Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 2 other subscribers

LUTERA EKUMENISMS

worms

Luteram un viņa sekotājiem bieži tiek pārmests, ka pretēji viņu tik raksturīgajām rūpēm par Bībeles pareizu interpretāciju un kristīgās mācības skaidrību, tiem trūkstot intereses par kristietības vienotību, tas ir – trūkstot ekumeniskas iniciatīvas doktrinālo atšķirību nolīdzināšanā.

Iespējams, ka daļa taisnības šādiem kritiķiem ir, taču Lutera reformācijas sekotājiem drīzāk ir rūpējis dažādu baznīcu grupu atšķirīgos doktrinālos uzskatus nevis vienkārši nolīdzināt, bet noskaidrot to saknes, cēloņus, un tad tās likvidēt, lai šādi panāktā ekumeniskā tuvināšanās atšķirīgu baznīcu starpā būtu skaidra, droša un pastāvīga, bet pats galvenais – bībeliski pareiza.

Patiesības noskaidrošana un vienošanās aizvien ir bijis Lutera ekumenisma meklējumu pamats. Patiesa ekumenisma jeb patiesas baznīcas vienības meklējumi Luteram  iesākās ar 95 tēzēm 1517. gadā un noslēdzās ar Šmalkaldes artikuliem.

Tomēr jāatzīst: ja savu reformatora gaitu sākumā viņš meklēja izdevību diskusijai, lai panāktu mācības skaidrību un baznīcas vienotību, tad vēlāk Luters bija skeptiski noskaņots šo cēlo un svētīgo mērķu sasniegšanas panākšanā.

Viņa skepticismu lielā mērā noteica gan pāvesta, gan Šveices reformatoru diskusijas maniere, argumentu neobjektivitāte un intelektuālais negodīgums, kā arī viņa pretinieku (īpaši pāvesta un viņa pārstāvju) divkosīgā un viltīgā rīcība.

Tā, piemēram, Luters ilgi izvairījās no tikšanās ar Cvingliju, Buceru, Oikolampadiju un Kapito, kuri gribēja pārliecināt Luteru, ka viņa nelokāmā nostādne par Kristus miesas un asins patiesu klātbūtni Vakarēdienā ir loģiskam prātam nepieņemams aizspriedums.

Šie Šveices un Vācijas teologi uzskatīja, ka patiesas baznīcas vienības sasniegšanai protestantu nometnē šis tik ļoti svarīgais Vakarēdiena izpratnes jautājums būtu vai nu atmetams, vai arī Luteram būtu jāmaina sava nostāja. Luters savukārt paziņoja, ka Vakarēdiena sakarā visu jau sen ir labi pārdomājis un savus secinājumus mainīt negrasās.

Tas arī bija iemesls, kādēļ Luters divus gadus vilcinājās pieņemt uzaicinājumu uz diskusiju, jo stipri apšaubīja šādas diskusijas auglīgumu, kā arī pozitīvu un konstruktīvu iznākumu.

Dieva vārda atklāsme Rakstos bija Lutera ekumenisko meklējumu pamats, un Rakstu zināšanās ar viņu sacensties neviens nespēja. Luters noraidīja prāta un pieredzes, pasaulīgas vai baznīcas autoritātes, vēsturiskas tradīcijas, it īpaši filozofiskus argumentus, ja tie runāja pretī skaidrām Rakstu vietām. Savu teoloģiju viņš būvēja tikai un vienīgi uz praviešu, apustuļu un evaņģēlistu skaidri saprotamām Rakstu vietām.

Savukārt viņa Romas un Šveices oponenti, skaidrojot Rakstus un no tiem atvasinot baznīcas dogmas, izmantoja baznīcas autoritāti, vēsturisko tradīciju, loģisko prātu un filozofijas metodes. Argumentu un metožu nesaderības dēļ Luters arī necerēja uz auglīgu diskusiju. Vēsture liecina, ka viņam diemžēl bijusi pilnīga taisnība.

Lai apzinātos, ka Luters tomēr darīja visu, kas bija viņa spēkos, lai sasniegtu tik ļoti vēlamo vienību ar tā saukto reformātu spārnu, īsumā aplūkosim nedaudzus zīmīgus piemērus saistībā ar šiem viņa centieniem, kas skar tik ļoti nozīmīgo un baznīcā aizvien centrālo Vakarēdiena jautājumu, īpaši Marburgas sarunu laikā 1529. gada oktobrī.

Lai arī kā Lutera pretinieki būtu centušies iztēlot viņu kā nesamierināmu strīdnieku, šajos notikumos atklājas vienīgi Lutera konsekventa sekošana Bībeles mācībai. Un tieši Bībeles mācība bija tas pamats, uz kura, pēc Lutera domām, bija vērts censties pēc vienotības kristietībā.

Mūsdienās šajā sakarā daudz nekas nav mainījies, ja nu vienīgi tas, ka toreiz Svētie Raksti visiem, kas piedalījās diskusijā, visumā bija autoritatīvs Dieva iedvesmots Vārds, tad tagad ļoti daudziem teologiem un viņu sekotājiem Bībele izziņas un autoritātes ziņā ir pavirzīta daudz zemāk.

Tā tas ir mūsdienu Romas baznīcā, tā tas ir reformātu nometnē, tā tas ir arī to vidū, kas saucas par luterāņiem šodien, ignorējot šā vārda semantisko un vēsturisko izcelsmi un nozīmi. Līdz ar to jēgpilnas ekumeniskas sarunas ir vēl grūtāk iespējamas nekā Lutera laikā.

1529. gadā Saksijas valdniekam Johanam izdevās pārliecināt Luteru pieņemt Heses Filipa uzaicinājumu uz sarunām Marburgas pilsētā. Taču Lutera atbildes vēstulē uz šo uzaicinājumu izskan viņa redzējums par šo sarunu kolokviju. Viņš rakstīja, ka gan viņa pretinieki, gan viņš labi zina viens otra pārliecību un tās argumentāciju, ka viņš nedomā savējo mainīt, jo ir pilnīgi pārliecināts par tās patiesumu un saskanību ar Svētajiem Rakstiem.

Mūsdienu lasītājam, kas ir radināts pie senā un tik modernā „pilātiskā” uzskata, ka absolūtas patiesības vai nu nav vispār, vai arī tā nav izzināma, Lutera nostāja var likties pārāk kokaina un nepiekāpīga, taču Luters un viņa laikabiedri turējās pie kristīgās pārliecības, ka uz Debesīm ved vienīgi viens ceļš, nevis daudzi un dažādi ceļi, kas iet pretējos virzienos.

Tā kā sakramentārieši (jeb reālprezences noliedzēji) daudzu gadu garumā nebija izrādījuši vēlmi uzklausīt un pieņemt Lutera uzskatus, viņam nebija lielas cerības, ka tas varētu notikt pāris dienu garā sarunā.

Pretrunas būtība lielā mērā atklājas apstāklī, ka sakramentārieši savos spriedumos vadījās no aizsprieduma, ka ārējās, korporālās jeb miesīgās lietas ir daudz zemākas pakāpes par garīgajām jeb spirituālajām lietām. Lai šo uzskatu pierādītu bībeliski, sakramentārieši izmantoja Jāņa evaņģēlija vārdus: „Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka.” (Jņ. 6:63)

Tas kalpoja arī par vienu no pretargumentiem Lutera Vakarēdiena teoloģijai, proti, ka Kristus svētība un piedošana nevar nākt caur miesīgām un taustāmām lietām. Taču Luters norāda, ka Kristus šajā pantā vis nerunā par savu svēto miesu, bet gan par grēcīga cilvēka miesu. Tad jau Kristus piedzimšana par cilvēku, ciešanas, nāve un augšāmcelšanās arī būtu nenozīmīgas lietas. Lutera Vakarēdiena teoloģija ir balstīta nopietnās Bībeles studijās, pēc kurām Luters guva šīs atziņas par Vakarēdienu:

1. Kristus vārdi par Vakarēdienu ir tie svarīgākie, jo tie ir tīrs Evaņģēlijs. Šie vārdi ir mūžīgi un visspēcīgi un spēj darīt to, ko tie sola, proti, šķīstīt no grēka. Un tie spēj to veikt tādā veidā, kā apsola. Un Kristus vārdi apsola sniegt visu grēku piedošanu un grēcinieka atjaunošanu Vakarēdiena maizē un vīnā, kas, kā Viņš māca, ir Viņa miesa u asinis.

Luteram viens no galvenajiem pierādījumiem reālprezencei bija Vēstule korintiešiem: „Svētības biķeris, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu?” (1. Kor. 10:16)

2. Atbildot sakramentāriešu un reformātu šķietamās loģikas argumentiem, Luters uzskatīja, ka grēcīgais intelekts nespēj izprast Kristus reālo klātbūtni sakramentā, ka kritušais saprāts dabiski to noraida kā neiespējamu. Tādēļ Luters aicināja jo ciešāk pieķerties Kristus teiktajiem Vakarēdiena iestādīšanas vārdiem. Prāts gan ir Dieva dāvana, bet tā ir samaitāta dāvana, ja atsakās ticēt tam, ko saka Dieva vārds.

3. Luters uzskatīja, ka kristiešiem jāturas pie skaidras un tiešas Bībeles tekstu nozīmes, ja vien nepastarpināts Bībeles konteksts, kā arī citas Rakstu vietas nenorāda uz alegoriju, metaforu vai jēdzieniskās nozīmes pārnesumu.

4. Luters māca, ka Vakarēdiens nav darbs, ko mēs darām Dievam, bet gan darbs, ko dara Dievs mūsu glābšanai. Ar Kristus miesu un asinīm maizē un vīnā Dievs grēciniekam dod žēlastību, dzīvību un piedošanu. Oponējot sakramentāriešiem, kas mācīja, ka piedalīšanās Vakarēdienā ir kristieša lojalitātes apliecinājums, Luters raksta, ka šāda izpratne ir Dieva darba degradēšana un grēks, jo tas ko sakramentā dara Dievs (glābj un svētī), tiek pierakstīts cilvēka rīcībai (proti, lojalitātes apliecināšanai). Luters liecina, ka neviens labs darbs nespēj cilvēku glābt no grēka un nāves, bet sakraments to dod.

5. Luters uzsver, ka, lai saņemtu svētību un labumu, ko sniedz Vakarēdiens, proti, lai to lietotu cienīgi, ir nepieciešama ticība Kristus teiktajiem iestādīšanas vārdiem. Protams, tie, kas netic Kristus teiktajam , ka maize Vakarēdienā ir Viņa miesa, bet vīns ir Viņa asinis, – Vakarēdienu lieto necienīgi.

6. Reformātu uzskatam, ka iestādīšanas vārdi „ir” nozīmē drīzāk „pārstāv”, jeb „reprezentē”, jo tiem nebija pieņemama Kristus miesas atrašanās vienlaikus uz tūkstošiem altāru un miljoniem komunikantu mutēs vienlaikus, Luters pretī liek tā saukto sakramentālo Kristus miesas un elementu vienību (latīniski unio sacramentalis).

Cvinglijs, lai apšaubītu vārdiņa „ir” tiešo un skaidro nozīmi institūcijas vārdos, kā piemērus min vairākas citas Rakstu vietas, piemēram, Jāņa evaņģēlija 15. nodaļā Kristus saka, ka Viņš ir vīna koks. Pēc Cvinglija domām, tas nav iespējams, ka Kristus patiesi tā arī domātu, ka Viņš patiesībā ir vīnogulājs. It kā loģisks arguments. Tomēr Luters to pilnībā atspēko, atbildēdams, ka ar „ir” Kristus nesaka vis, ka pārstāvētu vīnogulājus, kas būtu pilnīgi absurdi.

Tādējādi viss šis teiciens ir metafora jeb līdzība, kuras ietvaros darbības vārda būt tagadnes personas formas „esmu” vai „ir” nepārprotami lietotas tiešā, ne pārnestā nozīmē. Luters pret šādiem argumentiem vēl arī sacīja, ja kāds saka, ka nokaitēts gludeklis ir uguns, tad tas to arī nozīmē, ka nokaitētā dzelzs ir gan dzelzs, gan uguns, ar visām uguns īpašībām. Tā viņš ilustrē sakramentālo vienību.

No šiem nedaudzajiem piemēriem mēs redzam, cik ļoti atšķirīgas bija Lutera un viņa oponentu pieejas gan metodiskajā, ekseģētiskajā, hermeneitiskajā, gan evaņģēliskajā ziņā. Tas arī noteica ekumenisko sarunu iznākumu.

Lai gūtu panākumus ekumeniskajās sarunās, Luters būtu spiests no saviem principiem atkāpties un sekot Cvinglija un citu loģikai un domu pavedienam. Luters to nedarīja, jo tas nenāca no Rakstiem un veda citā virzienā. Arī Cvinglijs negribēja sekot Lutera dzelžainajai loģikai un evaņģēliskajam Rakstu skaidrojumam. Un trešā ceļa nebija.

Gundars Bākulis

Leave a Reply