Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 1 other subscriber

EVAŅĢĒLISKI LUTERISKĀ SINODE

200px-Evangelicallutheransynodlogo
No norvēģu līdz amerikāņu ticības apliecināšanai

Baznīcas situācijas ASV stipri atšķiras no situācijas Eiropā, it īpaši tais zemēs, kur ir valsts, nacionālās un teritoriālās baznīcas. Eiropā vairumam baznīcu ir noteiktas saiknes ar valsti, un tās, kas atšķiras no oficiālās baznīcas, ir spiestas darboties it kā pagrīdē. Dažos gadījumos tās baznīcas, kas atrodas ārpus valsts baznīcas, darbojas kā no valsts neatkarīgas baznīcas jeb brīvbaznīcas.

Amerikas Savienotajās Valstīs visas baznīcas ir neatkarīgas no valsts, tas ir, nevienai no tām nav īpašu saikņu ar valsti. Gandrīz visi iespējamie reliģiskie uzskati Amerikā ir pārstāvēti, un līdz ar to baznīcas situācija ir patiesi plurālistiska. Kamēr kādu tas dara nelaimīgu – ka vai ikviens neticības paveids tiek aizstāvēts, šādas situācijas labums ir tas, ka ikviens ir brīvs savos patiesības meklējumos. Tā pati brīvība, kas sarga ateismu, tāpat sargā viskonservatīvākos kristiešus.

Savienoto Valstu konstitūcija garantē reliģijas brīvību, ko sauc par “Baznīcas atdalītību no valsts”. Šo politisko doktrīnu Amerikā izvirzīja Tomass Džefersons, viens no nācijas dibinātājiem. Valsts neveido likumus, kas regulē reliģisko praksi vai nostāda vienu baznīcu pāri pār citām kā oficiālo baznīcu. To nevajadzētu sajaukt ar luterisko doktrīnu par divām valstībām, kura māca, ka kristieši dzīvo divās valstībās – Zobena valstībā (pasaule, saprāts, likums) un Žēlastības valstībā (Dieva vārds, ticība, Evaņģēlijs).

Pat luterāņu vidū Amerikas Savienotajās Valstīs nepastāv kāda viena baznīcas organizācija. Ne pārāk sens trīs luterisko baznīcu saplūdums radīja milzīgu baznīcas organizāciju, Evaņģēliski luterisko baznīcu Amerikā (ELBA), kas aptver apmēram 60% Amerikas luterāņu.

Šī organizācija tiek uzskatīta par liberālu un ir arī diezgan plurālistiska, pieļaujot ticību dažādību. Tās teoloģija stipri līdzinās valsts baznīcām Eiropā. Vēl ir virkne mazākas un konservatīvākas organizācijas. Viena no tām ir Evaņģēliski luteriskā sinode, kas agrāk tika saukta – Norvēģu sinode.

Evaņģēliski luteriskā sinodes (ELS) sākumi meklējami 19.gs. norvēģu emigrantu vidū. Pirmā lielākā emigrācija no Norvēģijas notika 1825. gadā, kad daži norvēģu kvēkeri atstāja Norvēģiju reliģisko vajāšanu dēļ. Pēc tam citi norvēģi arī sāka pārcelties uz Ameriku. 19. gs. 40. un 50. gados Ņujorkā, Ilinoisā un Viskonsinā ieradās ievērojams skaits norvēģu. Imigrācija vēl vairāk pieauga pēc 19.gs. 60. gadu pilsoņu kara.

Lielākā daļa norvēģu neatstāja dzimteni reliģisku apsvērumu dēļ, un ne paši emigranti, ne Norvēģijas baznīca īpaši neplānoja dibināt baznīcu jaunajā mītnes zemē. No vienas puses, daudzi emigranti bija Hansa Nilsena Hauges sekotāji. Šis vīrs, nebūdams garīdznieks, bija ticis ieslodzīts cietumā Norvēģijā savas sludinātāja darbības dēļ.

Hauges sekotāji, vēl būdami Norvēģijā, neizstājās no valsts baznīcas, taču, ierodoties Amerikā, viņi baudīja pilnīgu reliģisko brīvību, proti – praktizēt savu ticību bez ordinētas garīdzniecības un bez jebkādas baznīcas struktūras. Šo brīvību viņi izmantoja.

No otras puses, daudzi emigranti gan atradās G. Džonsona, C.P.Kaspari, Grundviga kustības u.c. reliģijas atjaunotāju ietekmē, taču reliģiskie apsvērumi nebija bijuši iemesls viņu emigrēšanai. Tā, līdzi atveduši savas Bībeles, dziesmu grāmatas, katehismus, Lutera darbus un Vienprātības grāmatu, viņi tomēr palika bez garīdzniecības.

Iespējams, ka viņi domāja, ka oficiālā baznīca apmierinās viņu vajadzības, taču tā tas nenotika. Iespējams, ka viņi naivi uzskatīja, ka Amerikā viņus sagaidīs tādi garīdznieki, pie kādiem viņi bija pieraduši dzimtenē. Taču Norvēģijas baznīca ļoti maz domāja par šīs baznīcas pārcelšanu uz Ameriku.

19.gs. 40. gados situācijas Milvoku (Viskonsinas) imigrantu vidū bija ļoti drūma, tāpat arī Foksriveras apmetnē, Ziemeļillinoisā un Dienvidviskonsinā. Dāņu skolotājs Klauss Klausens, kas Dānijā bija guvis zināmu teoloģisku izglītību, ievēroja, ka norvēģiem nebija garīdznieku aprūpes. Viņš īpaši satraucās, redzot, ka baptisti un metodisti sāka pievilināt daudzus norvēģus. Tad Klausenu ordinēja kāds vācu luterāņu mācītājs no Milvokiem, un viņš sāka savu darbu norvēģu vidū Milvokos.

Drīz pēc tam kāds Norvēģijā izglītojies garīdznieks J. V. Dītrihsens iesāka darbu norvēģu vidū. Aprunājies ar Klausēnu, Dītrihsens sāka kalpot norvēģu draudzē apmēram 60 km uz rietumiem no Milvokiem, tur noturēdams dievkalpojumus. Sekodami aicinājumiem, drīz no Norvēģijas ieradās citi garīdznieki, un tā pamazām izveidojās situācija, ka 1853. gadā tika nodibināta norvēģu sinode.

Tolaik Amerikā pastāvēja divi izteikti atšķirīgi norvēģu luterāņu novirzieni: 1) Hauges un Elinga Eijelsena sekotāji – piētisti, kas neinteresējās par konfesionālo luterisko teoloģiju; 2) valsts baznīcas norvēģi, kurus stipri ietekmēja tolaik Norvēģijā notiekošā konfesionālā atdzimšana.

Visi garīdznieki, kas ieradās Amerikā 19. gs. 50. un 60. gados bija luteriskie apliecinātāji – ļoti konservatīvi, kas augsti godāja sludināšanu un sakramentus, baznīcu un kalpošanu, kā arī luterāņu bagāto liturģisko dzīvi. Pēc viņu uzskatiem luteriskās ticības apliecības ieņēma absolūti centrālo vietu un bija inspirētā un nekļūdīgā Dieva vārda patiesais izklāsts un interpretācija.

Abas šīs norvēģu luterāņu kustības turpmākajās desmitgadēs pieauga. Oficiālās baznīcas luterāņi biedrojās ar Misūri Sinodes vācu luterāņiem – K. V. F. Valtera un Franča Pīpera sinodi. Pretstatā vecajiem Amerikas luterāņiem Misūri luterāņi stingri turējās pie ticības apliecībām un bija dziļi piesaistīti žēlastības līdzekļiem un doktrinālai teoloģijai.

Viņu semināros uzsvēra Bībeles valodu mācīšanās svarīgumu, tāpēc viņu mācītāji Svētos Rakstus studēja senebreju un grieķu valodā. Turklāt tā bija tāda teoloģiskā izglītība, pie kādas norvēģu sinodes ļaudis bija raduši. Gan Misūri ļaudis, gan Norvēģu sinodes piekritēji piekopa liturģisku un sakramentālu baznīcas dzīvi.

1872.gadā Misūri sinode un Norvēģu sinode kopā ar Ohaio sinodi un Viskonsinas sinodi noorganizēja kopīgu Sinodisko konferenci. Turpmākajos 75 gados Sinodiskā konference pastāvēja kā konservatīvās, konfesionālās luterāņu teoloģijas cietoksnis. Viena no vislielākajām kopīgajām cīņām bija cīņa par nekļūdīgiem, inspirētiem Svētajiem Rakstiem. Tā bija cīņa pret tiem, kuri vēlējās piekopt postošu Bībeles kritiku.

19.gs. 80.gados Norvēģu sinode kopā ar visu Sinodisko konferenci tika smagi pārbaudīta attiecībā uz savu uzticību luteriskajām ticības apliecībām. Ilgus gadus vairums luterisko teologu bija automātiski pieņēmuši 17.gs. luterāņu teologu pieņemto mācību.

Tās doma bija, ka Bībele māca, ka mūžībā Dievs redzēja nākotni, paredzot, ka zināmi ļaudis nonāks pie ticības un tādēļ izredzēja šos ļaudis pestīšanai. Taču Misūri teologs K. F. V. Valters un norvēģi sāka šo ideju apšaubīt. Drīz viņi apjauta, ka šis uzskats būtībā apgalvo, ka Dievs atradis cilvēkā kaut ko pestīšanas cienīgu.

Savukārt pēc viņu pārliecības Bībele patiesībā māca, ka tie, kas tic, tiek izredzēti mūžībā, bet viņu ticība un glābšana ir no Dieva žēlastības, nevis atkarīga no kādām cilvēku īpašībām. Tikai žēlastība izglābj cilvēku, nevis kādas viņa īpašības.

Tāpat viņi secināja, ka tieši tas ir mācīts Vienprātības grāmatā Konkordijas formulas 11.artikulā. Tādēļ viņi atrada par nepieciešamu noraidīt to, ko bija sacījuši viņu skolotāji, un atgriezties pie Svētajiem Rakstiem un luteriskajām ticības apliecībām.

Šī iemesla dēļ sinodē notika šķelšanās. Daži savu nostādni nevēlējās mainīt, kaut tā tika parādīta kā nesaskanīga ar Svētajiem Rakstiem. Apmēram 40% garīdznieku un draudžu locekļu atteicās pieņemt Bībeles mācību šajā jautājumā, tā ka baznīcā radās šķelšanās. Patiesā mācība bija svarīgāka par cilvēku skaitu.

Tos, kuri atstāja Norvēģu sinodi, vēlāk nosauca par anti-misūriešiem, jāņem vērā, ka tieši viņu pretruna ar Misūri sinodi deva viņiem nosaukumu – nevis tas, par ko viņi iestājās. Vēlāk viņi apvienojās ar vairākām citām organizācijām, un tos nosauca par Apvienoto norvēģu luterisko baznīcu.

Pēc šīs šķelšanās Norvēģu sinode tomēr plauka. Norvēģu pārceļotājiem, turpinot ieplūst Amerikas vidienē un rietumu daļā, sinode pieauga un izplatījās uz rietumu krastu. Gadsimtu mijā norvēģi bija kļuvuši par ievērojamu spēku Amerikas luterāņu vidū.

Taču velns nekad neatstāj patiesību mierā. 20.gs. sākumā sakarā ar Norvēģijas neatkarību radās norvēģu nacionālisma uzplūdi Amerikā un pašā Norvēģijā. Nepatīkamais fakts, ka norvēģu luterāņi tā sadalījušies vairākos novirzienos, rosināja kustību par visu norvēģu luterāņu atgriešanos vienā kopīgā baznīcā.

Ap 1912.gadu vairums kristīgās mācības atšķirību, kas bija dalījušas norvēģu luterāņus, likās nokārtotas, un viņi bija gatavi apvienoties vienā Amerikas norvēģu luteriskajā baznīcā. Taču palika viens šķērslis – mācība par izredzēšanu un atgriešanos.

Vairums norvēģu sinodē turpināja apgalvot, ka atgriešanās ir tikai Dieva žēlastība, cilvēkam nepiemīt nekādas labestības dzirkstelītes, kas palīdzētu viņam nonākt pie ticības vai – uztvert Dievu caur savu atgriešanos, kā citi mācīja. Atgriešanās iespējama vienīgi pateicoties Dieva žēlastības izredzējumam mūžībā.

Tā šis vecais strīds bija par iemeslu tam, ka norvēģi nebija vienoti, taču vēlēšanās apvienoties bija tik stipra, ka daudzi vēlējās kompromisu. Šāds kompromiss tika panākts 1917.gadā, tā ka jaunajā baznīcā abas puses varēja turpināt ticēt, kā ticēja līdz šim. Tika noteikts, ka abas mācības ir vienlīdz derīgas.

Jaunā baznīca uzskatīja, ka ārējā vienotība bija svarīgāka par vienošanos Evaņģēlija mācībā. Tādējādi luterāņu vairākums apvienojās, nodibinot vienu lielu Norvēģu luterisko baznīcu Amerikā, ko vēlāk nosauca par Evaņģēliski luterisko baznīcu (ELB).

1960.gada šī ELB apvienojās ar dāņu grupu un ar vācu grupu, izveidojot Amerikas luterisko baznīcu (ALB), un 1988.gadā tā pievienojās Luteriskajai baznīcai Amerikā, lai beigās izveidotu Evaņģēliski luterisko baznīcu Amerikā (ELBA).

Taču 1917.gadā visi tomēr nepriecājās par šo apvienošanos. Bija neliela minoritāte, kas atteicās pievienoties jaunajai Norvēģu luteriskajai baznīcai tieši kristīgās mācības kompromisa dēļ. Un tā 1918.gadā 13 garīdznieki un draudzes pārstāvji sapulcējās uz vecās Norvēģu sinodes reorganizāciju. Viņi nosauca sevi par Amerikas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Norvēģu sinodi, taču parasti tos sauca par “Mazo sinodi” vai Norvēģu sinodi.

Viņi sāka nelielā skaitā. Taču arī citi garīdznieki pamazām atdalījās no lielās apvienotās baznīcas. 1927.gadā “Mazā sinode” nopirka koledžu Mankeito, Minesotā. 1947.gadā viņi atvēra savu teoloģijas semināru. Šodien šajā koledžā ir 568 studentu.

Sinode, kas sākās ar 13 garīdzniekiem, tagad aptver 150 garīdznieku un profesoru un 127 draudzes. Peru un Čehijā ir vairāki misionāri. Sinodei ir uzsākusi darbību Čīlē, tai ir draudzes arī Austrālijā. Turklāt sinodes misijas grupa – Ticības domas (Thoughts of Faith) palīdz Konfesionāli luteriskajai baznīcai Latvijā un Ukrainā.

Šo sinodi vairs nesauc par Norvēģu sinodi, bet tagad pazīst kā – Evaņģēliski luterisko sinodi (ELS) līdzās koledžai un semināram Mankeito, Minesotā. Sinodes prezidents ir Dž. Molstads.
Evaņģēliski luteriskajai sinodei ir bijis jāturpina apliecināt savu ticību. Pēc savas reorganizācijas 1918. gadā sinode atkal pievienojās Sinodes konferencei.

20. gs. 40. un 50. gadus Misūri sinode sāka zaudēt savus vecos ticības balstus un izturēties iecietīgi pret maldu mācībām. Īpaši mulsināja daudzu Misūri teologu pieņemtais Bārta un Bultmaņa Svēto Rakstu skaidrojums. Raksti vairs nebija tas inspirētais, nekļūdīgais un negrozāmais Dieva vārds, bet kaut kas mazāks. Misūri sinode sāka arī dažas ekumeniskas alianses bez kristīgās mācības vienprātības.

Tas bija Amerikas luterāņiem grūts periods, un beidzot 60.gados ELS bija spiesta saraut saites ar savu bijušo draugu Misūri sinodi. Sinode nevēlējās vairs biedroties ar tiem, kas piecieta mācītājus, kuri nepieņēma Bībeles dievišķo inspirāciju. Pēdējās desmitgades arī liecina par lielām cīņām ekumeniskajā kustībā.

Kopš saviem sākumiem ELS bija vienmēr atteikusies atturēties no kanceles un Dievgalda kopības ar tiem, kas neturējās pie tās pašas kristīgās mācības. Taču kad daži misūrieši atrada šādu stingru saikni par pārāk apgrūtinošu un vēlējās no konfesionālās brālības ierobežojumiem izvairīties, ELS vairs nevarēja uzskatīt par iespējamu iet ar viņiem vienu ceļu.

Un tas noveda pie kādreiz tik stiprās Valtera, Pīpera, Proisa, Korena un citu Sinodiskās konferences iziršanas.

Šodien ELS turpina uzskatīt konfesionālo ticību par absolūti nepieciešamu. Baznīcas darba centrālais moments ir Dieva vārda un sakramenta uzticīga pasniegšana. Baznīcas uzdevums ir sludināt tīru Evaņģēliju, brīvu no sinerģiskiem piejaukumiem par cilvēka spēku, pievēršoties ticībai, kas ir brīva no politiskām, sociālā taisnīguma programmām. ELS uzskata, ka kristietim sava ticība jānes pasaulē un jābūt par sāli. Baznīcas uzdevums ir sludināt patieso Evaņģēliju un izdalīt sakramentus, mierināt ticīgos viņu bēdās un dot tiem spēku šīs pasaules dzīvei.

ELS, tāpat kā kristieši cauri gadsimtiem ir pārliecinājušies, ka pasaulē ir grūti apliecināt ticību. Vienmēr kārdinoši ir domāt, ka skaitliskais pieaugums ir svarīgāks par uzticību Dieva vārdam un ka materiālo lietu kārtošana ir svarīgāka par Evaņģēlija un sakramentu izplatīšanu. Un ELS apzinās – ja tā ir uzticīga Evaņģēlijam, tad tas ir nevis sava stipruma, bet gan Dieva žēlastības dēļ.

Erlings T. Taigens

Leave a Reply