Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

PIE RADU BĒRNIEM ZVIEDRIJĀ

750px-Välkommen_till_Idre_

Jaunatnei tagad visi ceļi vaļā, lai tikai pašiem būtu gaiša galviņa uz pleciem. Kad mana paaudze (man patlaban ir 67 gadi) auga padomju sociālisma saulītē, tad tā vis nebija. Tolaik izvēle nebija plaša – vai nu ar komjaunatnes ceļazīmi “lielajā peļņā” uz Sibīrijas Baikāla – Amūras trasi vai arī uz Kazahijas jaunapgūtām zemēm. Par darbošanos ārzemēs pat ne sapņot nevarēja.

Zviedrijas vidienē, pavisam tuvu Norvēģijai ir Idres ciemats, kur Gundega un Edgars salīguši sev darbu – Gundega kalpo par mūziķi Idres evaņģēliski luteriskajā draudzē, Edgars pa ziemu nodarbināts pie slēpotāju pacēlāju uzraudzības.

Un tā kādā jaukā dienā, saposuši savu mašīnu Ford escort tālam ceļam, Zigrīda un es dodamies uz valsti, kuras ģerbonī mirdz karaļkroņi. Pirmais uzdevums – atrast kartē punktiņu, pie kura stāv rakstīts Idres vārds. Ilgi pētu svītru un plankumu mudžekļus Zviedrijas kartē, līdz atrodu vajadzīgo.

Tagad līdz tam jānokļūst dabā. Kā nekā Idri no Liepājas šķir 1500 kilometru attālums. Pieleju mašīnas degvielas tvertni līdz lūpai un sākam braukt. Rīga, Ainaži, Pērnava. Pusdienas laikā esam Tallinā. Nē, uz Stokholmu ar lielo prāmi nebrauksim. Izmēģināsim citu, netradicionālu ceļu pāri Baltijas jūrai.

Uzkāpjam uz prāmja Fantāzija, kas mūs žigli aizvizina pāri Somu līcim un izlaiž Helsinku ostā. Seko 200 kilometru pārbrauciens pretī Somijas rietumiem, kur Kustavi miests pašā Botnijas līča austrumu krastā. No Kustavi atiet vietējiem iedzīvotājiem domātā prāmju satiksme līdz pat Grislehamnai otrpus Botnijas līcim, ko jau par Zviedriju sauc.

Pa vidu ir Ālandu salas, pa kuru lieliskajām šosejām jābrauc ar paša spēkiem. Salas daudzviet savienotas ar uzbērumiem, tiltiem. Bet, kur jūras plašumi ir lielāki un dziļāki, jāgaida uz prāmja palīdzību. Tas nav ātrākais ceļš, kā no Latvijas nokļūt Zviedrijā, bet skaistākais gan.

Jo Ālandu salas ģeoloģiski ir ļoti interesantas un gleznainas milzīgo pirms daudziem miljoniem gadu sastingušo sarkanbrūno granīta burbuļu dēļ. Salās valda dziļš miers un klusums, vientulības un divvientulības mīlētājus priecē cilvēces nesapostītā daba.

Kad nokļūts tik cienījamā zemē, kāda ir Zviedrijas karaliste, tad nevar tai tā vien pa galvu un pa kaklu iznesties cauri. Esam rezervējuši laiku, lai apskatītos, censtos kaut mazliet izprast tautu, kurai palaimējies gadsimtiem ilgi dzīvot bez kara šausmām. Vispirms jau skaistās baznīcas, kas samērā bieži gadās pa ceļam.

Tās visas ir atvērtas un pieejamas ikvienam. Dievnamu iekārtojums aizkustina ar rūpēm par ikvienu baznīcēnu – mazajiem baznīcēniem rotaļu nodalījums ar jaukām spēļu mantiņām, bet dzīves grūtdieņiem ir rezervēti ratiņkrēsli.

Ap dievnamiem vienmēr ir lielākas vai mazākas kapsētas. Mūža miera vietas nenoēno pāraugušu koku un krūmu biezoknis, apbedījumus nenorobežo žogi un betonētas apmales, bet visam pāri klājas nevainojami kopts vienlaidus zālājs, kur sastingušā mierā stāv kapakmeņu rindas, vietām ar mazu puķu dobīti piemineklīša priekšā.

Memoriālās tēlniecības darbu zviedru kapsētās nav. Toties gandrīz katrā kapsētā var sastapt kādu  sākumā nesaprotamu veidojumu, ko tur dēvē par Minneslund. Tas izskatās pēc rūpīgi kopta puķu dārziņa, vidū maza strūklaka, malās statīvi griezto ziedu vāzēm. Izrādās, tāda piemiņas vieta tiek iekārtota aizgājējiem, kuriem nav savas kapa vietas – vai nu miris tālumā, vai arī pelni no urnas izkaisīti pa vējam.

Dažas stundas veltām slavenajai zviedru universitātes pilsētai Upsalai, kur pēc kara kādu laiku dzīvojusi arī rakstniece Zenta Mauriņa. Upsalā apskatām Skandināvijas pašu lielāko katedrāli (norvēģi gan apgalvo, ka viņējo karaļu kronēšanas vieta Nidarosas katedrāle Tronheimā tomēr esot Skandināvijā tā visdiženākā).

Kādā kapsētā ar mums valodas grib uzņemt zviedrs, pensionāra gados. Viņš te ieradies apciemot sava tēva kapu. Padzirdējis svešu, bet kādreiz jaunībā dzirdētu valodu, zviedrs vāciski jautā, no kurienes esam.

Stādījušies priekšā, uzzinām, ka latvieši zviedriem palikuši labā atmiņā, kad pēc kara te mitinājušies bēgļi no Baltijas. Arī pie viņa mitis kāds latvietis, kas vēlāk aizceļojis uz Ameriku. Vārds pa vārdam un tiekam aicināti ciemos.

Tā rodas izdevība ieskatīties zemnieka saimniecībā. Vietā, kur nonākam, ar savējo braucamo, sekodami saimnieka automašīnai, Erikssonu (Sic! Zviedriskie uzvārdi ar izskaņu -son jāraksta ar diviem “s”) dzimta jau dzīvo gadu simteņiem ilgi. Arī viensēta tā saucas: Eriksberg. Agrāk bijušas arī Eriksbergas vējdzirnavas, bet tās nojauktas, kad saimnieka vectēvu nositis dzirnavu spārns.

Gunnars un Linnea Erikssoni izaudzinājuši divas meitas un dēlu. Visi jaunie pārceļojuši uz pilsētām. Te palikuši vien abi vecīši, kuriem zemnieka solis jau kļuvis par grūtu. Pagājuši pieci gadi, kopš, šķūnī iebraukti, klusē saimnieka traktori, labības kaltē vien peles danco un plašajā kūtī vairs nemauj nevienas govs balss.

Aramzeme – tā iznomāta kaimiņam un ienes vismaz vēl kādu grasi tās saimniekam. Prātīgāk jau būtu Eriksbergu pārdot. Pircēju netrūktu, bet uz tik krasu dzimtas sakņu nodevību Gunnars vēl nav nobriedis. Padomāju, cik tad mūsu paaudzei vairs atlicis laika šai saulē? Tik un tā, ja ne pats, tad mantinieki pārdos.

Aiz Moras pilsētas sākas garš un visai vienmuļš ceļa posms ziemeļrietumu virzienā pa mazapdzīvotu mežainu apvidu. Lai gan par mežu te runāt var visai nosacīti – kur agrāk šalcis priežu sils, tagad plešas bezgalīgas kailcirtes. Izskatās, ka koki zāģēti ne jau savos labākajos gados, bet zaļā jaunībā. Ar nopūtu jāsecina: tāds ir kapitālisms. Diemžēl līdzīgas ainas jau kļūst raksturīgas arī Latvijai.

Kā savējos Idrē uziet, mums ir izskaidrots vēstulē, tādēļ draudzes viesu namiņu atrodam bez maldīšanās un ceļa prasīšanas. Tā ir kantora māja – par kantoru (no latīņu cantor – dziedātājs) zviedru luterāņu draudzē dēvē cilvēku, kas baznīcā gādā par mūziku: spēlē dievkalpojumos ērģeles, māca bērniem garīgas dziesmas, rīko koncertus. Idrē nav pastāvīga mūziķa – Zviedrijā šī profesija ir deficīts, tādēļ jāmeklē viesmākslinieki, piemēram, no Latvijas, kur mūzikas skola ir gandrīz vai katrā mazpilsētā.

Gundegai ir augstākā mūzikas skolotājas izglītība, viņai piemīt darba mīlestība, ļoti lādzīgs raksturs un dotības uz valodām. Salīgta darbā  Idres draudzē, viņa nepilna pusgada laikā tekoši iemācījusies runāt zviedriski. Arī Edgars neatpaliek no viņas, ir kļuvis zviedrvalodīgs, izgājis sertificētus augstākas pakāpes datorkursus un šai zinātnē izturējis pārbaudījumu zviedru valodā.

Gundegu darbam Zviedrijā salīdzis Idres draudzes mācītājs Jorens, vienkāršs, sirsnīgs un ļoti komunikabls vīrs, kas nemaz neatbilst ierastajam priekšstatam par draudzes ganu. Viņam patīk Latvija, latvieši un latviešu valoda, kuru Jorens arī neatlaidīgi mācās un līdz šim jau lieliski ir apguvis vārdiņu štrunts.

Jorenam ir labi sakari ar latviešu luterāņu draudzēm, un Latvijā viņš ir biežs viesis.
Zviedrijā parastas lauku draudzes kantora mēnešalga ir Ls 1040. Produkti un dzīvoklis ir dārgāki nekā Latvijā, taču tik un tā atliek krietna summa ikmēneša uzkrājumam, par ko jaunieši iecerējuši Latvijā pirkt dzīvokli.

Zviedrijā Gundega un Edgars nepaliks – sauc atpakaļ dzimtenes balss. Gads Zviedrijā – tas ir pasaules redzējums, citu tautu iepazīšana un vērtību pārvērtēšanas laiks. Mēs pie viņiem ciemojāmies laikā, kad ritēja Gundegas un Edgara pēdējās šā darba līguma dienas Zviedrijā.

Gundegas un Edgara atvadu viesībām vedām no Latvijas cienastus – Lāču maizi, zelta alu un baznīcas vīnu Kagors. Bijām ielūgti arī šai mielastā, kas notika Idres pastorātā ar draudzes vēlēto amatpersonu piedalīšanos. Pasākums noritēja ar dziesmām. Zviedri dziedāja Zviedrijas himnu, pēc tam mēs – Dievs, svētī Latviju.

Tika rīkotas arī šautriņu mešanas sacensības, kurās labākos panākumus guva Jorens. Tam sekoja citas laicīgas izdarības – pat aizmirsās, ka esam dvēseļu gana paspārnē, kur ik brīdi pieklātos runāt par svētām būšanām. Tā vietā stāstījām nevainīgākos latviešu un krievu joku stāstiņus par mācītājiem, gājām rotaļās.

Daži vārdi par pastorātu – divstāvu labiekārtotu namu baznīcas tuvumā. Nams bagātīgi aprīkots ar mūsdienīgu datortehniku, ir pastāvīgs interneta pieslēgums, jaudīga kopēšanas tehnika.

Turpat ar savu ģimeni dzīvo arī mācītājs Jorens. Viņa ģimenes rīcībā plaša viesistaba, automatizēta virtuve, otrā stāvā guļamistabas. Bet Jorenam Idre jau ir gandrīz nodzīvots posms viņa garīdznieka darba gaitās. Paredzams paaugstinājums – plašāka draudze, lielākas iespējas, labāks atalgojums.

Svētdienā bijām uzaicināti braukt mikroautobusā uz dievkalpojumu kādā slēpošanas kalnu apvidus kapellā. Palīdzējām Jorenam sakraut mašīnā akustisko tehniku, un straujš, elpu aizraujošs brauciens pa līkloku kalnu ceļu varēja sākties.

Pie stūres pats dvēseļu gans. Viņš brauc droši un ātri. Busiņa aizmugurē īpašos stiprinājumos iekabināts arī velosipēds. Ar to mācītāja kundze dosies atpakaļceļā ar pašas spēkiem. Kapela ir kā liels, kokā cirsts vigvams.

Altāra gleznu aizstāj plašs logs, kuru četrās daļās sadala milzīgs krusts, kas reizē kalpo arī kā loga spraišļi. Aiz loga pirmatnējs mežs, virs kokiem debesis, kurās vējš veļ pamatīgus mākoņvālus.

Tas viss kopumā veido vienreizēju, it kā paša Dieva radītu nemitīgi mainīgu altārgleznu. Arī dievkalpojums norit savdabīgi. Mācītājs labestīgi sarunājas ar draudzi. Pa starpām, Gundegas mācīts, daudzbalsīgi dzied jauniešu koris. Tikai žēl, ka nesaprotu valodu.

Kopiespaids par Zviedriju – visur valda dziļi cilvēciskas savstarpējās attiecības, kas reizēm gan šķiet pavēsas, vairāk uz formālo pieklājību vērstas. Te nav pieņemts rāties, pacelt vienam pret otru balsi. Pat suņi nerej un gaiļi nedzied. Nemaz nerunājot, ka puišeļi atļautos larkšināt pa ielu ar mopēdiem.

Klusums un miers – tā ir vērtība, ko zviedri tur lielā godā. Kad atgriežos Liepājā, paiet laiciņš, kamēr atkal aprodu ar mūsu realitāti, kurā esam ne sliktāki un arī ne labāki kā citi. Vienkārši tādi, kādi esam.
Viljars Tooms

Leave a Reply