Bija kāds bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ikdienas kārumā un līksmībā. Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, tas bija apklāts ar vātīm un priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieku galda. Un suņi nāca un laizīja viņa vātis. Bet gadījās, ka nabagais nomira – un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātnieks nomira un tika aprakts. Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī. Tad viņš sauca stiprā balsī: Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šai liesmā! Bet Ābrahāms teica: Piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars – ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. Bet turklāt, starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to nespētu, tāpat arī no jums pie mums. Bet tas teica: Tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to uz mana tēva namu! Jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā. Bet Ābrahāms atbildēja: Tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. Bet tas sacīja: Nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos. Bet Ābrahāms viņam sacīja: Ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām.” (Lk. 16:19–31)
Evaņģēlija teksts par bagāto vīru un nabaga Lācaru vedina mūs uz pārdomām par dzīves jēgu. Dzīves jēgas meklējumi tiecas atbildēt uz tādu jautājumu, kāpēc mēs dzīvojam, rosāmies, precamies, laižam pasaulē bērnus?
Kāpēc mēs rīkojamies, dzīvojam vai domājam tā un ne citādi? Vai tiešām tikai tāpēc, lai apmierinātu savas iegribas, lai sasniegtu kaut kādus mērķus, allaž cenšoties nospraust jaunas robežas savām ambīcijām? Vai arī visām aktivitātēm mūsu dzīves laikā ir kāds pavisam cits nolūks, par kura eksistenci varbūt mēs nemaz nenojaušam un visticamāk arī nemaz nevēlamies uzzināt?
Par Sokrātu ir atstāta liecība, ka viņam reiz esot jautājuši: ar ko viņš atšķiroties no citiem cilvēkiem? Uz šo jautājumu viņš esot atbildējis tā: „Citi dzīvo, lai ēstu; es ēdu, lai dzīvotu.” Nav ko piebilst – asprātīga un visai trāpīga atbilde.
Kāds cits aspekts atbildes meklējumos par dzīves jēgu ir jautājumi par cilvēka dzīves un viņa rīcības motīvu patiesajām vērtībām. Citiem vārdiem – vai tas, ko mēs darām, ir nejaušu apstākļu sakritība vai arī tie ir notikumi, kuriem nākotnē varētu būt kāda īpaša nozīme? Ja tas, ko mēs ikdienā darām tiešām ir nejaušība, vai tad nav jāsecina, ka visa mūsu dzīve ir vienu vienīgu nejaušību savirknējums.
Piemēram, no kurienes gan ir nākusi gudrība visai tai sīkajai radībai, kas māk rīkoties ar ziediem tā, ka spēj dot neizsakāmu un nenovērtējamu labumu gan visai cilvēcei, gan pasaulei kopumā? Tāpat interesanti, vai tas, kā bite izraugās savu nākamo ziedu, ir nejaušība vai arī tomēr savā ziņā jau iepriekš ieplānota darbība? Ja bitei tā liekas nejaušība, kā tad notiek tās rīcības plānošana jeb kas ir tas, kas plāno viņas ceļu no viena zieda līdz nākamajam?
Interesanti ir arī tas, vai bites dzīvo tāpēc, lai vāktu medu, vai odi dzīvo tāpēc, lai mums sāpīgi dzeltu, vai žurkas dzīvo tāpēc, lai rakņātos atkritumos? Vēl interesantāk būtu sagaidīt atbildes par to, vai šī sīkā radība, piemēram, bite nojauš, ka nektārs, ko tā iegūst no ziediem, un ieguldītais darbs ir ar daudz tālāk ejošām sekām un sniedz labumu pat visai cilvēcei? Ja jau tās ir tik gudras, tad kāpēc nav savu zinātni pilnveidojušas tālāk, bet gan atstājušas to visu cilvēka ziņā?
Brīžiem, raugoties uz mums pašiem, tā vien šķiet, ka cilvēks, gluži kā šī sīkā radība dabā, skraidelē, rīkojas, sprauž godkārīgus mērķus, nemaz nenojauzdams vai arī nemaz negribēdams domāt par to, ka mūsu eksistencei ir arī kāda cita, iespējams, pat daudz būtiskāka, nozīme.
Turpretim, ja nu viss tik tiešām ir nejaušība, tad patiesībā zūd jēga visam tam, ko mēs darām. Tad nav nozīmes, ka mēs audzinām savus bērnus, nav nekādas nozīmes mūsu kultūrai, tikumībai, pat mūsu ticībai. Tādā gadījumā nav arī nozīmes tam, ka mēs šodien esam atnākuši uz baznīcu lūgt Dievu. Nav nozīmes tiesāt noziedzniekus, nav nozīmes cīnīties pret abortiem, nav nozīmes doties laulībā. Nekam nav nozīmes. Nav nozīmes mūsu pūliņiem arī zinātnes jomā.
Viss ir jāatstāj pašplūsmā. Gan jau nejaušība visu sakārtos. Un, raugoties uz cilvēkiem, tā vien brīžiem šķiet, ka viņi vada savu dzīvi tā, it kā nekam nebūtu nozīmes, ka mūsu dzīve būtu tikai nejaušu notikumu savirknējums. Citiem vārdiem sakot, tā vien šķiet, ka lielum lielais vairums cilvēku tiešām, kā teicis viedais Sokrāts, dzīvo, lai ēstu.
Šo patiesību itin spilgti parāda arī notikumu attēlojums par bagāto vīru un Lācaru. Vispirms ir jāsaka, ka šajā aprakstā netiek nosodīta materiālā turība. Alkatības aizrauts var būt ne tikai bagāts, bet tikpat labi arī nabags. Alkatība nav tikai pārlieku liela tieksme pēc materiālām vērtībām. Tā var aizraut kā bagātu, tā nabagu. Bagātais saka: kā lai vēl vairoju savu bagātību un varu.
Turpretim nabagais: ak, ja es būtu bagāts! Nauda dod cilvēkam daudz iespēju: kā uz labām, tā arī uz sliktām lietām. Tā ļauj cilvēkam izlietot piešķirto stāvokli lietderīgi, ka arī citiem ir labums no tās. Tā arī ļauj nodoties baudām un izpriecām, liekot aizmirst ne tikai par to labo, ko ar naudu var panākt, bet tā var arī uzmesties cilvēkam par kungu un savaņģot viņu tik lielā mērā, ka tā kļūst par visas dzīves jēgu, Sokrāta vārdiem runājot, tas nozīmē – dzīvot tikai, lai ēstu.
Tiešām – būt kungam pār materiālajiem labumiem nav viegli, kā apustulis Pāvils saka: „Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā; nekas man nav svešs, protu būt paēdis un izsalcis, dzīvot pilnībā un ciest trūkumu. Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Fil. 4:12–13)
Tiešām, atgriezties no pārpilnības trūkumā ir daudziem tik neiespējami, ka savā alkatībā tie kļūst neatturami. Tā arī bagātais uzskatīja, ka galvenais ir maksimāli izbaudīt tās iespējas, ko viņam sniedz viņa materiālais stāvoklis. Nauda padarīja viņu aklu un kurlu, un šis viņa aklums liedza tam raudzīties nākotnē, kas pienāks visiem, vienalga, kas tu arī būtu: bagāts vai nabags, augsts vai zems.
Viens ir skaidrs: ja cilvēka dzīve ir nejaušs notikums pasaulē, tad mūsu galvenais un patiesībā vienīgais uzdevums ir piepildīt šo laiku ar tā vajadzību apmierināšanu – ēst, dzert, ģērbties, baudīt dzīvi, citiem vārdiem sakot, ķert mirkļus.
Tomēr, ja cilvēka dzīve nav nejaušs notikums pasaules vēsturē un tā viņam ir dāvāta, tad tai ir kāda cita, daudz augstāka vērtība par iepriekš minētajām, šī vērtība varbūt pat sniedzas ārpus cilvēka domāšanas un uztveres spējām, gluži kā tas ir ar bitēm, kuras neko nenojauš par apputeksnēšanu un to, ka medus sniedz labumu arī cilvēkiem.
Uz visiem šiem jautājumiem būtu viegli atbildēt, ja mēs zinātu, kāds ir visu notikumu un norišu patiesais mērķis, proti, vai cilvēka cerības pārtrūkst līdz ar viņa dzīves beigšanos, vai arī viņam tomēr ir kāda cerība, kas sniedzas ārpus dzīves robežas un nāve nav visu lietu gals.
Lai arī cik attapīgs bija Sokrāts, tomēr viņa pārliecība – „es ēdu, lai dzīvotu” – nesniedz atbildi uz pašu galveno: kāpēc tad tu dzīvo un kāds labums ir no tavas dzīves? Uz visiem šiem jautājumiem kristieši tomēr zina atbildi. Vispirms kristieši zina, ka cilvēks „nedzīvo no maizes un ūdens vien, bet no ikkatra vārda, kas nāk no Tā Kunga mutes” (Mt. 4:4). Kāds ir kristiešu mērķis, to mums priekšā pasaka pats Kristus: „Piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars – ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas.”
Tātad, cilvēka dzīvei ir daudz augstāka vērtība par to, kas ir – tikai ēst, dzert, ģērbties, izglītoties, nodoties baudām utt. Otrkārt, nevis cilvēks ir pats savas dzīves vērtības noteicējs, bet gan Dieva žēlīgā griba, kas ir nolēmusi aiz žēlastības Kristus nopelna dēļ dāvāt cilvēkam mūžīgu dzīvošanu Debesu valstībā, atbrīvojot cilvēku no nāves skavām.
Jau pats jēdziens Debesu valstība norāda, ka šī mūžīgā dzīvošana nebūs uz šīs zemes, bet gan tur, kur atrodas Dievs pats – jaunā pasaulē, garīgā pasaulē, jaunā Jeruzālemē, žēlastības valstībā, kuru Dievs ir sagatavojis savai draudzei, kur cilvēks vairs nepazīs ciešanas, bēdas, nāvi, nodevību utt. Tas būs stāvoklis, kurā ticīgais būs saņēmis visu Dieva apsolīto un ilgoto cerību galamērķi – brīvību no grēka, nāves un velna varas.
Tātad pasaulē dominē divējāds viedoklis par cilvēka dzīves jēgu. Vieni uzskata, ka cilvēka gājums pasaulē ir kā puķe, kas uzplaukst, nozied un tiek izmesta. Tādējādi cilvēks top par visu lietu mēru, kur priekšplānā tiek izvirzītas cilvēka vajadzības un šo vajadzību apmierināšana.
Otri, tas ir, kristieši, tic Dieva apsolītajai žēlastībai, ka ikviens, kas uzticas Kristus Evaņģēlijam, tomēr nepazudīs, netiks izmests kā novītis un sakaltis zars ugunī sadedzināšanai, bet gan baudīs dzīvi, kas noslēgsies ar mūžīgu dzīvošanu Debesu valstībā. Te priekšplānā izvirzās Dieva apsolītā pestīšana, ko Kristus ir apsolījis dāvāt vienīgi Savai draudzei. Jēzus Kristus tādējādi kļūst par ticīgā visas dzīves jēgu, visa viņa dzīve ir apslēpta Kristū, Viņš kļūst par kristieša visu vēlmju avotu un piepildījumu, kas arī dāvā dvēselei mūžīgu mierinājumu.
Tādējādi mēs redzam šo divējādo attieksmi pret Dieva vārdu, ko cilvēkiem Dievs rakstītā veidā ir atklājis Svētajos Rakstos: vieni – kas tic Kristus Evaņģēlijam, otri – kas to noraida. Viņi, alkdami pēc pasaules labumiem, ne tikai pamet novārtā īstenās vērtības, tas ir, Jēzus Kristus Evaņģēliju, bet savā augstprātībā gluži kā šis bagātais uzskata to par muļķību un pasakām, kam nav jēgas pievērst vērību. Bet – ir arī citi, kas, kaut arī dzīvo tajā pašā pasaulē un ir pakļauti tām pašam lietām, tomēr nedzīvo šīm lietām vien, bet pāri tām cer uz pasludināto un dāvāto Dieva žēlastību un arī vada savu dzīvi saskaņā ar šo cerību.
Turpinot pārdomāt Jēzus vārdus, izrādās, ka nāve pārmaina pilnīgi visu. Abi vīri tika apglabāti. Bagātais droši vien tika apglabāts varenā spožumā, kā jau tas bija viņa laicīgajā dzīvē. Nabagā bēres bija tik necilas, ka pat nebija pieminēšanas vērtas. Taču apstākļi, kas notika vienlaikus ar nabagā nāvi, bija tik svarīgi, ka ir pieminēti Svētajos Rakstos.
Tie saka, ka eņģeļi aizvēra viņa acis un viņa garu ielika Ābrahama klēpī, turpretim bagātais savas acis pacēla no elles ugunīm, kurā viņš tika mocīts. Šī Rakstu vieta atklāj patiesību par mūsu dzīves jēgu, proti, Dieva žēlīgais nodoms ir tāds, lai mēs visi, gluži kā šis Lācars, nonāktu Ābrahāma klēpī un baudītu mūžīgo dzīvošanu, pasargāti no elles ugunīm.
Reiz gadījās dzirdēt kāda luterāņu mācītāja sprediķi, kas, skaidrojot šo Rakstu vietu, apgalvoja, ka bagātais, elles ugunīs degdams, esot nožēlojis savu alkatīgo dzīves veidu un lūdzis Dievam pēc apžēlošanas. Tas ir ļoti pārgalvīgs apgalvojums. Mēs drīzāk pārliecināmies par pretējo – augstprātīga un uzpūtīga paštaisnība: „Sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli.”
Citiem vārdiem: lai tas necienīgais kalps Lācars nāk pie manis un kalpo man! Šeit tiek atklāta bagātā patiesā nostāja. Viņš nesūdzas tāpēc, ka ir nošķirts no Dieva. Viņš drīzāk uzskata, ka visu viņa moku cēlonis ir nevis viņā, bet gan pašā Dievā un tajā pestīšanā, ko Dievs ir sagatavojis ticīgajiem. Mēs drīzāk saklausām pārmetumu Dievam, ka
Viņš savu pestīšanu gan varētu padarīt pilnīgāku, ja sūtītu pie cilvēkiem mirušos, kas viņus pārliecinātu par pareizo rīcību, nevis par ticību Kristus nopelnam. Mozus un praviešu sludinātais Tā Kunga vārds pestīšanai nebija viņam pietiekams. Viņš domā, ja Dievs sūtītu uz zemi kādu no mirušajiem ar zīmēm un brīnumiem, nevis ar uzsvaru uz ticību Vārdam, tad bagātais, viņaprāt, tagad neatrastos šajā moku vietā. Īsi sakot, Dievs, Tu esi vainīgs! Nekādas nožēlas!
Pavisam cita daļa tika zemes dzīves laikā piešķirta nabagajam. Nekas no tā, kas bija bagātajam, netika nabagajam. Lai gan grūtumi viņa dzīves laikā brīžiem šķita neciešami, tomēr viņš bija Dievam pieņemams. Šim vīram bija kaut kas tāds, kā nebija bagātajam, proti, Jēzus viņam bija devis vārdu – Lācars. Vai tāds vārds tiešām bija šim vīram, mēs nezinām.
Bet tas arī nav svarīgi. Pat ja viņam arī nebija tāda vārda, tad tomēr Dievs viņu tā nosauca. Bagātā vārds palika apslēpts Dievam, turpretim nabagā vārds tika ierakstīts Dzīvības Grāmatā. Vārds Lācars nozīmē – “Dievs ir mans palīgs”. Šo vārdu Jēzus neminēja tāpat vien. Tajā atspoguļojas vīra dvēseles stāvoklis. Savās dzīves grūtībās viņš cēla savas acis uz debesīm un sauca: „Es paceļu savas acis uz kalniem: no kurienes gan man nāks palīdzība? Mana palīdzība nāk no Tā Kunga, kas radījis debesis un zemi.” (Ps. 121:1–2.)
Lācars mīlēja savu Kungu vairāk par visām citām lietām. Kunga dēļ viņš pazemīgi un pacietīgi panesa visas sāpes un dzīves smagumus, nekurnēdams pret Dievu un pacietīgi gaidīdams uz Dieva žēlastības apsolījumu. Lācars bija Dieva bērns. Viņam piederēja miers, kas ir augstāks par visu saprašanu. Tāpēc, šādā nožēlojamā stāvoklī atrazdamies, nabagais tomēr bija nesalīdzināmi laimīgāks par bagāto ar visu viņa mantību. Protams, Lācars nebija pilnīgs.
Tāpat kā bagātais, arī viņš bija grēcinieks. Arī viņā, bez šaubām, mājoja vecais Ādams, kas bieži lika viņam krist dažādās kārdināšanās tādās kā dusmas, ķildas, skaudība utt. Abi šie vīri bija arī mācīti dievbijībā un Rakstu zināšanā. Taču atšķirībā no bagātā nabagais, savas dzīves nedienas vērodams, sauca – Dievs, palīdzi.
Tāpēc Dievs arī piešķīra viņam vārdu Lācars. Jo vairāk grēks spieda viņu kārdināšanās, jo vairāk viņš sauca pēc Dieva palīdzības. Tās bija Lācara žēlabas par atšķirtību no Dieva. Un te starp šo bagāto un Lācaru mēs varam ieraudzīt tādu pašu līdzību kā starp bitēm, viņu darbu un to labumu, ko tās ar šo darbu iegūst ne tikai sev, bet arī visai pasaulei.
Protams, pasargāts no iekrišanas šīs pasaules godības skāvienos nav neviens – jā, arī kristieši, taču ticīgie atšķirībā no pārējās pasaules pazīst sava Kunga žēlastību un zina atgriešanās ceļu pie Tēva. Te ir tas labums, ko sniedz regulāra Kristus Evaņģēlija klausīšanās un Sakramenta baudīšana – kristieši pazīst atgriešanās ceļu pie dzīvības devēja Tēva. Kā saka apustulis Jānis: „Mēs esam atzinuši un ticam mīlestībai, kas Dievam ir uz mums.” (1. Jņ. 4:16)
Bagātais pēc jūdu parauga prasīja zīmes (1. Kor. 1:22), lai ar šo zīmju palīdzību viņš nostātos uz ticības ceļa. Citiem vārdiem sakot, bagātais grib teikt: ja es to būtu zinājis, es savu dzīvi vadītu citādi. Tomēr – vai tad viņš nezināja? Vai viņam nebija pieejams viss tāpat kā nabagajam Lācaram? Tad nu nevadīsim savas dzīves kā šis nejēga bagātais, bet ļausim, lai darbs, ko Kristus ir sācis pie mums, nekad neapsīktu. Klausīsimies Dieva vārdu, lai atgriešanās ceļš pie Jēzus Kristus, kas ir ceļš uz pestīšanu, neapsūnotu, bet skaidri stāvētu mūsu acu priekšā. Āmen.