav pamanīts, bet, šķiet, ticami, ka misija Senlatvijas teritorijā sākotnēji sekoja Ziemeļeiropas paradigmai.

Sākotnējais misiju mērķis Skandināvijā bija reliģisko atbalsta punktu veidošana, kur kristiešu tirgotāji varēja rast palīdzību savās reliģiskajās vajadzībās un patvērumu nepieciešamības gadījumā, kur arī apmācīja vietējo iedzīvotāju pārstāvjus, kas varētu darboties kā tulki un starpnieki kristiešu koloniju un vietējās sabiedrības kontaktos.

Daži no viņiem pieņēma kristietību brīvprātīgi. Vietējie politiskie līderi misionāru darbībai šķēršļus parasti nelika un izturējās pret šo tirdzniecību un kontaktus veicinošo lietu visnotaļ labvēlīgi. Savukārt plašāka, vispārēja Skandināvijas kristianizācija baznīcas plānos sākotnēji neietilpa.

Ar laiku gan paši skandināvu valdnieki novērtēja vispirms jau jaunās reliģijas politisko potenciālu – politiskā vara ieguva sakrālu dimensiju, kādas pagānu karaļa varai nebija, misionāri sludināja ne vien par Debesu valstību, bet arī par tādu taustāmu labumu kā kara veiksmes, tirdzniecības tiesību u.c. iemantošanu.

Kristietība šajā laikā tiek sludināta kā reliģija – uzvarētāja ne vien garīgi, bet arī politiski, militāri un ekonomiski. Jāpiebilst, ka šādi motīvi atrodami arī Indriķa Livonijas hronikā – plašākajā tā laika vēstures avotā par notikumiem šai apvidū.

Šo pašu modeli var saskatīt arī Senlatvijas kristianizācijas sākumposmā. Visticamāk tieši tā darbojusies dāņu misija Kurzemē ap 1070. gadu un 12. gs. sešdesmitajos gados, par kurām zinām pavisam maz, un arī Meinarda un Teodoriha, vēlākā Igaunijas bīskapa, darba raksturs, ja uzmanīgi lasām Indriķa hroniku, ir visai tipisks Ziemeļeiropai.

Meinards ieradās šeit kopā ar tirgotājiem un darbojās tikai Daugavas baseinā, kas bija galvenā pārvietošanās un tirdzniecības artērija, nedodoties dziļāk iekšzemē. Pie Daugavas viņš nopirka zemi baznīcas un pils celtniecībai.

Meinards savai darbībai bija nodrošinājis  Polockas kņaza Vladimira atbalstu. Meinardam bija panākumi sludināšanā, Indriķis nosauc arī pirmo kristīto lībiešu vārdus, bet pilnīgi nekas neliecina, ka Meinards būtu tiecies pēc vispārējas kristianizācijas visā tagadējās Latvijas teritorijā. Līdzīgi Teodorihs darbojās cita svarīga ūdensceļa – Gaujas baseinā.

Dēvēt Meinardu par “Latvijas apustuli”, kā to palaikam dara, tādējādi šķiet nedaudz pārspīlēti. Cita problēma saistās ar Meinarda darbības it kā nevardarbīgo raksturu, ko atkal mēdz uzsvērt, īpaši kontrastējot viņu ar pēctečiem – bīskapiem Bertoldu un Albertu, kuri bija nepārprotami kareivīgi un vardarbīgi noskaņoti. Te arī būtu jāņem vērā vairāki apstākļi. Kad izveidojās Ikšķiles bīskapija, daudzi jaunkristītie lībieši no ticības atkrita, mēģinot savu kristību nomazgāt Daugavas ūdenī.

multimedia

Meinarda attēls uz kapa plāksnes: letonika.lv

Tas tikai liecina, cik maz viņi bija ko sapratuši par kristības jēgu. 1191.gadā Turaidas lībieši mēģināja Teodorihu upurēt (plaši pazīstamais gadījums ar “likteņa zirgu”), tāpat 1195. vai 1196.gadā atklājās nodoms nogalināt pašu Meinardu. Iespējams, ka tieši šajā brīdī mainījās arī misijas organizācijas modelis.

Rietumu un Centrāleiropā viduslaikos misijai bija pamatā restauratīvs raksturs. Tā tiecās ne tik daudz pievērst (šīs Eiropas teritorijas jau ilgu laiku formāli skaitījās kristīgas), kā tas notika ar pagāniem nomalēs, cik atgriezt. Jāievēro arī tas, ka viduslaikos nebija „evaņģelizācijas” mūsdienu izpratnē. Misija bija vērsta nevis uz indivīdu, bet kopienu.

Iespējams, ka to laiku apustuļi saprata aicinājumu darīt par mācekļiem tautas jeb gentes ļoti burtiski. Kur vairs nebija runas par kādu misijas punktu tirgotājiem, bet par bīskapiju (vai valsti ar kristītu valdnieku), tur konkrētais kristiešu skaits un viņu ticības kvalitāte vairs nebija būtiska. Tā tika uzskatīta par kristīgu teritoriju, kur atkritēji bija jāatgriež – ja citādi nevar, tad ar varu. Varas darbu šādā kontekstā netrūka nekur Eiropā.

Bieži tiek citēts kāds Kārļa Lielā kapitulārijs 785.gadā, kas par tādiem pārkāpumiem kā gavēņa neievērošana, izvairīšanās no kristības, pagānisku apbedīšanu un citiem paredz vienu sodu – nāvi. Pāvests, pie kura Teodoriks, Meinarda sūtīts, ieradās pēc padoma, nosprieda, ka ļaudis Livonijā „jāpiespiež paturēt ticību, ko brīvu prātu pieņēmuši.” (IH 1:12) Drīz vien tika izsludināts krusta karš, kas viduslaiku izpratnē ir ekstrēma misijas darba forma ar jau minēto restauratīvo raksturu.

Vairāki vēsturnieki, kas pētījuši Livonijas viduslaiku vēsturi, nākuši pie atziņas, ka Svētā Krēsla plāns šajā teritorijā bija patstāvīga valsts – Terra Marianna, kas pakļautos tieši katoļu baznīcai Romā.  Tas neizdevās krustnešu militāro organizāciju un bīskapa Alberta nesaskaņu, kā arī paša Alberta politisko ambīciju dēļ. Senlatvijas teritorijā, kas visa tika pakļauta līdz 13. gs. beigām, izveidojās bīskapijas un ordeņa valstis.

Latviešu reliģiskās grūtības

“Mūsdienās mēs varam tikai teorētiski prātot, vai Latvijas teritorijā būtu izveidojušās valstis, ja nebūtu 13. gs. krusta karu, un atbildes varētu būt visdažādākās – pat savstarpēji pretējas”. Šiem vēsturnieka Andra Šnē vārdiem var tikai piekrist.

Kristianizācijas pirmā posma rezultātā tagadējās Latvijas teritorijā izveidojās politiskas vienības – valstiņas, kas apvienoja noteiktas baltu ciltis (vai tautas – var strīdēties, kurš vārds būtu atbilstošāks) noteiktās politiskās robežās, un jādomā, ka tam bija būtiska, ja ne izšķirīgā loma, ka tieši šīs ciltis vēlāk saplūda, veidojoties latviešu nācijai, jo – Latvijas valsts jau izveidojās tieši nacionālās, etniskās robežās.

Kultūras aspektā, tāpat antropoloģiski, tas ir, bioloģiski, rietumbaltu ciltīm kuršiem un žemaišiem bija daudz vairāk kopīga nekā, teiksim, kuršiem un letgaļiem. Tomēr kurši kļuva pat latviešiem, bet žemaiši par lietuviešiem. Nācija, katrā konkrētajā gadījumā, ir sociāli konstruēta lieta.

To valstisko veidojumu attīstība, kuri pastāvēja tagadējās Latvijas teritorijā 13.gadsimtā, tika vardarbīgi pātraukta. Kristianizācijas pirmais posms – kuru, kā jau atzīmēju iepriekš, mēdz maldīgi identificēt ar visu kristianizācijas procesu – tagadējo latviešu senčiem sakrita ar valstiskās neatkarības zaudēšanu.

Tādējādi, atšķirībā no labas tiesas Eiropas valstu, latviešiem oficiālais kristianizācijas datums ne tuvu nesakrīt ar savas valsts izveidošanās laiku, gluži otrādi. Šī tad arī ir “latviešu reliģisko grūtību” būtība – Latvijas valstiskums latviešiem nesaistās ar kristianizāciju. Tāpat ir arī igauņiem.

Lietuviešiem, kam bija arī pagāniskas, lai gan reliģiski tolerantas valsts pieredze, ir citādi. Sasniedzot noteiktu valstiskuma līmeni, Lietuvas valdnieki tomēr izšķīrās par kristietības kā oficiālas reliģijas pieņemšanu, kam sekoja Lietuvas lielkņazistes “zelta laikmets” , kas ir tik svarīgs brāļu lietuvju nacionālās idejas vēsturei. Atšķirības triju Baltijas valstu iedzīvotāju reliģiozitātes līmeņos ir labi zināmas.

Šim vēstures interpretācijas un politikas jautājumam ir arī otra puse. Reliģiju zinātnē lieto Pītera Bergera ieviestu terminu “(uz)ticamības struktūra” (plausibility structure), kas ir būtisks arī reliģiskas konvertēšanās, citas reliģijas patiesas pieņemšanas sapratnei.

Vienkārši sakot – cilvēks nenoticēs pestīšanas iespējai, ja viņš pēc pestīšanas nav ilgojies. Mēs nepieņemam reliģijas, kuras piedāvā atbildes uz jautājumiem, ko mēs neesam jautājuši vai vispār nespējam pajautāt. Konkrēti, lai cilvēks kļūtu no praktizējoša pagāna par praktizējošu kristieti, viņam jāpārstāj uzticēties kaut kam vienam un jāsāk uzticēties kaut kam citam.

Citiem vārdiem, viņam jānotic, ka kristietības apsolījumi attiecas arī uz viņu. Un šajā ziņā būtiski ir, kā minētie apsolījumi tiek pasludināti. Vēsturiski, arī Latvijas reliģiskajā vēsturē, tas ir noticis vienā no diviem veidiem vai to kombinācijā. Viens veids ir sinkretizācija, ko var saukt arī par katoļu ceļu.

Katolicisma un tautas kultūras robeža ir ļoti gara. Šajā gadījumā kristietības tiek integrēta esošajā pagānu “uzticamības struktūrā”, tās saplūst, un rezultātā veidojas tā sauktā tautas jeb populārā reliģiozitāte. Katoļu svētajiem, Dievmātei un arī pašam Kristum cilvēks uzticas tāpēc, ka viņi var palīdzēt – un palīdzēt labāk nekā tās dievības, kam viņš uzticējies līdz tam– tajās vajadzībās, kādas cilvēkam ir un kādas viņš pats tās saskata un izprot.

Riskantā lieta ir tā, ka Kristus, tāpat kā svētie, eņģeļi un Dievmāte, var kļūt par vienkārši vēl vienu dievību jau pazīstamajā panteonā. Īstenībā ļoti radikālas reliģiskas izmaiņas sinkretizācijas gadījumos nenotiek, bet ciktāl runa ir par reliģiskām izjūtām, tās patiešām ir ļoti spēcīgas, emocionāli spēcīgas un dzīvotspējīgas – tieši tāpēc, ka ir tik pazīstamas, tuvas. Varētu pat sacīt, ka tās ir “siltas”.

Otrs ceļš ir saistāms ar „uzticamības struktūru”, kas tiek darīta saprotama. Šajā gadījumā cilvēks nevis dabū citu atbildi uz veco jautājumu, bet uzdod citu jautājumu, distancējoties no vecā. Baznīcas vēsturnieks Ludvigs Adamovičs latviešu iesakņošanos kristietībā datēja ar 19. gadsimta otro ceturksni. Par galveno cēloni kristianizācijas procesa noslēgumam viņš minēja kristīgas literatūras pieejamību latviešu valodā.

18. gs. beigās vairums latviešu zemnieku prata lasīt un lielākajā daļā māju bija Dziesmu grāmatas un dažās arī Bībele, kas bija tulkota latviešu valodā jau 1689.gadā. Pieejami bija arī gan luterāņu, gan katoļu katehismi. Šajā ceļā valoda, protams, ir ļoti svarīga. Lielākais mācītāju vairums gan joprojām bija sveštautieši… un kungi.

Vācbaltu vēsturnieks Reinhards Vitrams reiz trāpīgi atzīmēja, ka mūsu valsts vēsturē katram sociālam jautājumam ir vienmēr sava nacionālā daļa. Arī kristianizācijas kontekstā.

Kopš L.Adamovicš rakstīja savus darbus, ir mainījušies gan laiki, gan reliģiju vēstures interpretācijas.

Pirmkārt, var tikt apšaubīts, ka kristianizācija ir process, kas vispār kaut kad beidzas, vai ir jāmeklē kāds noslēguma datējums. Un kādi tad būtu pietiekami droši kritēriji kristianizācijas noslēgumam? Vai tā būtu tā dēvētā „tautas baznīca”, par kādas eksistenci debatēja 20. gs. trīsdesmitajos gados?

“Tautas baznīca” praksē nozīmē, ka ievērojama sabiedrības daļa ir nominālkristieši – kristīti, baznīcā salaulāti un kristīgi apbedīti ļaudis. Varbūt atbilde būtu meklējama bieži piesauktajās „kristīgajās vērtībās” un to atzīšanā par sabiedrības pamatu? Cik daudziem cilvēkiem vispār ir priekšstats par to, kas tās īsti ir?

Otrkārt, ja mēs pieņemam, ka kristianizācija ir noslēdzams process, mums būtu arī skumji jākonstatē, ka tas ir atgriezenisks. Tas nu atkal būtu pretrunā Evanģēlija jēgai. Var strīdēties, vai mēs dzīvojam sekularizētā sabiedrībā vai varbūt – nekristīgi reliģiozā?

Skatījums uz kristianizāciju kā vēsturisku – laikā un telpā ierobežotu procesu – ir daudzējādā ziņā atkarīgs no tā, kā mēs vispār raugāmies uz vēstures procesu, no mūsu vēstures apziņas. Vispārējās Latvijas vēstures grāmatas pāršķirstot, duras acīs, ka pati latviešu tauta tiek tajās skatīta kā vairāk vai mazāk pasīvs vēstures objekts, reti topot par vēstures subjektu – savas vēstures veidotāju.

To lasot, šķiet – kā tauta esam jutušies laimīgi vai nelaimīgi konkrētajos vēstures notikumos, cildinot vai vainojot par to citas tautas un spēkus vai konkrētas personības, bet mēs paši par neko tā īsti neatbildam. Līdz ar to, katra vēsturiska notikuma, tostarp kristianizācijas, interpretēšanu un pārinterpretēšanu ir noteikusi vienkārši perspektīvas maiņa, nevis izmaiņas pašā skatīšanās veidā.

Ja mēs pie tā paliksim, tad turpināsies visu to pretrunīgo attieksmju reproducēšana, ko pieminēju raksta ievadā, turklāt tad nākas arī domāt, ka kristietība vispār ir kaut kas tāds, ko var no ārpuses atnest un tikpat labi arī aiznest. Bet tāda, lūk, kristietība nekādā gadījumā nav.

Agita Misāne

One Response to LATVIJAS KRISTIANIZĀCIJA

  1. Latvietis Reply

    05/11/2017 at 21:57

    Kristietība sākums nav tik sens un nejauciet divas senas ticības nesaskaņas Jūdaisma un Islaisma ( Islaisma ticība balstās uz viena elka ticību Dievs, Jūdaisma ticība balstās uz tris elkiem Dievs tēvs, dēls un Svētais Gars ). Kā var runāt par ticību Latvietis ja Rietumos un Dienvidos tā ir pamatos sadalījusies. Letu tautā agrākā bija pirms cilvēces izdotie likumi ( nezodz, stradā un tev divkārši būs dots) tādi vārdi ir Latvju dainās kuras ir parādījušās Latviešs tautā sirmā senatnē, Latviešu tautai ir kopigs elks ar senām tautām – Zelktis, Uguns pavards, Rūpes par tuvāko – tādi jēdzieni un ticība ir radusies pirms Jūdaisma un Islamisma, kristietība apvienoja seno ticību par savu personīgo tad kurš ir pagāns ? Un kurš 12gs. m.ē. organizēja krusta karus ar jauno ticību kura aizņemta no senām tautām. Man nav pret citu ticībām pretenziju, bet ja tu gribi būt labāks tad sludini tā : Kas ir labie cilvēku darbi, tikumi un zināšanas un kas ir sliktie darbi,tikumi un zināšanas, šo jautājumu uzdevuši no laikiem kadaizsākās sirmā senatnē strīds par to kam ticēt un kam neticēt. Arī ja runā par apkārtējo pasauli ieskaitot visumu to nevar radīt persona vai būtne tapēc ka tas viss ir dzīvs organisms un mēs dzīvosam viens iekš otra atīstoties pēc vienkārša noteikuma bezgalība nav duadvidība kā arī dudzveidība nav vienveidība ( 1nav 2 un 2 nav 0 ). Nevaru to formulu Jums izkaidrot.

Leave a Reply