Seko līdzi

Subscribe to Blog via Email

Enter your email address to subscribe to this blog and receive notifications of new posts by email.

Join 1 other subscriber

ĪSI PAR MĪTU VĒSTURI

55392

Armstronga Kārena. Īsi par mītu vēsturi. Tulk. Ieva Rocēna. – R: Jāņa Rozes apgāds, 2006. – 136 lpp.
Armstrong Karen. The Spiral Staircase. My Climb Out of Darkness. – NY: Anchor Books, 2005. – 306 pp.

Atvaļinājuma laikā augustā ir sakrājies pulciņš grāmatu, kurām gribu pievērst lasītāju vērību.

Pirmām kārtām Kārenas Armstrongas (Latvijā viņas vārds ir ticis tulkots dažādi) grāmatai „Īsi par mītu vēsturi”, kas ir domāta kā ievada vai summējošs darbs pagājušā gada rudenī sāktai starptautiskai akcijai, kurā 33 dažādu valstu izdevniecības vairāk vai mazāk vienlaikus lasītājiem piedāvā ievērojamu mūsdienu literātu versijas par seniem mītiem (vai ko viņi par tādiem uzskata).

No Latvijas puses šai akcijā piedalās Jāņa Rozes apgāds, un vēl pirms Armstrongas vispārīgā ievada šai sērijā jau ir iznākušas arī Viktora Peļevina „Šausmu ķivere: mīts par Tēseju un Mīnotauru” un Mārgaretas Atvudas „Pēnelopiāde: mīts par Pēnelopi un Odiseju”.

Armstrongas grāmatas sakarā vajadzētu kaut nedaudz ko zināt arī par tās kolorīto autori. Armstronga ir augusi Birmingemā Romas katoļu ģimenē. Tiesa, ne sevišķi dedzīgu katoļu ģimenē, tomēr būt katolim Anglijā jau pats par sevi ir īpašs dzīvesveids. Septiņpadsmit gadu vecumā par šausmām vecākiem un radiem Armstronga nolēma iet klosterī. Vienā no savām autobiogrāfiskajām grāmatām (viņai tādas ir trīs) The Spiral Staircase („Vītņkāpnes”) viņa ļoti asredzīgi vērtē savu pēckara paaudzi.

Autore tajā atsaucas uz statistikas datiem, ka depresīvajā pēckara Lielbritānijā 1948. gadā 60 procenti no britiem, kas bija jaunāki par 30 gadiem, vēlējās emigrēt. Vārdu sakot, vispārējais noskaņojums atbilda teicienam, ka „labi ir tur, kur mūsu nav”. Visi gribēja būt kaut kur citur.

Sekulārā nozīmē kā pestīšana šai paaudzei nāca rokenrols un ar to saistītā subkultūra: nu nabaga nomāktie britu jaunieši varēja palikt turpat mājās, bet vienlaikus tikt jaunās mūzikas (un dažkārt arī kā stiprāka) „aiznesti” krāšņākā realitātē. Armstronga sevi tajā laikā raksturo kā ne sevišķi izskatīgu, neveiklu un saviesīgos pasākumos neiederīgu, tādēļ rokenrola apsolījumi viņu neuzrunāja, toties kā reālāks drūmās ikdienas un vēl drūmākās nākotnes novēršanas veids viņai šķita klosteris.

Tā nu viņa aizgāja klosterī „meklēt Dievu”, lai gan patiesībā, kā viņa pati šo soli vērtē savā autobiogrāfijā, „es meklēju to pašu pārvērtību, ko citi meklēja rokenrolā”. Tāpēc nemaz nav brīnums, ka Dievu klosterī viņa neatrada, toties tur viņai sākās briesmīga, dīvaina kaite, kas mocīja nabaga novici. Taču ar to pēc klostera māsu uzstājīga ieteikuma viņai vajadzēja pašai „tikt galā”. Tikai krietni vēlāk, jau pēc aiziešanas no klostera un diemžēl arī no ticības, šī viņas slimība tika diagnosticēta kā epilepsija.

Armstrongas pieredze klosterī ir pilnīgs murgs, tomēr reizē ir interesanti lasīt, kā cilvēks pēc septiņiem no apkārtējās pasaules pilnīgi atšķirīgā realitātē pavadītiem gadiem mēģina (un faktiski ir arī spiests) atgriezties sabiedrībā. Armstrongas „laimīgā kārts” ir, kā saka, gudra galva, kuras dēļ klosteris viņu nosūta uz Oksfordu studēt angļu literatūru.

Universitātes laikā viņa beidzot neiztur, aiziet no klostera, tomēr laimīgā kārtā ir spējīga turpināt studijas. Viss vedina domāt, ka viņai dzīvē ir paredzēta akadēmiska karjera, tomēr pagalam nelāgi iznāk ar tādai karjerai absolūti nepieciešamo doktora disertāciju. Tā nu Armstronga galu galā kļūst „tikai” par skolotāju.

No darba skolā slimības un biežo kavējumu dēļ viņa ir spiesta aiziet. Tai laikā tikko kā ir iznākusi viņas autobiogrāfija par dzīvi klosterī – Through the Narrow Gate („Caur šaurajiem vārtiem”), kas gūst lielu interesi un plašu atsaucību.

Tam seko Armstrongas sadarbība ar televīziju, 1983. gadā pēc Chanel 4 pasūtījuma Izraēlā veidojot raidījumu sēriju par apustuļa Pāvila dzīvi. Pašai to ne plānojot, ne gribot, Armstrongai nākas atgriezties pie reliģijas, līdz mūsdienās viņa ir viena no populārākajām autorēm savā jomā. Tāds īsumā varētu būt „Vītņkāpņu” pārstāsts.

Klosterī zaudējusi ticību Dievam, Armstronga savdabīgu reliģisku pieredzi atguva pasaulē, darba uzdevumos būdama spiesta iedziļināties dažādās reliģiskajās tradīcijās. Viņa pati par savu tā laika dzīvi saka:

„Varbūt es arī biju zaudējusi ticību un vairs nespēju ticēt Dievam un baznīcas mācībām, tomēr es ilgojos pēc tā pacilājošā spraiguma un transcendences, ko klosteris man bija solījies dot. Vai es aizvien biju mūķene, kas dzīvo pasaulē un ilgojas pēc dievības, kuras nav?” Jā, tieši tāda viņa acīmredzot bija un ir aizvien, un tas ir jāņem vērā, lasot un mēģinot saprast daudzās viņas ļoti populārās grāmatas.

Ja man vajadzētu apkopot savu vērtējumu par Armstrongas uzskatu tapšanu, tad es teiktu tā: šī kundze ir meklējusi neīsto lietu nepareizā vietā un nonākusi pie greiziem secinājumiem. Cilvēciski to var saprast, un viņas dzīves stāsts ir gan aizkustinošs, gan interesants, tomēr ir jāņem vērā, ka caur tā „brillēm” skatītā pasaule iegūst attiecīgu veidolu.

Protams, daudz ko par labu atkal vērš Armstrongas „labā galva” un izglītība. Viņas novērojumi, spriedumi un secinājumi, manuprāt, ir uzmanīgi un ticami, līdz kamēr tie nesasaucas ar autores traģisko pieredzi, meklējot tumšu lietu tumšā telpā. Mēdz teikt, ka tāda nodarbe ir sevišķi grūta, ja tādas lietas tur nemaz nav.

Neatradusi iedomāto svētuma pieredzi tur, kur Dievs to nemaz nav apsolījis, Armstronga pašu Dievu attiecina uz mitoloģijas jomu. Tas gan ir ačgārns secinājums, jo viņas iedomātā dievība jeb izplūdusī mistiskā transcendence tiešām pieder mitoloģijas un cilvēka nojausmu sfērai, kurā dažādi ļaudis dažādos laikos tai ir piešķīrusi atšķirīgus veidolus, tomēr tādai mistikai, nojausmām un atskārsmēm nav nekāda sakara, piemēram, ar kristietību, pie kuras Armstronga savās grāmatās agrāk vai vēlāk nonāk.

Tās ir visstrīdīgākās daļas arī grāmatā „Īsi par mītu vēsturi” – visas tur rodamās „aiz matiem” pievilktās atsauces uz kristietību un Bībeli, tās vēstījumus apriori ierindojot blakus sengrieķu un alu cilvēku daiļradei. Ja vien ir gatavs šablons, tad, protams, tik milzīgā žanru, personu un tēlu bagātībā tik ārkārtīgi lielā laika periodā, kādu aptver Bībele, kaut kas tam atbilstīgs atradīsies.

27308

Armstronga savos uzskatos par Bībeli viens pret vienu balstās vēsturiskās un literārās Bībeles kritikas atziņās, un sākt pret viņas spriedumiem šeit iebilst nozīmētu diskusiju par pašu vēsturiskās un literārās kritikas tradīciju apmēram pusotra gadsimta garumā. Diez vai tas šeit būtu vietā.

Vien piebildīšu, ka pret to gana argumentēti ir iebildis arī Ūrass Sārnivāra grāmatā „Vai Bībelei var uzticēties?”, un tā interesentiem aizvien ir nopērkama. Protams, Armstronga kaut kādu viņai vien zināmu aizspriedumu dēļ ignorē veselu blāķi literatūras, kur visai argumentēti tiek atspēkoti centieni Bībeli pieskaitīt folklorai un mitoloģijai.

Visādi citādi – kur nu tiešām ir runa par mītiem – grāmata ir interesanta. Neko sevišķi oriģinālu attiecīgajā tēmā zinīgs lasītājs gan šeit neatradīs. Armstronga ļoti bieži atsaucas, piemēram, uz Mirči Eliadi, un viņas mītu vēstures traktējums ir ļoti tradicionālā, klasiskā garā.

Autore gan noteikti ir pelnījusi uzslavu par spēju to visu izteikt īsi un skaidri, tādēļ, „filtrējot” autores personiskās traumatiskās pieredzes vai vēl kaut kā ietekmētās slidenās vietas, grāmata „Īsi par mītu vēsturi” labi izmantojama tam nolūkam, ko tā sola – īsam ieskatam mītu vēsturē. Ar jau zināmajām atrunām šim nolūkam es to visiem interesentiem tad nu arī varu ieteikt.

Mazliet komiski man gan šķiet, ka, lieliem, drošiem vēzieniem zīmējot lasītājam reizē visaptverošu un smalki detalizētu bildi, autore par aprakstāmo tematu tomēr ir spiesta lietot arī šādus vārdus: „gandrīz noteikti”, „gandrīz viennozīmīgi”, „zināms ļoti maz”, „zīmējumi, iespējams, attēlo vietējās leģendas, kuras uzzināt mums nekad nebūs lemts”, „cik zināms”.

Tā vien šķiet, ka tā ļoti skaidrā aina brīžiem faktiski stāv uz grīļīgiem „vēlmju domāšanas” pamatiem. Un tas, kas tajā visā tiešām ir skaidrs un par ko nav jāizsaka hipotētiski minējumi, ir Bībeles teksti, kurus gan autore uzskata par pārlieku un neticami skaidriem un aizskaidro tos prom mitoloģijas dūmakā.

Tā, piemēram, stāsts par Israēla pāriešanu pār Niedru jūru, viņasprāt, ir pārāk līdzīgs rituālai mazgāšanai, lai tiktu uzskatīts par vēsturisku. Tikpat labi es varētu teikt, ka šorīt pusnemaņā starp miegu un nomodu es jutos līdzīgi kā jaunradītais Ādams Miltona „Zaudētajā paradīzē”, tāpēc es īstenībā esmu literārs tēls.

Bez savdabīgām interpretācijām grāmatā ir arī uzskatāmas neprecizitātes. Piemēram, Augustīns nav radījis „mītu par iedzimto grēku”. Nepatiess ir arī apgalvojums, ka 16. gadsimta reformatori „mēģināja Eiropas reliģiju padarīt atbilstošāku laikam”. Ja pie reformatoriem pieskaita Luteru, tad nepatiess un pat arogants  ir spriedums, ka „saskaņā ar reformatoru uzskatiem rituāls, piemēram, Svētā Komūnija, bija „tikai” simbols”.

Tāpat, runājot par Svēto Trīsvienību un vien ļoti tendenciozi interpretējot autores citēto Nisas Gregoru, ir iespējams secināt, ka „grieķu teologi šo doktrīnu ceturtajā gadsimtā radīja tieši kā mītu”. Par savu lietoto Rakstu lasīšanas metodi autore saka: „Jaunais kriticisms, kas izmantoja moderno zinātnisko metodoloģiju, lai pētītu Bībeli, parādīja, ka to nav iespējams lasīt burtiski.” Nē, neko tādu literārais kriticisms nav „parādījis”, un interesenti par to var pārliecināties arī jau pieminētajā Sārnivāras grāmatā.

Izbrīnu izraisa šāds apgalvojums: „Tiklīdz Mozus Pirmo grāmatu sāk lasīt kā zinātniski ticamu, gan zinātne, gan reliģija zaudē kvalitāti.” Oho, un es, nožēlojamais, pat nenojautu, ka mana ticība ir nekvalitatīva!

Armstronga „Vītņkāpnēs” noslēgumā saka, ka visu laiku iet pa apli, jaunā situācijā nonākot pie tām pašām vecajām lietām, tikai it kā vienu kāpņu vijumu augstāk. Īpatnēja apļveida loģika ir arī viņas grāmatā par mītu vēsturi, kuras noslēgumā viņa nonāk pie secinājuma, ka mūsdienu cilvēkam ir nepieciešama jauna mitoloģija. Tiesa, vecajiem mītiem viņš vairs netic, toties pēc autores uzskata „mēs varam izkopt izglītotāku attieksmi pret mitoloģiju”.

Tā ir īpatnēja ideja, ņemot vērā, ka tikai vienu lapu iepriekš viņa bija teikusi: „Padarot Dievu par pilnīgi abstraktu patiesību, ko var sasniegt tikai intelektuāļi, modernais cilvēks to priekš sevis nogalināja.” Kā gan ar izglītotību, kas neizbēgami nozīmē intelekta piepūli, varētu atdzīvināt to, ko šis pats intelekts ir nokāvis? Lai gan taisnība (burtiska, ne simboliska un mitoloģiska) ir pravietim Jeremijam, kas saka: „Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?”

Ja ņemam vērā, ka pēc ebreju tradīcijas sirds ir prāta mājvieta, tas šis pants labi paskaidro Armstrongas izteikto paradoksu: prāta iedomās viņas dievība dzīvoja, prāts to nokāva, un kur gan citur, ja ne tai pašā prātā tai vajadzības gadījumā atkal atdzimt. Šāda, lūk, mitoloģiska loģika: kā čūska, kas ierijusi savu asti.

Armstronga, norādījusi, ka pēc būtības reliģija ir opijs tautai, un tad nonākusi pie secinājuma, ka pilnīgi bez apdullināšanās tauta dzīvot tomēr nespēj, izsaka ļoti mūsdienīgu piedāvājumu: turpmāk taisīt šo opiju „ar garšu”. Kā, piemēram, dažāda veida biomasai lielveikalos mēdz būt „zemeņu garša”, lai gan, protams, zemenēm attiecīgais produkts pat blakus nav stāvējis. Tā arī Armsronga noskaidro, kāds tautai šobrīd smeķis, un prātīgi iesaka: „Mums nepieciešami mīti, kas palīdz izprast līdzjūtības nozīmi. ..Mums nepieciešami mīti, kas palīdz radīt garīgu attieksmi.”

Man par tik atklātu miglas pūšanu acīs gluži vai smiekli nāk (ja vien nebūtu tik traģiski), bet ej tu sazini – ņemot vērā Jeremijas doto cilvēka sirds (lai kas arī tajā nemājotu) raksturojumu, var būt visādi. Tai skaitā arī tā, ka cilvēce, nogurusi no patiesības meklēšanas tur, kur tās nav, pievēršas, tā teikt, tīrai estētikai. Kā nu tur bija ar to nu jau mitoloģijas un  folkloras kārtā iegājušo teicienu? „Skaistais glābs pasauli?” „Miers caur kultūru?” Nu, kaut kā tā.

Didzis Meļķis

Leave a Reply