Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 3 other subscribers

LABVĒLĪBAS DROŠĪBA

04passi1
4. svētdienā pēc Svētās Trīsvienības svētkiem

Tāpēc esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs. Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots. Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros. (Lk. 6:36–38)

Iepriekšējās divas svētdienas ar saviem Svēto Rakstu lasījumiem mums sniedza patiesās dievbijības stundu, to pretstatot paštaisnībai un viltus dievbijībai. Tur bija runa par kāda bagāta vīra jeb paša Dieva rīkotām dzīrēm, uz kurām paštaisnie cilvēki negribēja iet ne lūdzami, jo tiem pietika ar saviem viltus dārgumiem un labumiem – tādēļ viņi nicināja par brīvu piedāvāto Dieva žēlastības bagātību.

Un, kad nu viņi bija iegrimuši savā paštaisnības un labo darbu reliģijā, tad viņi bija arī sašutuši par Dieva uzdrīkstēšanos kādam Savu žēlastību dāvāt par brīvu, proti, viņi kurnēja uz Jēzu, kad tas bija draudzīgs pret Romas nodokļu inspektoriem, prostitūtām un citiem morāli pagrimušiem ļautiņiem. Noliegdami Dieva žēlastības nepieciešamību, šie sirdī cietie cilvēki bija skopi un skaudīgi, ka Dievs ir labs un žēlīgs pret citiem, kuriem nav nekādu labu darbu un pasaulīgas izcilības.

Tā šīs abas iepriekšējās svētdienas mums mācīja, ka neatkarīgi no savām morāli ētiskajām ekselencēm un citām spējām Debesīs ieiet un Dieva priekšā stāvēt mēs varam tikai un vienīgi Dieva žēlastības dēļ. Paši Dieva draudzību un Debesis mēs nopelnīt nevaram – tās vai nu tiek pateicīgā ticībā saņemtas, vai arī aiziet mums gar degunu.

Tā nu es pieņemu, ka mēs esam iemācījušies, kas ir patiesa dievbijība: proti, nevis censties pašam būt reliģiozam, labam un taisnam, bet gan paļauties, ka Jēzus nopelna dēļ mani grēki ir piedoti un tāpēc Dievs mani sauc par Savu mīļo bērnu un dāvā Debesis. Dievam un mūsu pestīšanai ar to pietiek, bet ne pasaulei, tādēļ, mītot šajā pasaulē, mums aizvien ir jāmācās tajā dzīvot kā Dieva bērniem.

Grēkā kritusī pasaule un daba – gan tā, kas ir mūsos, gan tā, kas ir ārpusē – nepazīst žēlastību: tā dod tam un tik, kurš cik ir pelnījis, turklāt pasaules pļauja ir sīksta, tās roka ir skopa, tās solījumi ir mānīgi un tās alga, kā zināms, ir nepateicība.

Šī Dievam pretestīgā daba mūsos un apkārt ņirgājas par patiesu dievbijību: nu, cik tad tu tālu tiksi ar to savu ticību? No kā tad tu dzīvosi, kā bērnus audzināsi? Nāc, nāc – sasmērē savas rokas, savu sirdi manā cūcībā, tad būsi tāds pats kā visi un varēsi cerēt kaut ko no manis dabūt.

Tam, kurš uz Dievu paļaujas, bieži vien mēdz būt grūtības šīs pasaules kārtībā. Es pieļauju, ka jūs ar tādām esat saskārušies. Ja ne, tad gatavojieties – neviens ticīgais līdz šim pilnīgi bez tādām grūtībām nav ticis cauri.

Pats mūsu Kungs šodien, sakot smagos vārdus: “Mīliet savus ienaidniekus,” norāda uz to, ka tie noteikti būs. Turklāt ne tikai ārēji, bet arī iekšēji, un tie noteikti nepaliks nepamanīti, tie liks par sevi manīt ar dažādiem kārdinājumiem.

Viens no izsmalcinātākajiem kārdinājumiem, ar ko pasaulē saskaras ticīgais, ir šī acīm redzamā netaisnība: tu, cilvēks, gribi labu, vēlies mieru, bet tevi pasūta „trīs mājas tālāk” vai arī ar izmanto tavu labvēlību un atstāj pašu muļķos – tikai tāpēc, ka esi rīkojies pēc klasiskām, tradicionālām kristīgām vērtībām.

Tas uzdzen dusmas, izaicina uz lāstiem, un pēc pāris mirkļiem tu aizmirsti par tādām lietām kā žēlastība, Dieva tiesa un tamlīdzīgi. Pasaule tevi ir izaicinājusi uz savas taisnības aizstāvēšanu un netaisnības nolādēšanu. Bet vai no tavas lādēšanās kas mainās? Vai pasaules netaisnā kārtība no tā dabū trūkties? Nē, tā par to tikai pasmejas un gluži kā pūķis nocirstās galvas vietā pieaudzē trīs.

No mūsu lāstiem pasaule un ļaunums nebīstas, bet gan pieņemas spēkā. Vienīgais ļaunuma iznīcinātājs ir Dieva lāsts, Viņa spriedums, kura priekšā pasaule dreb. Caur praviešu, apustuļu un paša Jēzus muti šis spriedums jau ir darīts zināms, un ir tikai laika jautājums, kad tas stāsies spēkā. Mūsu rūgtums un dusmas tur vairs neko nepieliks, ne atņems. Lai kā ticīgais gribētu lādēt savus ienaidniekus, Dievs viņiem jau ir paredzējis briesmīgāku sodu, nekā mēs spējam iztēloties.

Tādēļ Raksti saka, lai atstājam vietu Dieva dusmībai, lai netiesājam paši, lai neatriebjam un tamlīdzīgi. Lieciet viņiem mieru – viņu nelietība jau ir viņu sods, kas vēl samilzīs un nesīs pazudināšanu mūžībā. Tāpat kā ticīgo tikums ir nevis mūsu darbs, bet gan balva, kas nes labus, mums pašiem svētīgus augļus šajā pasaulē, bet mūžībā – godu Dievam un Debesu valstību.

Ne tādā ziņā, it kā mēs ar savu tikumu to iegūtu, bet gan tā, ka, dzīvojot krietni un kārtīgi, mēs to nezaudējam. Pasaules grēcīgajai dabai no mūsu lāstiem nav ne silts, ne auksts, kā arī savā ļaunumā tā nespēj mums neko liegt, ja Dievs ir nodomājis mums to dot. Tādēļ nav vērts ne to gānīt, ne tai izdabāt.

Tomēr tā nav vienaldzība, ko mums māca ticība Jēzum. Jā, mums sevis pašu un sava sirdsmiera dēļ ir labi būt vienaldzīgiem pret pasaules ļaunumu un grēka viltību, tomēr ne pret tiem, kuri ir šīs viltības pievilti.

Tā ir velnišķīga gudrība, ko Ēdenes dārzā pastrādāja čūska, pavedinot cilvēku grēkot, jo līdz ar to grēks ir tik ļoti pielipis cilvēkam un dabai, ka šķiet viens vesels ar to. Ir ārkārtīgi grūti nodalīt cilvēka un pasaules dabas samaitātību no paša cilvēka un citas Dieva radības.

Tomēr patiess ir teiciens: “Dievs ienīst grēku, tomēr mīl grēcinieku.” Tas skan paradoksāli, un velna viltīgajā prātā tas bija plānots kā neatrisināms uzdevums: pēc velna domām, Dievam būtu tam jāpārvelk pāri svītra un jāatzīst, ka tas nav izdevis – Viņam būtu jāpazudina cilvēks līdz ar viņa pievīlēju.

Tomēr Dievs pamanījās šo dilemmu atrisināt, nosodot ienīsto grēku un pieņemot mīļoto cilvēku. Proti, grēka lāstu Viņš uzņēmās uz Sevis un izcieta sodu par to, bet cilvēkam dāvāja svētumu, lai tas – ikviens no mums – varētu dzīvot ar Viņu mūžīgi. Iedzimtā grēka burvju loks līdz ar Kristus augšāmcelšanos ir pārrauts, ļaunā, ņirdzīgā grēka vara ir uzvarēta.

Vēl paliek tikai mūžības perspektīvā niecīgs mirklis, lai šis mūs attaisnojošais, bet visu ļaunumu pazudinošais spriedums stātos spēkā. Uzvara jau ir mūsu, kā to skandina apustulis Pāvils: “Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis? ..Paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.”

Un šis mūsu Kungs un pasaules uzvarētājs šodien māca mūs raudzīties uz pasauli ar uzvarētāju acīm. Kāda rīcība piederas augstdzimušam uzvarētājam? – Protams, augstsirdība. Viņš jāj baltā zirgā caur ceļos nokritušu, žēlastību ubagojošu satriekto vakardienas ienaidnieku – šodienas nožēlojamo – ierindu un dāvā tiem apžēlošanu.

“Jūs kārojāt manu nāvi, bet redziet – es esmu uzvarējis. Krītiet pīšļos manā priekšā, un es no žēlastības jums dāvāšu jaunu dzīvību,” tā saka uzvarētājs Ķēniņa dēls. Jūs, ticīgie, esat šie uzvarētāja Ķēniņa dēli un meitas, tādēļ mācieties un lūdziet Dievu arī iemantot uzvarētāju sirdi un acis.

“Esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs,” jo Viņš ir uzvarētājs, un jūs esat Viņa bērni – Debesu prinči un princeses pasaules plebeju izmisušajā pūlī, kas jūt sava gala tuvumu, tādēļ ķer un grābj, ko vien spēj: naudu, baudu, mantu, varu, amatus, jo tūlīt, tūlīt tas viņiem tiks atņemts. Kad nu tie savā nožēlojamībā jums ko lūdz, kad no Dieva žēlastībā gūtā jūs tiem varat ko dot, – dodiet.

Jums piederas uzvarētāju augstsirdība. Ja to noliegsit un no baltā Debesu apsolījuma zirga lēksit pelēkajā, noskrandušajā pūlī līdz ar to gramstīt pa zemi pasaules labumu pabiras, var gadīties, ka aizrausities, ka aizmirsīsit vai sāksit nicināt savu augstdzimtību un pazudīsit līdz ar pasauli.

Nē, mani uzvarētāji, “dodiet, tad jums taps dots; pilnu, saspaidītu, sakratītu un pāri ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.” Proti, tu gūsi tik lielu uzvaru, cik liels uzvaras prieks tev būs bijis.

Jā, tas ir ačgārni, jo mēs dzīvojam ačgārnā pasaulē. Ķēniņa bērni reizēm cieš trūkumu, bet blandoņas dzīvo pilīs. Taisnais tiek pazemots, bet varmāka saņem ordeni. “Neatriebieties paši mīļie”, un nedomājiet, ka pasaulei patīk šī viņas kārtība.

Nē, radība pati, to nesdama, cieš sāpes. Tā ir grēka verdzene, līdzīgi kā mēs esam grēka kārdinātie un vārdzinātie. Būdama verdzene, daba un pasaule ar asarām acīs skatās, vai mēs – Dieva bērni – nosargāsim savu uzvaras prieku, lai, guvuši pašu uzvaru, reiz uzņemtu arī jauno pasauli savā mūžības godā un laimē. “Jo arī pati radība reiz tiks atsvabināta no iznīcības verdzības un iegūs Dieva bērnu apskaidrību un svabadību.”

Redziet nu, izrādās, ka mums nemaz nav tik daudz ienaidnieku, ko lādēt, jo arī tie, kas ir, ir nabaga nožēlojami pieviltie, piekrāptie un paverdzinātie. Tādēļ “mīliet savus ienaidniekus un dariet labu” tiem, lai – ja Dievs būs žēlīgs – jūsu žēlsirdības paradoksa satriekti, arī tie reiz iegūtu Dieva sūtītu Debesu apsolījuma kumeļu, kas tos iznesīs cauri pasaules zemiskuma slogam.

Ticiet, “jo vēl tikai cerībā esam pestīti”, un ne vien mēs, bet pat mūsu ienaidnieki dziļi savās nocietinātajās sirdīs “ar ilgu pilnām nopūtām.. [gaida], kad saņemsim savu bērna tiesu, savas miesas pilnīgu atpestīšanu”.

Lūk, ceļš – staigājiet pa to! “Nesiet patiesīgu tiesu un parādiet ikviens savam brālim žēlastību un apžēlošanu; runājiet patiesi ikviens ar savu tuvāko un nedomājiet ļaunu cits pret citu savā sirdī. Svētīgs ir tas, kas To Kungu bīstas, jo taisniem gaišums aust tumsībā.” Āmen.

Didzis Meļķis

Leave a Reply