Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

POKAIŅI… LAIKS TEIKSMAINS

102

„Grandiozākā Latvijas un arī Eiropas svētvieta ir Pokaine, kas atrodas Zemgalē, Dobeles rajonā. Viena civilizācija pēc otras šeit ir atstājušas savus visskaistākos ticības apliecinājumus – sakrālās mākslas paraugus. ..Šajā svētvietā mēs ceram uz vienreizēju brīnumu. Šo brīnumu mēs vēl neapjaušam, bet, kad mēs pēc svētvietas apskates iznāksim pa šiem vārtiem vēlreiz, mēs būsim apskaidroti un spēcināti ar kosmisku apziņu un atbildību Visuma priekšā par Zemeslodes atjaunošanos.” (D.Rotbaha. Svētceļojums uz Pokaini.//Literatūra un Māksla Latvijā. 13.03.2001)

„Tomēr šīs izcilās pasaules vietas nozīme vēl maz apzināta. Pārdrošu minējumu līmenī iespējams, ka šeit veidota balto cilvēku rase. Bet citas, jau apskatītas ziņas apliecina, ka šī vieta ir pasaules seno civilizāciju šūpulis.” (Vīks I. Trejdeviņi Latvijas brīnumi. – R.:2001, 203. lpp.)

Pokaiņu mežs – vieta, par ko runāts šajos citātos, atrodas Īles pagastā pie Dobeles–Īles ceļa trīspadsmit kilometrus no Dobeles. Tā ir jauktu skuju un lapu koku mežu apaugusi, rietumu-austrumu  virzienā  orientēta apmēram 4 km gara un 1-1,5 km plata pauguraine  ap 400 hektāru platībā. Pēdējos gados Pokaiņi kļuvuši par intensīva tūrisma objektu un ir atbilstīgi iekārtoti.

Zeme te pieder valstij, un kopš 2000. gada vietu apsaimnieko VAS Latvijas valsts meži. Šeit ir maksas autostāvvieta, kases namiņš, kur tūrisma sezonas laikā tirgo biļetes, kartes un suvenīrus, ir virzienu norādes un koka plāksnītes ar nosaukumiem pie katra objekta, tualetes, soliņi un kāpnītes. Ir pieejami gidu pakalpojumi un ekskursijas organizē gan atsevišķi dziednieki, gan  tūrisma aģentūras.

Vizuāli  Pokaiņu iekārtojums atgādina kaut ko pa vidu starp Annas Brigaderes Sprīdīšiem un Gaujas nacionālā parka dabas takām. Kas Pokaiņos pārsteidz – tā ir milzīgā neatbilstība starp šai vietai piedēvēto nozīmi dažu entuziastu rakstos un to, ko jūs ieraugāt dabā. Tā var pat šķist komiska. Kam tad, neskaitot civilizāciju šūpuli, šeit būtu jāatrodas? Par to versiju netrūkst.

Saskaņā ar tām Pokaiņi ir senču rehabilitācijas centrs (ieskaitot „rehabilitāciju” no grēkiem) un/vai nesalīdzināmi liela svētvietu kompleksa centrālā svētnīca, ko apmeklējuši svētceļnieki no visas pasaules un kur bijusi senās Eiropas priesteru akadēmija, un/vai Kosmosa informatīvo sakaru centrs, kas glabā enerģētisko informāciju (lai ko tas arī nozīmētu) kvarca kristālos, un/vai pasaulē lielākais cilvēka sejas atveids, un/vai unikālu akmens laikmeta mākslas priekšmetu krātuve, un/vai tibetiešu mītiskās Šambalas vārti, indoeiropiešu tautu un kultūru cilmes vieta… Un tā joprojām vēl un vēl. Šajā dziednīcā un zintnīcā cilvēks var izārstēties gandrīz no jebkuras kaites, sasmelties Visuma enerģiju un, dziļāk parokot, pat atrast „visai lielus dimantus” (Vīks, 154. lpp.).

Bet kas tad šeit reāli atrodas? Pokaiņos patiešām ir vairāk akmeņu nekā mēs esam Latvijas ainavā pieraduši redzēt, lai gan šāds akmeņu daudzums, iespējams, nešķistu nekas neparasts dažos Igaunijas apvidos. Ir atsevišķi lielāki laukakmeņi, bet vairums akmeņu ir 15-60 cm diametrā un sakrauti 40-80 cm augstās kaudzēs. Akmeņu kaudžu diametrs parasti ir no 2 līdz 5 m, to skaits tiek lēsts pāris tūkstošos.

Citādi Pokaiņu mežs īpaši neatšķiras no kura katra cita Latvijas meža. Un – ja nebūtu visas šīs ažiotāžas, tad bez uzrakstiem, kas norāda uz „Dieva gultu” , „Laimas galdu”, „Zintnieku laivu”, „Mātes”, „Tēva” vai „Līgavu akmeni”, svētavotiem, terasēm un citiem objektiem – jūs, iespējams, pat nepamanītu, ka šī vieta ir kaut kādā ziņā īpaša. Bet cik īpaša tā patiesībā ir?

Pokaiņus mēdz salīdzināt arī ar Stounhendžu, Karnaku un Ēģiptes piramīdām, un viens no Pokaiņu svarīgākajiem objektiem tiek dēvēts par zikurātu. Tiesa, stāvot pie Stounhendžas (vai jebkurā citā no minētajām vietām) jūs varat prātot, kā gan senie cilvēki to tehniski dabūja gatavu, vai arī – kādā nolūkā tas būvēts, taču jums ne mirkli neradīsies šaubas, ka jūsu acu priekšā ir cilvēku roku darbs un viņu milzīgie pūliņi nav bijuši tikai kāda sadzīviska vai ekonomiska nolūka dēļ. Pokaiņos tas nebūt nav tik nepārprotami skaidrs. Nonākšana Pokaiņos var līdzināties lācīša Pūka „ekspotīcijai” – taisījāmies atrast Ziemeļpolu, bet atradām… Jā, ko gan?

Kā tas viss sākās?

Plašākas sabiedrības interese par Pokaiņiem – preses publikācijas, ekskursijas un minējumi par to, ko gan īsti nozīmē akmeņu krāvumi Pokaiņu mežā, sākās 20. gadsimta deviņdesmito gadu vidū. Desmitgades pirmajos gados visā Latvijā bija sākusies intensīva mežu izciršana un kokmateriālu eksports.

Tā notika arī Pokaiņos – meža izstrādes laikā, pārrokot augsnes virskārtu, tapa redzamas arī daudzās akmeņu kaudzītes, turklāt atklājās, ka tās lielākoties iesniedzas krietni zemē, kas liekot domāt, ka tās nav izveidojušās nesenā laikā. Īstenībā tas gan nebija nekas radikāli jauns. Akmeņu krāvumi mežā bija pamanīti jau krietni senāk.

1868. gadā Īles muižas īpašnieks Otokars fon Herners bija organizējis izrakumus tuvējos Pokaiņu un Vecpokaiņu senkapos. Darbos iesaistījās pazīstamais kultūrvēsturnieks un mācītājs Augusts Bīlenšteins, kas tolaik kalpoja Dobelē, Jelgavā dzīvojošais gleznotājs Jūlijs Dērings un vēl viens garīdznieks – prāvests Augusts fon Rezons.

Bīlenšteinu īpaši interesēja pilskalni, un viņš apsekoja arī Pokaiņu paugurus, par kuriem vietējie iedzīvotāji stāstīja, ka tur ir daudz akmeņu, kas atgādina bruģi – acīm redzot, tā bija vieta, ko tagad dēvē par „Akmens upi” vai „Saules jostu”. Tomēr nekas neliecināja, ka konkrētā vieta senatnē bijusi apdzīvota, un Bīlenšteins  nosprieda, ka  akmeņu krājumi izveidojušies dabiski – kādu ģeoloģisku procesu rezultātā.

1930. gadā Pokaiņus apsekoja atkal, un šoreiz Pieminekļu valde atzina akmeņu kaudzes par aksmens krāvuma senkapiem un reģistrēja kā arheoloģisku pieminekli. 1937. gadā arheologa Ādolfa Karnupa vadībā vēlreiz notika arheoloģiski izrakumi Pokaiņu senkapos. Karnups arī tika pārbaudījis Pokaiņu mežu, taču neko noteiktu par tur esošo krāvumu arheoloģisko raksturu nenolēma. Padomju laikā šeit nekas nenotika.

Kad sākās mežu izciršana, akmens krāvumi tika atklāti it kā no jauna, vietējais mežsargs tos parādīja dabas pētniekam Guntim Eniņam, kura spalvai pieder arī daža laba diezgan fantastiska hipotēze par senču svētvietām. Šinī gadījumā Eniņa versija bija samērā „piezemēta” – viņaprāt, akmeņi visticamāk vākti viduslaikos kādai būvei vai ielu bruģēšanai, bet nav tikuši izmantoti. Eniņa viedoklis tika publicēts tolaik vēl iznākošā žurnāla „Liesma” 1993. gada novembra numurā.

Tad pie lietas ķērās inženieris, Latvijas senatnes entuziasts Ivars Vīks ar domubiedriem, no kuriem pazīstamākās ir dziedniece Ilze Jansone un Lielvārdes jostas lasītāja Rasma Rozīte. (Skat. arī publikāciju iepriekšējā laikraksta numurā – Red. piez.)

Sākot ar 1995. gadu, Vīks publicēja vairāk nekā divdesmit rakstus, lielākoties laikrakstā „Zemgale”, arī citos izdevumos, un galvenokārt tajos arī ir atrodami visi tie fantastiskie apgalvojumi, kurus esmu minējusi iepriekš. Ivaram Vīkam 2001. gadā iznāca arī grāmata „Trejdeviņi Latvijas brīnumi”, kuras lielākā daļa ir veltīta tieši Pokaiņiem.

Pokaiņu ģeoloģija

Ģeologi Ojārs Āboltiņš un Ivars Strautnieks ir konstatējuši (skat.: Dabas un vēstures kalendārs 2002. – R.:2001, 112.–116. lpp.), ka Pokaiņu paugurmasīvs izveidojies ledāja radītā sprieguma rezultātā pēdējā ledus laikmeta beigu posmā pirms apmēram 16–17 tūkstošiem gadu. Pokaiņos atrodamie akmeņi nākuši no vietējiem iežiem, un tur nav akmeņu, kas raksturīgi Indijai, Ēģiptei vai citām tālām zemēm. Tas atspēko Ivara Vīka apgalvojumu, ka akmeņus sanesuši svētceļnieki, kas nākuši uz Pokaiņu svētvietu no visām pasaules malām tūkstošiem gadu, katrs nesot līdzi pa akmenim.

Kas attiecas uz hronoloģiju, tad Vīkam pieder arī apgalvojums, ka „salīdzinot ar cilvēces pastāvēšanas laiku, Pokaiņi ir mūžīgi” (Vīks, 201. lpp.). To viņš saista ar Pokaiņu „bioenerģētisko starojumu”, kas pastāvot jau simtiem miljonu gadu (Turpat.). Jāievēro, ka svētums Vīka izpratnē ir sava veida izstarojums – drīzāk fizikāla nekā garīga lieta. Tas ir diezgan izplatīts viedoklis ezotēriķu vidū. Būtībā tas ir materiālistisks viedoklis un paradoksālā kārtā pilnīgi pretējs tām pretenzijām uz augsto garīgumu, ko viņi sludina.

Ģeoloģiski spriežot, simtiem miljonu gadu nozīmē juras un krīta periodus, kad Pokaiņos varēja iemaldīties vien kāds gliemis, dinozaurs vai cits rupucis, taču tas, šķiet, Pokaiņu leģendas kopējus nav mulsinājis – tāpat kā neviens cits fakts.

Āboltiņš un Strautnieks arī uzskatīja par neapšaubāmu to, ka Pokaiņu akmens krāvumi gan ir cilvēku roku darbs, tikai, paliekot savas kompetences robežās, viņi neņēmās spriest, kādā nolūkā tie veidoti. Spriežot pēc augsnes struktūras ap tiem, viņuprāt, krāvumi noteikti radušies pēcledus laikmetā (holocēnā), t.i., no ģeoloģiska viedokļa raugoties, relatīvi nesen.

Autori arī atturējās komentēt presē izskanējušo informāciju par pastiprināto izstarojumu Pokaiņu mežā, jo viņiem nebija precīzas informācijas par to, cik spēcīgs ir šis starojums. Taču viņi raksta, ka ģeofiziskas anomālijas tektonisku lūzumu tuvumā (kur atrodas arī Pokaiņi) nav nekas neparasts. Savukārt paaugstināts jonizējošs starojums ir parasta lieta granīta lielākas koncentrācijas vietās.

Pokaiņu arheoloģija

Pirmais profesionāla arheologa spriedumu par Pokaiņu akmens krāvumiem deva akadēmiķis Jānis Graudonis. Vairākos preses izdevumos 1996. gada pirmajā pusē viņš izteica viedokli, ka krāvumi izveidojušies, zemkopjiem atbrīvojot laukus no akmeņiem. Līdzīgus veidojumus arheologs bija redzējis citviet Eiropā. Jāpiebilst – tādi ir vērojami arī Latvijā, tikai ievērojami mazākā koncentrācijā.

Tā paša gada vasarā Pokaiņu mežā tika veikti arheoloģiski izrakumi arheologa Māra Atgāža vadībā (pārskatu skat.: Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu 1996. un 1997. gada pētījumu rezultātiem. – R.:1998, 9.–14. lpp.) . Izrakumos tika izpētītas vairākas akmeņu kaudzes, atrastas oglītes, krama šķila un viena bezripas gludinātās keramikas lauska.

Šāda keramika bija parasta Latvijā mūsu ēras pirmajā gadu tūkstotī – laikā, uz kuru attiecas vairāki arheoloģiski pieminekļi Pokaiņu apkaimē. Nekādas apdzīvotības pēdas tieši Pokaiņu mežā gan netika atrastas. Tika paņemti arī putekšņu paraugi palinoloģiskai analīzei.

Tajā tika konstatēta kultūraugu un nezāļu klātbūtne dziļākajos slāņos un skujukoku putekšņi virsējos slāņos, kas ļauj konstatēt, ka pirms 1500–2000 gadiem – laikā, ar ko datēti arī tuvumā esošie zemgaļu dzelzs laikmeta kapulauki, zeme šeit tikusi apstrādāta, t. i., bijuši iekopti lauki, kas pēc tam tikuši pamesti un zeme apaugusi ar mežu.

Tādējādi M. Atgāzis un viņa kolēģi piekrita J. Graudonim, ka krāvumi radušies, atbrīvojot zemi no laukakmeņiem lauksaimniecības vajadzībām. Arī Latvijas seno kulta vietu pētnieks arheologs Juris Urtāns nav  atradis šeit nekādas intensīva kulta pazīmes, kā to tika apgalvojis Ivars Vīks. Savukārt Vīkam arheologu secinājumi tikai ļāva zūdītīes par „negodīgu zinātnieku” tumsonību.

Distancēšanās no akadēmisku pētnieku spriedumiem ir diezgan parasta parādība it visur, kur tie nonāk pretrunā ar amatieru centieniem. Lai tos kaut kā leģitimizētu, var lūkot  piesaistīt marginālus zinātniekus, t. i., tādus, kas  izsakās par jomām, kurās viņi nav speciālisti, kā arī kolēģu vidū nav īpašā cieņā – iespējams, ka šādi viņi cenšas  kompensēt dažu neatzīšanas radītu rūgtu brīdi.

Tā Pokaiņu lietā iesaistījās filozofijas doktore Zinaida Andersone, kura savus darbus publicē gandrīz tikai ezotēriskos izdevumos. Dr. Andersone Pokaiņos sarunājas ar akmeņiem un uzskata, ka Pokaiņi – tas ir kaut kas līdzīgs Sfinksai, ar kuras palīdzību saņemama kosmiskā informācija. Otrs ir ģeofiziķis Rišards Griškjāns, kura dibināto Energoinformatīvo zinātņu akadēmiju kolēģi gan par akadēmisku neatzīst.

Otrs ceļš akmeņu krāvumu sakralizācijā ir centieni vispār noliegt jebkādas tradicionālas pētniecības metodes, jo tās, kā raksta Vīks, „neko nedos”, t. i. – tās acīmredzami nedod to, ko Pokaiņu entuziasti grib dzirdēt. Pokaiņu pētniecība ar „ezotēriskām metodēm” noved, piemēram, pie šāda Rasmas Rozītes teksta, kas atrodams Pokaiņos izpaltītajā informācijas lapā:

„Pokaiņi mums ir vēstījums no ļoti tālas senatnes, no tiem laikiem, kad cilvēki bija pilnīgi savienoti ar Dievu. Pokaiņi glabā informāciju par mūsu planētas evolūcijas gaitu un droši vien arī cilvēka sākotnējo ģenētisko kodu. Te bija centrs, kas raidīja signālus uz citām planētām, tām, kuras ņēma un ņem dalību mūsu attīstībā. Lielā spēka, zināšanu un augsto būtņu klātesamības dēļ šeit laika gaitā izveidojās nozīmīga svētceļojuma vieta, kas bija zināma tālu ārpus šīs teritorijas. Kad šeit ieradās mūsu senči – balti, viņi izmantoja šo vietu savai ticībai un rituāliem.”

Ko te lai piebilst? Kā reiz ironizēja interneta portāls Apollo, ja skotiem ir Nesija, kādēļ gan lai mums nebūtu Pokaiņu?

Arheoloģiskā ziņā Pokaiņi nav pirmā vieta, par ko profesionālie arheologi un „tautas vēsturnieki” ir dažādās domās. 20. gadsimta astoņdesmitajos gados līdzīga, tikai ezotēriski mazāk pretencioza, ažiotāža savērpās ap Bitarīnkalnu Vidzemē. Toreiz neopagānu aktīvists Ojārs Ozoliņš tur teicās atradis latvju krīvu krīva mājokli.

Bitarīnkalns, lai arī apcerēts vairākos latviešu vēsturiskos romānos (skat., piem., Jāņa Lejiņa “Zīmogs sarkanā vaskā”), tomēr nekad neieguva tādu popularitāti kā Pokaiņi. Tam droši vien ir vairāki iemesli – popularizētāju dažādā uzņēmības pakāpe, pretenziju līmenis, bet jo īpaši tas, ka laiki toreiz bija citi.

Pokaiņi kā jaunradīta tradīcija

Iepriekšējā „Latvijas Luterānī” tiku apcerējusi citu jaunradītās tradīcijas piemēru – Lielvārdes jostu. Arī Par pokaiņiem var runāt tajā pašā sociālajā kontekstā, jo Pokaiņi – tas ir stāsts ne tik daudz par pagātni, cik par šodienu.

Atcerēsimies – jaunradītās tradīcijas ir šķietami senas, bet realitātē jaunas parādības, kas tiek radītas, lai iedzīvinātu konkrētai sabiedrībai aktuālas vērtības tā, lai tās uzturētu saiti ar „derīgu” vēsturisku pagātni. Tas notiek tad, ja kāda sabiedrības daļa nav mierā ar šodienas realitātēm, kad tagadne liekas nederīga, neērta, smagi dzīvojama, īpaši kad tā rada vilšanās sajūtu kontrastā kādām agrākām cerībām. Tādos gadījumos rodas mīti par pagātni, kura šķiet skaidra, laba, bet diemžēl zudusi.

Kaut ko tādu latviešu sabiedrība piedzīvoja deviņdesmito gadu vidū. Jaunatgūtā valsts, „kuras dēļ mēs gājām uz barikādēm”, izrādījās ne gluži tāda, par kādu bijām sapņojuši. Daudzi nespēja ne praktiski, ne emocionāli tikt galā ar ekonomisko un sociālo stresu, ko atnesa neatkarība, daudziem riebās kultūras un vērtību komercializācija, rietumu dzīvesveida ēnas puses, ar ko tik dāsni nu dabūjam iepazīties.

Atmodas ideāli tika banalizēti, varoņi krita no pjedestāliem, un šī valsts it kā bija un tomēr vienlaikus nebija „priekš latviešiem”. Un kur tad vēl eirobirokrāti, kas mūs visādi komandē! Tas, ka to visu varēja paredzēt, emocionāli neko pārāk nepalīdz. Un šodienas realitātē nav viegli justies kā mājās.

Šādos apstākļos Pokaiņu teiksmā ir kaut kas ļoti pievilcīgs: latviešu tautas īpašā vēsturiskā izredzētība, tālās pagātnes „zelta laikmets”, kad mēs vis nebijām nekāds nieka puteklis lielvaru ceļā, ekstrēmā gadījumā – tas, ka teju vai viss, kas pasaulē vērtīgs cēlies šeit pie mums un pasaule to aizlaikos pratusi novērtēt. Arī tas, ka visas vainas un kaites ir dziedināmas „enerģētiski” – tās ir vieglās atbildes uz latviešu grūtajiem jautājumiem. Var arī teikt, ka Pokaiņi – tā ir latviešu vēsturisko traumu un kompleksu galvaspilsēta.

Jaunradītām tradīcijām ir vairākas pazīmes, kuras gribu šeit pieminēt, jo jaunradīta tradīcija būtībā var būt jebkas – reliģija, sociāls rituāls, vieta, teksts, priekšmets utt. Ir labi tās prast atpazīt pie laika.

Pirmkārt, tās ieviešas ļoti strauji, parasti dažu gadu laikā. Tā tas ir arī Pokaiņu gadījumā.

Otrkārt, tās nav izdomātas gluži no nekā un klajā vietā. Tām ir kāds atspēriena punkts, kaut kas, ko fiziski apskatīt un uzrādīt. Lielvārdes josta, lai arī tajā nav nekā mistiska, objektīvi eksistē – kā tautas tērpa sastāvdaļa. Pokaiņu akmeņu kaudzes arī eksistē, lai gan tās visdrīzāk patiešām radušās lauksaimnieciskas darbības ceļā.

Treškārt, jaunradītas tradīcijas balsta cita citu – roka roku mazgā. Piemēram, Pokaiņu aktīvisti jo bieži atsaucas uz Lielvārdes jostas interpretācijām, un Pokaiņos ir uzstādīts Lielvārdes jostas atveids, ko darinājis Dobeles koktēlnieks Sandris Konrāds.

Ceturtkārt, jaunradītās tradīcijas, salīdzinot ar senām un autentiskām tradīcijām, ir ievērojami mazāk saistošas. Ir grūti ignorēt, teiksim, tradicionālas pieklājības normas. Jaunradīto tradīciju gadījumā jums nav obligāti jātic visiem Pokaiņu brīnumstāstiem, pietiek, ka jūs par to zināt – vismaz versijas līmenī, jo kopīgas zināšanas, kuru nav „ārpusniekiem”, ir viens no identitāti formējošiem elementiem.

Piektkārt, jaunradītās tradīcijas ir variablas. Tās viegli pāriet jomu un žanru robežas. Par Lielvārdes jostas plašo izmantojamību jau rakstīju. Pokaiņiem tā pagaidām vēl ir mazāka, taču ir redzēta – lai cik smieklīgi tas izklausītos pie „civilizācijas šūpuļa” stāvot – arī tāda lieta kā cieti žāvēta desa „Pokaiņu servelāde”.

Par variantiem folkloras izpratnē var uzskatīt arī jokus par Pokaiņiem. Šajā ziņā katram interesentam var ieteikt RTU administrēto Interneta lapu „Balto tēvu mājas vieta” – www.tehvi.dv.lv – gaumīgu un neviltoti smieklīgu ironiju par nacionālromantiķu tautiešu apgalvojumiem. Pokaiņiem ir veltīta atseviķa iedaļa „Acta Pocainia” – nenosmiesities!

Domājot par Pokaiņiem, man jādomā ne vien par latviešu nacionālismu, bet arī par cilvēka dabu. Cilvēks, kā to apliecina jau Bībeles pirmās lappuses, lai kādas būtu sekas, ir ziņkārīga un meklējoša būtne, kam patīk eksperimentēt un atklāt. Mums patīk noslēpumi, un mēs apbrīnojam tos, kas gatavi riskēt.

Tie, kas no zinātnes ir tālu, zinātniskās pasaules izziņas vēsturi parasti grib redzēt kā aizraujošu, strauju  atklājumu virkni, lai gan tāda tā, starp mums runājot, ir tikai daļēji. Varbūt tādēļ tik populāri ir bijuši Žila Verna romāni un tādēļ ir tik daudz romantisku stāstu par „nejaušiem”, spontāniem atklājumiem – būc! – un Nobela prēmija rokā! Prēmijas un vispār ieguvumi, strauja bagātība te nav mazsvarīgs faktors.

Mums arī patīk domāt par trakajiem, kas, spītējot vispārpieņemtiem viedokļiem un sabiedriskajai domai, sekojuši savai zvaigznei un tas patiesi vainagojies ar kaut ko vērtīgu. Varbūt tāpēc visu laiku slavenākais arheologs ir Henrihs Šlīmanis – amatieris, kas atraka Homēra apdziedāto Troju tad, kad neviens neticēja, ka tā reāli eksistējusi.

Tiesa, Šlīmanis esot bijis nekam nederīgs dokumentētājs un necik labs atradumu interpretētājs, tāpēc par Troju mēs patiesībā zinām visai maz. Bet kas to vairs atceras? – Šlīmaņa slava valdzina ne vienu vien. Ja daudzi amatieri ir spējuši to, kas akadēmiķiem un citiem profesionāļiem ne sapņos nav rādījies, tas, visticamāk, ir tieši tā paša iemesla dēļ – pēdējie diemžēl ir pārstājuši redzēt sapņus. Tomēr progresu – ja vispār tāds progress eksistē – virza ne tik daudz atklājumi, bet tas, kā mēs spējam izvērtēt atklāto, kā mēs rīkojamies ar to, ko uzzinām un ko protam.

Atgriežoties pie Pokaiņu tēmas, man jābeidz ar teju vai banālu aicinājumu raudzīties uz šo lietu kompleksi… Jo Pokaiņi ir komplekss kā visas jaunradītas tradīcijas, kas arī tiek starpdisciplināri pētītas. Var rakt Pokaiņos, cik dziļi rakdami, taču, izslēdzot ar to saistītos sociālos un reliģiskos aspektus, mēs par Pokaiņiem sapratīsim maz. Un, ja nesapratīsim, kā radās Pokaiņu leģenda, tad pat nenoticot “kosmiski komiskajiem” gidu stāstiem, būsim gatavi pieņemt, ka „kaut kas jau tur ir”… Un galu galā – vai nu šie Pokaiņi pēdējie!

Agita Misāne, reliģiju zinātniece

Leave a Reply