Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

GAMALIELS UN RABĪNISKĀ SKOLA

300px-Gamaliel-teaches

Gamaliels ar studentiem, British Museum

Mēs nevaram nepaiet garām nepieminot kādu vīru, kas, lai gan nav starp Kristus mācekļiem, tomēr ar savu gudrību spēja pasargāt pirmos kristiešus no Sinedrija atriebības. Vismaz sākotnēji. Runa ir par farizeju Gamaliēlu. Tā kā viņš pārstāv zināmu novirzienu teoloģiskajā domāšanā Israēlā, tad mēs kaut nedaudz ieskatīsimies, kādu mācību viņš pārstāvēja jūdu garīdzniecībā.

Apustuliskais laikmets bija ievērojams ar zinātniskās rabīniskās skolas attīstību. Starp tām kā visievērojamākās un atzītākās var uzskatīt divas konkurējošas skolas – Hillel un Šamamai. Šo skolu tradīcija caurvij visus talmudiskos rakstus, gluži kā D. Skota un Akvīnas Toma teoloģiskās domas ietekme viduslaikos. Abas šīs skolas pārstāvēja farizeju novirzienu.

Pirmā savā mācībā pārstāvēja pieļāvīgāku, ne tik stingru virzienu. Tas nozīmē, ka blakus bauslības neapstrīdami augstajai lomai kā svarīgākajai tika pieļauta arī tradīcija kā mācībā, tā praksē. Turpretim otrā nicināja tradicionistus, kā mēdza dēvēt Hillel skolas pārstāvjus. It īpaši tad, kad tie savas mācības dēļ nonāca pretrunā ar Mozu.

Antagonisms starp šīm skolām bija tik ievērojams, ka par viņiem mēdza teikt – „pat pravietis Ēlija nebūtu spējis samierināt Hillel un Šammai skolas mācekļus”. Tomēr Hillel skolas ietekme tajā laikā bija daudz ievērojamāka. Tās lēmumi lielā mērā tika uzskatīti par autoritatīvākiem arī vēlāko rabīnu vidū.

Visievērojamākais šīs Hillel skolas pārstāvis bija farizejs Gamaliēls, kura vārds ir minēts arī Talmudā. Hillel virziens farizejismā ir nosaukts tās dibinātāja vārdā. Viņa dēls bija Simeons, bet Simeona dēls bija Gamaliēls.

Daži teologi pieļauj varbūtību, ka šis Simeons ir tas pats vecais vīrs, kas bija ņēmis mazo Jēzu savās rokās (Lk. 2:25–35) un teicis šos vārdus: „Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis, jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm.” (Lk. 2:29–31)

Šie vārdi ir ļoti tuvi kristīgajai draudzei un reizē arī ļoti evaņģēliski. Tie ir iekļauti arī kristīgajā dievkalpojumā. Ikreiz pēc Svētā Vakarēdiena ticīgie, baudījuši Svēto Mielastu, tiek atlaisti ar vārdiem: „Ejiet Tā Kunga mierā!”

Un draudze pēc tam, kad ir stiprinājusies ar Dieva vārdu un Sakramentu, pateicībā Dievam par Viņa žēlastību atbild ar šo dziedājumu Nunc Dimittis: „Ļauj, Kungs, iet, jo esmu baudījis Tavu pestīšanu!”

Nav iespējams sniegt apstiprinošus pierādījumus tam, ka šis vīrs ir tas pats Simeons, kas minēts Lūkas evaņģēlijā. Tomēr viens ir skaidrs, ka Gamaliēls bija tas pats farizejs, kurš tik gudrā veidā aizbildināja Sv. Pēteri un citus apustuļus un kuru bija minējis arī apustulis Pāvils kā savu skolotāju, pie kura kājām viņš bija mācījies (Ap. 22:3).

Viņa mācība bija tik ievērojama, un viņš pats tik cienīts, ka viņš ir vienīgais starp tiem septiņiem jūdu doktoriem, kam piešķirts tituls ‘Rabban’. Šis ir pat augstāks pagodinājums par to, ar kuru Marija Magdalēna uzrunāja Jēzu – ‘Rabboni’ (mans skolotāj).

Gluži kā Akvīnas Toms zinātnieku vidū tika dēvēts par Doctor Angelicus, bet Bonaventūra – par Doctor Seraphicus, tā arī Gamaliēlam tika piedēvēts līdzīgs pagodinājums – Bauslības košums.

Talmudā ir atrodams pat teiciens, ka, „kopš rabbana Gamaliēla nāves, bauslības spožums ir apsūbējis; un vienlaikus mira kā šķīstums, tā atturība”. Lai gan viņš bija farizejs, tomēr nostāsti par viņu liecina, ka viņš nebija aizrāvies ar sektantiem raksturīgo svētulīgumu.

Reiz viņš esot peldējies kādā baseinā, kuram visapkārt bija uzslietas statujas pagānu dievībām. Jautāts, kā tas viss saderas ar jūdu bauslību, viņš atbildējis, ka peldbaseins bija pirms šīm statujām un ka baseins nav celts statujām, bet gan statujas baseinam.

Viņš arī neizjuta nepatiku pret grieķu valodu un kultūru. Īsi sakot, viņš stāvēja pāri savas kustības aizspriedumiem.

Šķiet, ka gudrība un atklātība bija šā cilvēka raksturīgās iezīmes. Vismaz tādu mēs viņu ieraugām Apustuļu darbu grāmatā. Gribot negribot mums var rasties simpātijas pret Gamaliēlu, vēloties ierindot šo farizeju pat starp tādiem pie šīs kustības piederīgajiem kā Nikodēms un Jāzeps no Arimatijas.

Tomēr Nikodēms un Jāzeps publiski atzina sevi par Kristus draugiem, ko Gamaliēls nekad nav darījis. Lai kā arī būtu, viņa reputācija bija augsta visu ļaužu vidū. Daži teologi pat pieļauj domu, ka viņš būtu varējis kļūt par kristieti. Tomēr viņš par tādu nekļuva.

Viņš visu mūžu nodzīvoja un nomira kā jūds. Kāpēc šis cilvēks, kas tik labi pazina ļaužu sirdis, nekļuva par kristieti, acīmredzot ir zināms tikai viņam pašam.

Turklāt tieši viņš ir autors zināmajai lūgšanai pret herētiķiem kristiešiem: „Lai nav nekādu cerību tiem, kas ir atkāpušies no patiesās reliģijas; un lai herētiķi, cik arī daudz pēc skaita būtu, izzūd kā viens mirklis. Un lai lepnības valstība šodien pat ar saknēm tiktu izrauta un satriekta. Svētīgs esi Tu, ak Kungs, mūsu Dievs, kas iznīcina ļaunos un satriec lepnos!”

Ja mēs īsumā gribētu apkopot Gamaliēla mācību un praksi, kas ietekmēja Pāvila domāšanu un uzskatus, tad mums ir jāizceļ trīs lietas: spriedumu skaidrība un godīgums, tieksme uz mācīšanos un nepretošanās grieķu autoritātēm, dedzīga un vērīga aizrautība pēc jūdu bauslības.

Ar šīm iezīmēm mēs drīz vien sastapsimies, kad runāsim par Pāvilu. Gamaliēls mira 18 gadus pirms Jeruzālemes sagraušanas. Viņš tika apglabāts ar lielu godu. Viņš mira ap to laiku, kad Pāvils ar saviem pavadoņiem cieta kuģa katastrofu pie Maltas. Viņa dēls Simeons gāja bojā Jeruzālemes drupās.

Gamaliela gudrība

Tagad pievērsīsim nedaudz uzmanības tai epizodei Apustuļu darbu grāmatā, kur mēs sastopamies ar šo farizeju Gamaliēlu un viņa gudrību (Ap. d. 5:34–40), kas izglāba apustuļiem dzīvību.

Galvenais Gamaliēla aizstāvības uzsvars tika likts uz domu: ja aiz šiem apustuļu darbiem nestāv Dievs, tad laiks drīz vien izdeldēs ne tikai apustuļu mācību, bet arī pašus apustuļus un viņu sekotājus.

Viņš tādējādi pieļāva domu, ka Sinedrijs, nogalinot apustuļus, pat varētu nonākt neapskaužamā situācijā:”Tādēļ es [Gamaliēls] jums tagad saku: lieciet šos cilvēkus mierā un atlaidiet viņus. Ja šis ir cilvēku nodoms un darbs, tad tas iznīks; bet, ja tas ir no Dieva, tad jūs to nevarēsit iznīcināt; pielūkojiet, ka jūs vēl neuzskata par Dieva pretiniekiem!”

Viņa ieteikums jūdu augstajai garīdzniecībai – drīzāk nogaidīt, nekā pieņemt kādus radikālus lēmumus. Viņš neticēja, ka apustuļi un pārējie kristieši būtu nopietns drauds jūdu vadoņiem, kā to uzskatīja saduķeji.

Acīmredzot arī pats Gamaliēls ticēja šādai patiesības atklāsmei. Kāpēc viņš pats nesekoja savai idejai, mums tā arī paliek noslēpums. Viens no cēloņiem Gamaliēla šādām pēkšņām simpātijām pret apustuļiem varētu būt arī notikušais fakts, proti, brīnumainā apustuļu izglābšanās no apcietinājuma.

Iespējams, ka tiešām viņš šajā notikumā saskatīja Dieva „pirkstu”. Taču tādā gadījumā vēl grūtāk saprast un gribas jautāt, kāpēc viņš palika it kā pusceļā, kāpēc viņš nepievienojās kristiešiem, kā to darīja Nikodēms un Jāzeps no Arimatijas.

Iespējams, ka Gamaliēls un viņa piekritēji, lai gan atzinīgi novērtēja apustuļu darbību, tomēr uzskatīja to par kļūdainu no mācības viedokļa, un tieši tas traucēja viņam pievienoties kristīgajai draudzei.

Lai kā arī būtu, farizeja Gamaliēla arguments pārliecināja Sinedriju uz daudz miermīlīgāku attieksmi pret apustuļiem. Viņi aprobežojās tikai ar miesiska soda uzlikšanu apustuļiem. Droši vien saskaņā ar bauslību (5. Moz. 25:3) sods bija 39 sitieni ar rīksti, jo viņi nebija paklausījuši iepriekšējām pavēlēm (4:18).

Šis kļuva par pirmo gadījumu, kad kristieši savas liecības dēļ saņēma fizisku sodu. Pēc šī soda izpildīšanas Sinedrijs vēlreiz piekodināja nesludināt un nemācīt ļaudis Kristus vārdā. Sinedrija uzliktais lāsts aizvien palika spēkā. Tas netika atcelts.

Uldis Fandejevs

Leave a Reply