Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 3 other subscribers

VIŅA MĪLESTĪBA

04savior
Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai klausītos Viņu. Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: “Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.” Tad Viņš tiem stāstīja šādu līdzību: “Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs? Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga. Vai arī – kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod? Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi. Gluži tāpat, Es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.” (Lk. 15:1–10)

Pavisam vienkāršās līdzībās Kristus atklāj Dieva mīlestību pret kritušo cilvēci. Kā gans meklē pazudušo avi, kā sieva meklē pazudušo grasi, tā Dievs meklē Savu bojā ejošo radību. Tik ļoti liela ir Dieva mīlestība pret pasauli, ka tās glābšanai Viņš atdod Savu vienpiedzimušo Dēlu.

Jā, Dieva dusmas pret grēku ir briesmīgas, bet Viņa mīlestība pret grēcinieku ir bezgalīga. Viņš ir uzmeklējis katru no mums un iededzis mūsu sirdīs ticības liesmu, un tagad vada mūs pie Sevis uz Debesīm, lai mēs būtu kopā ar Viņu mūžīgi. Meklēdams un glābdams mūs, Dievs ir nogājis pašos elles dziļumos, lai izrautu mūs no velna plēsīgajiem nagiem.

Līdzīgu mīlestību pret postā nokļuvušajiem brāļiem Dievs ir iededzis arī Savu bērnu sirdīs. Gadsimtu gājumā kristīgie misionāri ir pārvarējuši neskaitāmus šķēršļus un, riskējot ar savām dzīvībām, bezbailīgi devušies glābt pazudušos, grēka un velna varā smokošos.

Mīlestība nepazīst baiļu, mīlestība nav augstprātīga, mīlestība negrib ņemt, bet dot un palīdzēt. Mīlestība nevēršas pati pie sevis un nelīksmo pati par sevi, tā meklē savu tuvāko, domā un lūdz par viņu, lai priecātos par viņu. Mīlestība nekad nav skaudīga, tā skumst, ja otram klājas slikti, un priecājas par ikvienu sava tuvākā veiksmi un panākumu. Vairāk par visu mīlestība priecājas, redzot kādu saņemam visaugstāko labumu – atgriežamies no grēkiem un iemantojam Debesu valstību.

Šādas mīlestībā degošas sirdis nebija farizejiem. Tie nespēja paciest, ka Jēzus satiekas ar grēciniekiem, runā ar tiem un pat ēd kopā ar viņiem. Pēc viņu domām jūdu reliģiskam vadonim tā darīt nepieklājas.

Viņam vajag nošķirties no grēciniekiem, kā to dara farizeji. Tomēr Kristus ir nācis, lai mīlētu visus – gan rupjos grēciniekus, gan arī smalkos, augstprātīgos farizejus. Arī viņus Jēzus mīl un gaida uz Viņu atgriešanos.

Taču tas nenozīmē, ka Jēzus kaut kādā veidā atbalsta vai attaisno vienus vai otrus. Nē, Viņš runā ar muitniekiem un grēciniekiem nevis tādēļ, ka uzskatītu viņu grēkus par nenozīmīgiem. Nē, Viņam tie ir tikpat nīstami kā farizejiem, bet viņš zina, ka bez Viņa šie cilvēki ies bojā mūžīgā pazušanā velna varā.

Šādu iemeslu dēļ Viņš runā arī ar farizejiem, jo ne vienam, ne otram nav citas cerības, kā tikt izglābtiem Jēzus vārdā. Arī farizejiem ir vajadzīga Dieva mīlestība, arī viņiem ir vajadzīga grēku piedošana, kaut arī viņi to neapzinās. Tādēļ Jēzus meklē viņus un, tos atradis, stāsta tiem pats par Sevi.

Jā, savādi, bet Jēzum ir jāstāsta par Sevi, jo Viņš ir gan glābšana, gan pestīšana, gan pati glābjošā Dieva mīlestība. „Ja jūs neatzīsit, ka Es tas esmu, jūs mirsit savos grēkos,” Viņš nebeidz un nebeidz atkārtot farizejiem un rakstu mācītājiem. Šāda dievišķa mīlestība nekad neizliekas, neliekuļo un neglaimo, tā meklē un uzvar pazudušo tieši ar savu žēlastību un patiesību, jo cita ceļa arī nav. Tāpat rīkoties esam aicināti arī mēs.

Bet kā lai mīl, meklē un uzrunā cilvēkus, kuri mums nepatīk? Jā, ir daži cilvēki, kas mums šķiet labi un jauki, ar tiem mums patīk satikties, bet kā lai mēs meklējam tos, kuri mums nepatīk, pat riebjas?

Un cilvēki tik bieži ir nepatīkami: tie ir ļauni, kašķīgi, atriebīgi, viltīgi, skaudīgi, mēlnesīgi un augstprātīgi, un šie ir vēl tie labākie, jo ir arī dzērāji, kaušļi, narkomāni, noziedznieki, izvirtuļi un tamlīdzīgi, un viņu ir daudz. Kā lai mīl un meklē viņus, ja mēs mazāk par visu gribam satikties ar šādiem cilvēkiem?

Te nu mums jāatceras, ka Kristus, būdams visaugstākais un varenākais Kungs, kļuva par Kalpu visiem. Nebija tāda cilvēka, ar kuru Viņš nevēlētos satikties un runāt. Vai tā būtu laulības pārkāpēja, palaistuve vai izspiedējs un blēdis. Jēzum bija ko sacīt visiem šiem cilvēkiem.

Viņš tiem daudz nestāstīja par to, cik viņi ir slikti, liela daļa no viņiem jau paši to labi zināja. Tādēļ Jēzus tiem stāstīja par viņu Tēvu, kas mīl arī viņus. Viņš stāstīja tiem, ka arī viņi var saņemt grēku piedošanu, sākt jaunu dzīvi un nokļūt Debesīs. Viņš runāja ar šiem cilvēkiem tā, it kā tie būtu tādi paši kā visi citi, un šīs padibenes prata to novērtēt.

Tas, ko šie cilvēki piedzīvoja, sastopot farizejus un citus ārēji dievbijīgus jūdus, bija naids un bezgalīgs nicinājums. Jēzū to nemanīja. Viņš visus mīlēja vienādi un vienādi gribēja glābt visus. Varēja pat manīt, ka tieši šo pagrimušo cilvēku Viņam bija žēl vairāk par visiem citiem. Un viņi to saprata, novērtēja, klausījās un kļuva ticīgi.

Jā, Jēzus to darīja, bet mēs?

Nu jā, Jēzum jau bija šī dievišķā mīlestība, Viņš jau tā varēja izturēties, bet ko lai darām mēs, kā lai mēs pārvaram savu dabu, vai tas maz ir iespējams? Jēzus saka – jā. Arī jūs darīsiet tos darbus, ko Es daru un pat vēl lielākus. Arī jūs mīlēsit viņus un stāstīsiet viņiem par Mani, un tā jūs parādīsit arī mīlestību un pateicību Man.

Mēs, protams, visi esam kristieši un teorētiski to gribam, bet dzīvē viss it kā notiek citādi, un kas gan var ko pārmest.

Ir taču tik labi būt kristiešu pulkā. Ir labi brīvajā laikā satikt draugus un radus. Ir jauki uzspēlēt bumbu draugu pulkā vai darīt, kas nu mums katram vairāk patīk. Jā, tas ir jauki, bet, ja jūs mīlat tikai tos, kas jūs mīl un saprot, ja jūs darāt labu tikai viņiem, tad jūs neesat labāki par pagāniem, tā saka Kristus. Arī viņi dara tāpat. Turpretī jums ir jālīdzinās savam Debesu Tēvam, jāmīl savi ienaidnieki, jālūdz Dievs par tiem, kas jūs vajā, jāiet pie muitniekiem un grēciniekiem, jābūt labiem pret tiem, kuri jums nepatīk.

Tas nenozīmē, ka mums pilnībā būtu jāatsakās no savas mietpilsoniskās laimes vai snobisma. Nē, Dievs to no mums neprasa, bet Viņš prasa, lai mēs tomēr domājam par citiem, arī par bomžiem, narkomāniem, dzērājiem un tiem līdzīgiem cilvēkiem. Viņš aicina mūs domāt arī par tiem, kuri tādi varētu kļūt, turklāt aicina ko darīt, lai viņi tādi nekļūtu.

Kas tad mums būtu jādara?

Pavisam nedaudz. Vispirms sāksim ar to, ka lasīsim Bībeli, kur tik daudz ir runāts par Dieva mīlestību. Lasīsim, lai šie vārdi arī mūsu sirdīs iededzinātu tādu pašu mīlestības liesmu. Un tad atlicināsim laiku arī lūgšanām un sāksim lūgt Dievu arī par šādiem, dziļi kritušiem cilvēkiem. Un tad, kādu dienu mēs pēkšņi sastapsim kādu no viņiem.

Pirmā reakcija būs ierastā novēršanās un riebums, bet tad mēs atcerēsimies – es taču par šim cilvēkam līdzīgiem ļaudīm  esmu lūdzis Dievu, jā, arī par viņu. Viņš patiešām ir briesmīgs, bet Kristus arī par viņu ir cietis, miris un augšāmcēlies. Dievs grib, lai arī viņš tiktu izglābts.

Un tajā brīdī pēkšņi kaut kas mūsu sirdī ietrīcēsies, kaut kas dīvains, kaut kas tāds, ko parasti mēs nejūtam. Un mēs pieiesim pie šā cilvēka, kas rakājas pa miskasti un vaicāsim – draugs, ko tu meklē? Un, neņemot vērā viņa rupjības, mēs turpināsim runāt ar viņu par dzīvi un Dievu, par grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu Kristus nopelna dēļ.

Stāstīsim viņam līdzību par pazudušo dēlu, kam klājās tieši tāpat kā viņam, bet tas atgriezās Tēva mājās un sāka jaunu dzīvi. Un, iespējams, ka mēs piedzīvosim brīnumu – Dievs ļaus mums ieskatīties Debesīs un mēs redzēsim, kā eņģeļi priecājas par diviem grēciniekiem, kas atgriežas. Āmen.

Ilārs Plūme

Leave a Reply