Savā kalpošanā mums nav dotas lielākas privilēģijas kā – dalīties ar citiem labajā vēstī par Jēzu. Pāvils vēstulē kolosiešiem raksta: “Viņu sirdīm ir jātop stiprinātām ar mīlestības pilnu pamācību, lai viņi bagātīgi iegūtu atziņas pilnību un izprastu Dieva noslēpumu, proti, Kristu, kurā apslēptas visas gudrības un atziņas bagātības.” (Kol. 2:2 – 3)
Pirms savas Debesbraukšanas Jēzus deva pavēli: “Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas..” Viņš arī apsolīja, “..redzi, Es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam.” (Mt. 28:19-20) Arī es kā Kristus lieciniece esmu saņēmusi aicinājumu nest mūsu Kunga glābjošo patiesību pasaulē. Patlaban mana kalpošana ir Japānā. Kaut darbs ir grūts, tā augļi ir ar mūžības vērtību.
Japāna ir valsts, kas dziļi iesakņota tradīcijās, viscaur apņemta ar kultūru un pārbagāta ar tehnoloģijām. Japānā esmu pavadījusi jau gandrīz gadu, mācot angļu valodu un Bībeli visu gadu gājumu cilvēkiem. Grūti izteikt to laipnību un viesmīlību, kas man šeit parādīta. Japāņi ir ļoti gādīgi un uzmanīgi, allaž gatavi palīdzēt, nemitīgi liekot citu vajadzības augstāk par savējām. Viņu miermīlība, mīlestība pret dabu, cieņa pret citiem un neticami augstā darba ētika ir tikai dažas no brīnišķīgajām īpašībām, ar kurām esmu saskārusies. Šai laikā esmu patiešām iemīlējusi Japānas zemi un tās cilvēkus. Taču diemžēl nevar arī nepamanīt, cik ļoti daudz dvēseļu šeit tiek zaudētas, jo paliek bez ticības Kristum.
Japānā ir 127 miljoni iedzīvotāju, taču tikai aptuveni viens procents no viņiem ir kristieši. Misijas darbam Japānā ir diezgan lieli šķēršļi. Japāņu vēstures mantojums un kultūra ir cieši saistīts ar mitoloģiju, māņticībām un panteistisku pasaules uztveri. Japānā ir divas valdošās reliģijas. Vairums japāņu par savu reliģiju uzskata budismu, šinto, vai arī abas divas. Pēc statistikas ziņām 91 miljons ir budisti un 107 miljoni šinto ticīgo. Šinto (dievu ceļš) ir vecākā Japānas reliģija. Šinto nav nedz konkrēta dibinātāja, nedz kanona. Tomēr liela daļa japāņu mītu un seno tradīciju ir saistītas tieši ar šinto.
Budisms ir otra galvenā reliģija, kas izcēlusies Indijā un caur Ķīnu un Koreju 6.gs. nonākusi Japānā. Arī Budisms ir panteistiska reliģija. Japāņi neuztver šinto un budismu kā pretrunīgas reliģijas, bet gan kā līdzās pastāvošas, kur ikdienas dzīvē abu reliģiju ticības bieži dublējas.
Šeit ir vairāki būtiski aspekti. Tempļi, statujas un svētnīcas ir atrodams gandrīz visur, kur ejat.
Māņticībai, veiksmes amuletiem, pareģošanai un citiem rituāliem ir svarīga loma ikdienas dzīvē. Arī senču pielūgsme ir ļoti izplatīta. Patiesībā ļoti daudzi no gada svinamajiem svētkiem ir domāti, lai lūgtos pie senču kapu vietām. Tāpat cilvēki dod ēdienu senču gariem, to likdami uz altāra savās mājās.
Lai arī ārēji Japāna šķiet ļoti reliģiska zeme, tomēr es esmu sastapusi daudz cilvēku, kas seko rituāliem un svētkiem tikai tradīcijas pēc, nevis dziļas reliģiskas pārliecības dēļ. Kad jautāju par viņu dieviem, tad viņiem nebija atbildes. Citi tikai seko savu priekšteču pēdās, bezcerīgi iesprostoti pagātnes važās.
Kā iepriekš jau paskaidroju, Japāna ir caurstrāvota ar tradīcijām, no kurām daudzas izriet no reliģiskiem rituāliem. Kristietība šeit ir samērā sveša un nepazīstama. Kas ir Jēzus? Kas Ir Dievs? Kas ir Ziemassvētki? Kas ir Lieldienas? Tie ir tikai daži piemēri par jautājumiem, kādus mani audzēkņi uzdod. Bībeles vēsts ir nepazīstamu dārgumu krātuve, kas viņiem atveras un top pazīstama. “Nekrājiet sev mantas virs zemes.. bet krājiet sev mantas Debesīs.” (Mt. 6:19 – 20)
Man ir ļoti liels prieks vēstīt Dieva vārdu cilvēkiem, no kuriem daudzi to dzird pirmo reizi. Tas ir kā brīnišķīgs ceļojums caur Svēto Rakstu lappusēm. Kopā ar saviem audzēkņiem mēs iepazīstam Dieva godu, taisnību, mīlestību un žēlastību. Mēs lasām, kā Niedru jūra pašķirās Israēla bērniem, un jūtamies droši un pasargāti zem Dieva varenās rokas. Mēs kopīgi rodam mierinājumu pravieša Jesajas vārdos – “bet kas paļaujas uz To Kungu, tie dabū jaunu spēku” (Jes. 40:31). Mēs raugāmies, kā Ābrahāms, Īzāks un Jēkabs dzīvo ticībā, gaidīdami apsolīto Mesiju.
Bet tas vēl nav viss. Svēto Rakstu bagātības ar to nebeidzas! Kaut jūs varētu redzēt brīnīšanos manu audzēkņu acīs, kad tie lasa par brīnumaino mūsu Pestītāja piedzimšanu. Mēs sekojam Jēzus ticības ceļam kā aklais vīrs, kas atguvis redzi, kā paralizētais, kas sācis staigāt, vai kā mazā meitene, kas piecelta no nāves. Mēs vērojam Jēzus mīlestību, kad pēc ozianna saucieniem pūlis pavēršas pret Viņu, kliedzot: “Sit Viņu krustā!”
Un kad visas cerības šķiet zudušas Dieva Dēla nāvē, Svētie Raksti mums rāda Lieldienu rītu. Te ir pats lielākais prieks. Te līdz ar eņģeļiem es varu viņiem pavēstīt labo vēsti: “Viņš nav šeit (kapā), Viņš ir augšāmcēlies!” (Lk. 24:6) Mūžīgā dzīvība Kristū ir mūsējā! Tā ir misijas darbu svarīgākā būtība. Tas ir Dieva vārda brīnums, kas pārvērš dzīvi mūžībai. “Jo es nekaunos Kristus Evaņģēlija: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic.” (Rom. 1:16) Šī kalpošana sagādā lielu prieku!
Kad atskatos uz to, ko esmu mācījusies un pieredzējusi šeit Japānā pagājušā gada laikā, tad ir apbrīnojami redzēt, kā Dieva roka ir visu labi vadījusi. Man ir bijušas daudzas iespējas paust savu ticību. Kā Dievs vadīja Ābrahāmu uz Kanaānas zemi, tā man labpatīk domāt, ka mans ceļojums uz Japānu ir kaut kādā ziņā nedaudz līdzīgs. “Izej no savas zemes, no savas cilts un no savām tēva mājām uz zemi, kuru es tev rādīšu.” (1. Moz. 12:1) Viņš ir rādījis man šo zemi, kultūru, pilsētas, dabu, bet pāri visam cilvēkus, par kuriem Kristus ir miris. Es palikšu Japānā vēl vienu gadu un turpināšu kalpošanu ar Kristus dāvanām. Un es lūdzu Dievu, lai kādu dienu, kad stāvēšu Dieva troņa priekšā Debesīs, tur Kristus draugu vidū redzēšu arī manus japāņu draugus, kurus Kristus aicinās Savā žēlastības valstībā.
Kathy Luehring