Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 3 other subscribers

DIEVA UPE

riverlan

Upes ainava ar Jāni Kristītāju, Johann KÖNIG, 1610, privātkolekcija, © Web Gallery of Art

Ecēhiēla grāmatas 47. nodaļā ir stāstīts par kādu zīmīgu vīziju, ko pravietis redzēja un kas viņam iedvesa jaunu cerību un drosmi. Ecēhiēls kā trimdinieks atrodas Babilonijā, bet savās domās viņš ir savā mīļajā tēvzemē, kas ir tuksneša tajā pusē.

Divdesmit piecus gadus priesteris Ecēhiēls jau bija nodzīvojis piespiedu trimdā Babilonijā, taču viņš nebija zaudējis patriotismu un savas dzimtenes mīlestību. Bija pagājuši 25 gadi kopš traģiskā laika, kad Babilonijas varenā valdnieka Nebukadnecara armija kā uzvarētāja iesoļoja caur Jeruzālemes vārtiem.

Tagad svētā un Dieva izredzētā pilsēta bija drupās un izpostīta. Brīnišķīgā un dievišķā Tempļa, kurā pats Ecēhiēls kā jauns priesteris bija kalpojis, kurā katra detaļa un sīkums viņam bija tuvs un dārgs, tagad vairs nebija – Templis gulēja drupās. Visa svētā pilsēta bija drupu kaudze, mājas nodegušas un ielas tukšas. Taču šī pilsēta bija kā magnēts viņa sirdij. Tā bija Dieva apsolītā un Dieva dotā Ciāna.

Psalmos mēs lasām: “Pie Bābeles upēm – tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu.. Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme,.. ja es neatzītu Jeruzālemi par savu augstāko prieku.. tad lai man nokalst mana labā roka!”(Ps. 137:1-6) Šie vārdi katrā ziņā izsaka arī pravieša Ecēhiēla izjūtas. Arī pēc 25 gadiem viņa sirds joprojām piederēja šai pilsētai, kas bija bijusi Dieva svētības un godības vieta.

Vīzija

Šādu drūmu un bezcerīgu noskaņu vidū Tas Kungs deva Ecēhiēlam īpašu atklāsmi un vīziju. Tik liels bija kontrasts starp to, kāda ir skarbā realitāte un kādu viņš šo realitāti redz vīzijā. Šai vīzijā Dievs ved Ecēhiēlu pāri tuksnesim un liek no Ciānas kalna viņam vērot nevis pilsētas postažu un drupas, bet gan – tās atjaunošanu un jauno spožumu. Viņš redz Tā Kunga godību, kas bija pametusi pilsētu, bet nu desmitkārtīgā spožumā tajā atgriezusies. Un Ecēhiēls redz upi – kur šī upe tek, tur rodas dzīvība.

“Kad viņš mani atveda atpakaļ pie Tempļa izejas, es redzēju, ka tur iztecēja ūdens no Tempļa sliekšņa apakšas uz rītu pusi.. it visur, kur šī upe tecēs, radīsies dzīvība.”(Ec. 47:   1-9) Pārdomāsim šo vīziju: upe, kas izplūst no Tempļa sliekšņa apakšas, ūdeņi, kas kļūst arvien dziļāki, kas plūst uz tuksnesi un ienes tajā auglību, līdz beidzot upe ietek Nāves jūrā, atveseļojot pat tās mirušos ūdeņus.

Kas tas ir? Ko tas nozīmē? Tas ir pravietisks skatījums, tā ir dievišķa vīzija. Jo stāsts nav par parastu upi un tuksneša apūdeņošanu, bet gan par tādu upi, kas iztek no Tā Kunga Tempļa altāra. Tas ir dzīvības ūdens un tā ir paša Dieva ierīkota upe, kas simbolizē pārdabiskās Dieva žēlastības straumes, kam ir jāatdzīvina pasaules tuksnesī izsalkušais un izvārgušais grēcīgais cilvēks.

Palīdzība no augšienes

Vīzija stāsta par dvēseli spirdzinošu un spēcinošu piedzīvojumu. Vai tas nav kas tāds, kā arī mūsdienu cilvēkam tik ļoti pietrūkst? Dzīves nemiers un neapmierinātība, vilšanās un izsalkums pēc kaut kā tīra, laba un pilnīga, ko pats cilvēks nemaz neprot izteikt un nezina, kas tas ir un kur to meklēt. Kur gūt spēkus un dzīvesprieku? Kur lai atjauno motivāciju un gribu izcīnīt cīņas šīs pasaules tuksnesī?

Echēhiēla vīzija runā tieši par šādu piedzīvojumu, kad Dievs izlej savu pārdabisko žēlastību pār šīs pasaules tuksnesi, pār cilvēka postu, samaitātību, pār grēku un nāvi, lai nestu – dziedināšanu, cerību, atjaunošanu un dzīvību. To paveic Viņa žēlastības upe. Kur vien šī upe plūst, tur rodas dzīvība.

Šī vīzija ir ļoti labs atgādinājums mums visiem par to, no kurienes nāk īsts garīgs spēks un dzīvība. Tā atgādina par to, kur spēks un dzīvība ir jāmeklē, proti – tur, kur plūst šī upe. Un ievērosim, kā upe plūst – no augšienes lejup. Jo tik daudzkārt cilvēki cenšas savu dzīvi iekārtot tikai tīri horizontālā, piezemētā, tādā viendimensijas līmenī. Viņiem nevajag palīdzību no augšienes, viņi paši ir savas laimes kalēji.

Cilvēkiem ir tendence stūrgalvīgi ticēt, ka tie paši var vislabāk izplānot un iekārtot savu dzīvi, paši grib būt sev kungi un pavēlnieki. Mēs bieži lolojam ilūzijas, ka vajag tikai nedaudz piespiesties – nedaudz labas gribas, nedaudz zināšanu, izglītības, nedaudz sakārtot savu sadzīvi un finanses – un tad jau mūsu dzīve varētu pārvērsties ja ne par paradīzes dārzu, tad tomēr par kaut ko tuvu tam.

No kurienes nāk glābiņš

Bet būsim godīgi – lielākā daļa cerību un savas dzīves plānošana šodien norisinās šādā pašpietiekamības līmenī. Tā ir tāda grēcīga un aprobežota attieksme, iedoma, ka cilvēks spēj izslēgt Dievu no Viņa paša pasaules, izveidot savu neatkarīgu pasaulīti un valdīt pār to.

Ar šādu attieksmi cilvēks pats sevi nolemj garīgam izsīkumam, postam un Dieva sodam. Tā ir galēja aklība – paļauties tikai uz sevi un neredzēt, ka katra laba dāvana šai pasaulē nāk no augšienes lejā – no Gaismas Tēva. (Jēk. 1:17)

Bībele mums atklāj tik bezgalīgi plašu un bagātu skatījumu uz dzīvi, ko cilvēks bez Dieva nav spējīgs ieraudzīt un saņemt. Tā paceļ mūs pāri par cilvēcisko ierobežotību, grēcīgumu un iznīcību. Tā rāda visas svētības avotu – Dievu un Viņa labo prātu pret mums, ka no Viņa svētības mēs ik brīdi dzīvojam un mūsu patiesā sūtība šai pasaulē ir atrodama pie Viņa un vienīgi saskaņā ar Viņu.

Tas tikai vēlreiz atgādina to, cik ļoti cilvēkam nepieciešams nožēlot savu grēcīgo pašapmierinātību un pašpietiekamību un atgriezties pie Dieva žēlastības.

Taču šī vīzija vēl precīzāk mums norāda, no kurienes nāk glābiņš un palīdzība un no kurienes izplūst šī dzīvības upe. Tā plūst no Tempļa, no altāra. Dzīvības upe plūst no altāra!

Vai jūs saskatāt šo dziļo simbolismu? Protams, mēs vairs nedzīvojam Vecās Derības laikā ar Templi un tā kalpošanu, taču mums, Jaunās Derības ticīgiem, ir kas lielāks nekā Templis, proti, mums ir visas Vecās Derības piepildījums – Dieva izredzētais Kristus, kas ar Savām glābšanas dāvanām – Evaņģēliju un sakramentiem ir mūsu vidū.

No altāra

Ar Dieva vārdiem, kas skan no altāra, mēs tiekam pabaroti un stiprināti, ar Kristību mēs esam savienoti ar Savu Kungu un ieguvuši jaunu dzīvību, Absolūcijā mēs arvien saņemam piedošanu un mierinājumu savai nemierīgai sirdsapziņai un Svētajā Vakarēdienā – no tā paša altāra – mēs saņemam mūžīgās dzīvības ēdienu un dzērienu Kristus miesā un asinīs.

Tāpēc vēl jo lielākā mērā varam sacīt, ka arī no mūsu dievnamu altāriem izplūst šī dzīvības un žēlastības upe. Un šī Ecēhiēla vīzija top arī par mūsu vīziju un garīgu skatījumu uz to, kas notiek mūsu vidū, kas notiek mūsu dievkalpojumā. Tā ir garīgā, acīm neredzamā realitāte, kura tiek nesta pie mums ar Dieva apsolījuma vārdiem un saņemta ar ticīgām sirdīm. Dieva žēlastības upe plūst no Tā Kunga altāra.

“Kad šis vīrs ar mērauklu rokā izgāja uz rītu pusi, viņš nomērīja tūkstoš olekšu un lika man brist caur ūdeni, tad ūdens man sniedzās līdz kāju krumšļiem. Un viņš atmērīja atkal tūkstoš olekšu un lika man iet caur ūdeni, tad ūdens man sniedzās līdz ceļiem. Kad viņš atmērīja atkal tūkstoš olekšu un lika man brist pāri, tad ūdens man sniedzās līdz gurniem. Un viņš atmērīja atkal tūkstoš olekšu, un tad ūdens bija kļuvis par upi, kuru es nevarēju izbrist, jo ūdens bija dziļš, būtu vajadzējis peldēt, tā bija upe, kurai nevarēja cauri izbrist.” (Ec.47:3 -5)

Arvien dziļāk

Vai jūs pamanījāt šajā tekstā, kā šī Ecēhiēla upe kļuva aizvien dziļāka un dziļāka – ūdens līdz potītēm, līdz ceļiem, līdz gurniem, līdz beidzot bija nepieciešams peldēt. Zinot šo ģeogrāfiski tuksnešaino reģionu, kur ūdens ir ļoti augstā vērtē, mēs varam patiesi novērtēt, ko šāda ūdeņiem bagāta upe nozīmē. Daudz ūdens nozīmē – daudz žēlastības. Tik dāsni Dievs grib dot mums Savu žēlastību.

Tas vienlaikus izsaka arī Dieva gribu, lai līdz ar šīs upes ūdeņiem padziļinātos arī mūsu ticība un paļāvība uz Viņu. Tas ir ļoti nopietns jautājums – vai mūsu ticība ar laiku kļūst kā aizvien dziļāka upe, vai mēs pieaugam Dieva pazīšanā un izpratnē? Vai šīs upes ūdeņi paliek sekli un trūcīgi, vai arī mūsu ticība ir tik bagāta ar ūdeņiem, ka tajos varam peldēt?

Šī Ecēhiēla vīzija mūs mudina, lai mēs no Viņa bagātības un dāsnajām dāvanām smeltos un iemantotu arvien vairāk: lai mēs ietu no spēka uz spēku, no atziņas uz atziņu, no godības uz godību, lai mūsu ticība Viņam būtu tik dziļa un spēcīga, ka mēs tajā vienmēr varētu gūt spēku, gudrību un padomu, ka neizsīktu un nepietrūktu šīs upes ūdeņu.

Un tiešām mūsu Kungs ir dāsns devējs. Viņš Savu žēlastību neliedz nevienam. Arī tam, kas ir gājis ticības ceļu jau daudzus gadus un gadu desmitus, arī tam vēl ticība ir un allaž būs kā svaigs, tīrs žēlastības ūdens, kas nesīs arvien jaunas, svētīgākas un dziļāks atziņas.

Gluži kā šī upe paveic neticamas lietas, radot sev apkārt dzīvību, veselību un brīnišķīgus augļus, kur iepriekš valdījis sausums un tuksnesis, tāpat Dieva žēlastība veic brīnumus pie garīgi mirušiem un izsīkušiem, pie panīkušiem un novārdzinātiem cilvēkiem. Tas ir brīnumainais Dieva Gara spēks, kas var ienest dzīvību tur, kur nav vairs nekādu cerību.

Vai tas ir iespējams?

Vai tas nav vien maldinošs sapnis un vīzija, kas ir kā mirāža tuksnesī, kas sola daudz, bet drīz vien pagaist? Vai tas nav tāds pats sapnis, kādu loloja viduslaiku ārsti un filozofi, kas pūlējās atrast dzīvības eliksīru, kas atturētu cilvēkus no novecošanas un gadu nastas un dāvātu mūžīgo jaunību? Visi šie sapņi taču izrādījās veltīgi. Viņiem nebija lemts šādu eliksīru atrast, bet gan novecot un mirt.

Taču Ecēhiēla vīzija ir kas vairāk par šādiem tukšiem, utopiskiem sapņiem. Jo tas, kas cilvēkiem ir neiespējams, ir iespējams tikai pašam Dievam. Lielajā svētku dienā Jēzus aicināja:

„Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas Man tic, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.’’(Jņ. 7:37 – 38) Jēzus arī saka: ”Kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu,tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.”(Jņ. 4:14)

Tātad tikai un vienīgi pie Viņa ir tas neizsīkstošais glābšanas un spēka avots, pie kura esam aicināti arī mēs, tāpat kā ikviens cilvēks. Te mēs gūstam spēku dzīvot, darīt labu un nest labus augļus Dievam par godu:

„Pie upes, tās abos krastos, augs visādi augļu koki; to lapas nevītīs un to augļi nemitēsies, ik mēnešus tie atnesīs svaigus augļus, jo ūdens, pie kura tie aug, iztek no svētnīcas, tādēļ to augļi noderēs barībai un to lapas dziedināšanai.”(Ec. 47:12)

Šī Ecēhiēla vīzija tiek vēlreiz apstiprināta un vainagota apustuļa Jāņa vīzijās, ko mēs varam lasīt Jāņa aklāsmes grāmatas 22. nodaļā: „Viņš man rādīja dzīvības ūdens upi, tā bija skaidra kā kristāls un iztecēja no Dieva un Jēra goda krēsla.”

Un tas nav sapnis vai fantāzija. Tās ir uzticamas un drošas Kristus dāvanas, kas nes mums mūžīgo jau iznīcīgās pasaules vidū.

Uģis Sildegs

Leave a Reply