Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 1 other subscriber

SVEŠINIEKU MIERINĀJUMS

Makjuans2_64810

Makjuans Ians. Svešinieku mierinājums. – [R: apgāds “Atēna”, 2004.] – 116. lpp.

Cits drūmu priekšnojautu zīmēts, bet līdz pat beigām neredzams zobens (šajā gadījumā – bārdas nazis) pār nabaga ļautiņiem (Kolinu un Mēriju) karājas cita tirāna – sadista Roberta valstībā, kas kā ļauns audzējs ir ieperinājusies skaistajā Venēcijā. Protams, kopš Tomasa Manna “Nāve Venēcijā” (1912. g.) un pēc šīs grāmatas motīviem uzņemtās Lukīno Viskonti tāda paša nosaukuma filmas (1971. g.) šīs pilsētas vārds vien jau daudziem šķiet tādu kā saldi sūru nelaimi vēstošs. Savukārt daži laimīgie nezinātāji brīnās: kā gan par tik skaistu pilsētu var uzrakstīt tik briesmīgu grāmatu? Mēs tur bijām, bet neko tādu neredzējām!

Varētu vīzdegunīgi atteikt, ka Gagarins esot izteicies, ka kosmosā Dievu arī neredzējis, tomēr Dieva noliegumam tas ir visai vājš arguments. Tā arī Viktors Freibergs, komentēdams Iana Makjuana daiļradi, daudzus gadus pirms šīs grāmatas tulkojuma saka, ka “meklēt Makjuana darbos tiešu apstiprinājumu savai empīriskajai pieredzei nav nedz iespējams, nedz arī vajadzīgs” (žurnāls “Grāmata”, 1991. gada februāris, 78. lpp.). Drīzāk jau tur var atrast vairāk vai mazāk tiešus apstiprinājumus domāšanas pieredzei – arī mūsu priekšgājēju domāšanas pieredzei, ar kuru “Svešinieku mierinājumā” ir jaušamas alūzijas.

Piemēram, Uldis Tīrons, apcerot Viskonti filmu, saka, ka “Venēcijas jūtu raksturs ir tāds, ka tās principiāli nevar realizēties…” (www.filmas.lv/banka.php?raksts=75& lapa=3). Kādas gan ir dažādu iemeslu un ieganstu tūristu jūtas Venēcijā? Droši vien, ka tā ir kaislība iemīlēties skaistajā un tādā svētlaimē palikt mūžīgi. “Ja vien pietiktu naudas,” sērīgi piebildīs kāds tūrists no postpadomju valstīm. Jā, atkal tas pats vecais labais romantisms, ka mēs jau nu gan zinām, kā savu laimi kalt – būtu tik piemērots veseris. Bet patiesībā tā ir tikai ilūzija, tikai mierinājums, mēģinot nedomāt par plāno zirga astru, kurā karājas tirāna Dionīsa smagais zobens.

Tā Makjuans apraksta Mērijas optimismu agrā jaunībā, kad viņa katrai jaunajai dienai un nedēļai izdomāja viegli izpildāmus uzdevumus, “un tas sniedza mierinājumu” (16. lpp.). Līdz ar gudrību, protams, arī nelaime paliek gudrāka, bet uzdevumi – grūtāki, tādēļ Mērija, atceroties savu kādreizējo nevainīgo optimismu, arī brieduma gados vēlas tajā atgriezties. “Viņa tagad ilgojās pēc šāda mierinājuma, pēc tā, lai laiks un notikumi vismaz daļēji pakļautos kontrolei” (17. lpp.). Jā, mēs jau neesam svešinieki tikai Venēcijā vai Prāgā, bet arī laikā un visos tā notikumos, kuros mums ir nepieciešams mierinājums – vēlmju, jūtu un esamības harmonija vai vismaz tuvošanās tai.

U. Tīrons iepriekš citētajā esejā gan noliedz, ka šādas jūtas (vismaz Venēcijā) varētu īstenoties. “..Kāpēc ne? Jo tās nav vērstas pašas uz sevi, tās piesedz kādu citu, reālu kaislību: gan filmā, gan romānā (T. Manna romānā. – Red. piez.) tai var tikt dots vārds: griba uz nāvi” (Turpat.). Tas kultūrvēsturisku pieminekļu iejūsminātam tūristam varbūt skan ne mazāk savādi kā Makjuana romānā lasāmais, tomēr šoreiz, iztiekot bez visgudrā Freida un citiem cilvēka tieksmju ekspertiem, mēs pat kristīgā vienkāršībā varam saprast un piekrist, ka visu mūsu ilgu un meklējumu galīgais, ideālais piepildījums tiešām ir kaut kur aiz nāves – tai apsolījumā, tai piedošanā, par kuru Makjuana un dzīves prozā netiek runāts. Protams, savā pieredzē mēs aiz tās netiekam, tādēļ apkopojot ir jāsaka, ka Makjuana mierinājums ir apmēram šāds: mēs visi mirsim. Neatkarīgi no šā fakta individuālā traģiskuma, nežēlības, patētiskuma, banāluma vai muļķīguma.

Pašās beigās es gan gribētu atgriezties pie V. Freiberga patiesīgā novērojuma, ka I. Makjuana proza skatās cauri dzīves pliekanajam un plakanajam empīriskumam. Šajā gadījumā paradoksālā kārtā – arī pašai viņa prozai jau kā manā lasītāja prātā apjausts mierinājums: jā, mēs visi mirsim, bet tas nozīmē, ka mēs visi dzīvojam. Dažkārt ir jāiziet tiešām sarežģīti līkloči, lai spētu novērtēt kaut vai spirgta gaisa vai vēsa ūdens malku, nerunājot nemaz par dzīva cilvēka siltumu sev blakus. Jeb, kā to māca amerikāņu sakāmvārds, garākais apkārtceļš ir īsākais ceļš uz mājām.

Lūk, esmu jau nonācis līdz sakāmvārdiem. Makjuana rakstītais vispār man bieži vien asociējas ar Salamana izteikām, lai gan, protams, Dieva svētītajam ķēniņam tas padevās vēl mazrunīgāk un ne tik šausminoši.

Tālis Osis

 

Leave a Reply