Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

IANS MAKJUANS: PIEDOŠANA

Makjuans1_64531
Nesen skatījos kādu filmu, kurā jauna sieviete kino seansa laikā sastrīdas ar savu draugu, kas nevēlas atrauties no skatīšanās, lai savu draudzeni uzklausītu. Galu galā viņa pieceļas un, prom iedama, zālē klātesošajiem uzkliedz: “Ko jūs te sēžat un skatāties tumsā? Vai tad jūs nesaprotat, ka mēs visi kādreiz nomirsim?” Varētu teikt: histēriska kundzīte – kas tur daudz ko tādu ņemt galvā. Bet man tas uzvēdīja kādu bērnības atmiņu.

Nezinu, vai tā latviešu pasaka bija skolas programmā, vai es to lasīju no brīva prāta, bet stāsts bija tāds, ka jauns puisis ir atbraucis uz saimnieka mājām sev līgavu lūkoties. Saimnieka meita tāda tīri nekas – gluži ņemama izskatās, un tā nu precinieks ar saimi sēž pie galda un runā par šo un to, līdz aptrūkstas, šķiet, alus, un tēvs sūta meitu – iecerēto līgavu – ar krūku laikam uz klēti vai, kur tā paliek pārlieku ilgi.

Mājinieki un viesis iet lūkot, kas nu atgadījies, un atrod meitu klētī sēžam un raudam. Vaicāta, kas lēcies, meita atbild, ka, lūk, virs galvas cirvis sijā iecirsts, un nu viņa sēž un raud, domādama, ka kādudien viņa varētu savu bērnu tāpat uz klēti atsūtīt un tas cirvis varētu nokrist un viņu nosist. Precinieks izrāvis cirvi no sijas, atdevis saimniekam un noģidis, ka tā saimniekmeita ir vienkārši aplam dumja, aizbraucis prom, to nebildinot.

Pasakas morāle man toreiz bija skaidra, tomēr tā laikam arī bija pirmā reize, kad es ne gluži piekritu tautas garamantu viedumam. Lai gan pragmatiskais, izdarīgais tēvadēls to cirvi no sijas bija izrāvis, kaut kas pēc tās pasakas izlasīšanas tā arī palika karājamies virs galvas. Tikai krietnu laiku vēlāk es uzzināju tā vārdu – Damokla zobens.

Makjuans Ians. Piedošana. – [R: apgāds “Atēna”, 2004.] – 393. lpp.

Vispār jau tas bija Sirakūzu tirāna Dionīsa zobens, kas karājās pār viņa nabaga kalpa Damokla galvu, lai tas apjēgtu draudus, kas nabaga cilvēkam uzglūn arī vispilnīgākās laimes brīžos. Vārdu sakot, lai Damokls un mēs visi neaizrautos ar pārlieku romantismu jebkādā savu iespēju, spēju un to nesto labumu sakarā.

Viens no šā senā motīva pastāvīgajiem uztvērējiem un tālāk raidītājiem ir britu rakstnieks Ians Makjuans (Ian McEwan). Viņš latviešu lasītājiem ir bijis pazīstams ar savu romānu “Melnie suņi” (izdevniecība “AGB”, 1999. g., tulk. Ingūna Beķere). Šogad apgāds “Atēna” ir izdevis uzreiz veselus divus Makjuana romānus – “Piedošana” (Atonement) un “Svešinieku mierinājums” (The Comfort of Strangers), abus – Silvijas Brices kā vienmēr brīnišķīgā tulkojumā.

“Piedošanas” sakarā varētu pat teikt, ka tulkotāja autora jau tā daudzslāņainajam vēstījumam ar šādu romāna nosaukuma izvēli ir pievienojusi vēl vienu slāni, liekot uzsvaru uz visai delikāto piedošanas jautājumu, kas romānā paliek “karājamies gaisā”, lai pat neteiktu, ka tas vispār tur netiek aplūkots. “Piedošanas” tēma drīzāk ir tas, ko izsaka Romas katoļiem aizvien pazīstamais vārds “gandarījums” tā senākajā nozīmē – ka ir “gana darīts”, ka šis vai tas ir atmaksāts pēc tā vērtības, atdarīts.

Vārdu sakot, tas ir izpirkums – izpirkums par grēku. Protams, šajā sakarā jautājums par piedošanu it kā ir īstajā vietā, tomēr tas, kā jūs pārliecināsities paši, izlasot attiecīgo šīs vasaras “obligātās literatūras” daļu, romānā netiek atbildēts. Ians Makjuans jau arī nav nekāds sludinātājs, kura vēstī noteikti būtu jābūt Evaņģēlijam jeb piedošanai, un varbūt tas ir pat labi, ka tā viņa darbos (vismaz latviski tulkotajos) nav, – lai tas tiktu meklēts tur, kur tam ir jābūt. Piemēram, baznīcā.

Toties tur papilnam ir tas, uz ko tiešām ir spējīgs šo darbu autors – “mazrunīgais šausmu meistars”, kā Makjuanu “Svešinieku mierinājuma” sakarā visai precīzi ir nodēvējis britu izdevums Observer. “Piedošanas” šausmas visdrīzāk ir šausmīgs pārpratums, šausmīgs kauns un šausmīgi ilgi gadi, lai to visu mēģinātu izpirkt.

Nu, sevišķi centīgs lasītājs var jau tā visa sakarā vēl papildus pafunktierēt arī par piedošanu, bet Brionijas – romāna galvenās varones un reizē arī antivarones – pūliņi visa vēstījuma un arī visas viņas dzīves garumā ir izmisīga cenšanās sasmelt izlieto ūdeni jeb pašai izpirkt savu grēku – savu laikam jau tomēr nepiedodamo optimismu, romantismu sava prāta spriedumu un iztēles sakarā, pat ja tas ir bijis sen, sen bērnībā.

“Brionija bija no tiem bērniem, kuri ir kā apmāti ar vēlēšanos, lai pasaule ir tieši tāda un ne citāda, ” raksta Makjuans (15. lpp.), un es vēlētos piebilst: ne jau viņa vien. Turklāt bērniem lielākajā vairumā gadījumu tas vēl būtu piedodams, bet man šķiet, ka tie, kuri pasauli grib redzēt tieši tādu un ne citādu, pārsvarā ir tā sauktie pieaugušie. Ak, šī mūsu drošā zināšana, šī pārliecība par savu taisnību, par to, kas labs un derīgs mums un citiem! Ak, šī nīcība un šīs bieži vien šausmas, kas stiepjas mūža garumā, iekaltas pašpietiekamajā “kristāliskajā tagadnes mirklī” (330. lpp.), kas tikpat labi var būt arī pagātnes vai nākotnes mirklis, jo pār to kā Damokla zobens karājas neatšķetināms ņudzeklis liktenīgu nolemtību.

Drūmi, pavisam drūmi, lai gan reizē arī interesanti un visnotaļ baudāmi, skatoties no malas, no lasītāja ērtā klubkrēsla zem stāvlampas kupola. Makjuans ir meistarīgs ārējo un iekšējo nianšu meistars. Man, piemēram, bija tāds kā gandarījums, kā prieks uz nabaga Brionijas rēķina uzzināt formulējumu tai īpatnējai sajūtai, par kuru autors saka – “pašiznīcinošas pakļaušanās īgnā tīksme” (25. lpp.). O, tas daudz ko izsaka! Un tikai nesakiet, ka jums tas ir kaut kas svešs.

Un tad vēl tas dubultais vēstījums tuvāk grāmatas beigām (331. lpp.), citējot kritiķu vēstuli par Brionijas iesūtīto stāstu. Manuprāt, tas lieliski un meistarīgi (jo – it kā ar svešinieka vārdiem un it kā citā sakarā) apraksta gan šim romānam, gan tā lasītājiem būtisko: “..mēs redzam visu notiekošo no vīrieša viedokļa, pēc tam no sievietes viedokļa, taču patiesībā neuzzinām necik daudz jauna. ..Vīrietis un sieviete šķiras, zemē paliek mikls plankums, kas strauji izgaro – un viss.” Skarbi, bet varbūt, ka neko daudz vairāk bez Dievpalīga mēs arī nevaram uzzināt.

Tālis Osis

Leave a Reply